Numuru saraksts

Cilvēka atbilde

Šajā Dieva žēlsirdības gaisotnē tad arī norit kristieša eksistence. Šajā kontekstā tiek pielietotas pūles, lai mēs rīkotos kā Tēva dēli. Un kādi ir galvenie līdzekļi, kas palīdz nostiprināties aicinājumam? Šodien es tev minēšu divus, kas ir kā dzīvi kristīgās rīcības pamatvirzieni: iekšējā dzīve un doktrinālā izglītošanās – dziļa mūsu ticības pazīšana.

Vispirms iekšējā dzīve: vēl tik maz cilvēku izprot šo vārdu! Kad viņi dzird runājam par iekšējo dzīvi, viņi domā par tempļa tumsu, varbūt pat par dažu sakristiju retināto gaisu. Kopš vairāk nekā gadsimta ceturtdaļas es saku, ka tas nav tas. Es runāju par parasto kristiešu iekšējo dzīvi, par tiem, ko parasti var sastapt uz ielas, ārpus telpām, un kas uz ielas, darbā, savā ģimenē, savos vaļas brīžos visas dienas garumā paliek vērsti uz Jēzu Kristu. Kas cits tas būtu, ja ne pastāvīga lūgšanas dzīve? Vai nav patiesība, ka tu esi sapratis, ka tev jābūt par lūgšanas dvēseli, kam ir tādas attiecības ar Dievu, kas tevi dievišķo? Lūk, kristīgā ticība – tāda, kā lūgšanas dvēseles to vienmēr izpratušas: par Dievu kļūst tas, raksta Aleksandrijas Klements, kurš vēlas tās pašas lietas, ko Dievs (Aleksandrijas Klements, Paedagogus, 3, 1, 1, 5, (PG, 8, 556)).

Sākumā tas tev kaut ko maksās, jo ir jāpieliek pūles, lai pievērstos Kungam, lai Viņam pateiktos par Viņa tēvišķo un konkrēto žēlsirdību pret mums. Bet pamazām Dieva mīlestība kļūst jūtamāka – pat ja runa nav par sajūtām – kā ķetnas atstāts skrāpējums dvēselē. Tas ir Kristus, kurš ar mīlestību mums dzenās pakaļ: lūk, Es stāvu pie durvīm un klauvēju (Atkl 3,20). Kā klājas tavai lūgšanas dzīvei? Vai neizjūti nepieciešamību dienas laikā mierīgāk sarunāties ar Viņu? Vai Tu Viņam nesaki: vēlāk es Tev pastāstīšu, vēlāk es par to ar Tevi parunāšu?

Brīžos, ko mēs īpaši veltījam šai sarunai ar Kungu, mūsu sirds paplašinās, mūsu griba nostiprinās, mūsu prāts, kam palīdz žēlastība, piepilda cilvēciskās realitātes ar pārdabiskajām. Tā augļi būs tava skaidra un precīza apņemšanās, lai uzlabotu savu uzvedību, visiem cilvēkiem parādītu mīlestības pilnu smalkjūtību un pilnībā, ar labu sportistu degsmi, nodotos kristīgajai cīņai, ko raksturo mīlestība un miers.

Lūgšana kļūst pastāvīga kā sirds vai pulsa pukstēšana. Nav kontemplatīvās dzīves bez šīs Dieva klātbūtnes apziņas, un bez kontemplatīvās dzīves strādāt Kristus dēļ īpaši nekam neder, jo pūles, ko pieliek tie, kas būvē, ir veltīgas, ja Dievs nebalsta māju (sal. Ps 126,1).

Instaurare omnia in Christo – tāda ir devīze, ko Efezas kristiešiem dod svētais Pāvils (Ef 1,10); visas lietas sakārtot Jēzus garā, Kristu nolikt visu lietu centrā. Si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad meipsum (Jņ 12,32); un es, kad tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis. Ar savu iemiesošanos, ar savu darba dzīvi Nācaretē, ar savu sludināšanu un brīnumiem Jūdejas un Galilejas zemē, ar savu nāvi pie Krusta, ar savu augšāmcelšanos, Kristus ir visa radītā centrs, ikvienas radības pirmdzimtais un Kungs.

Mūsu, kristiešu misija, ir sludināt šo Kristus Valstību, mūsu vārdos un darbos vēstīt par to. Kungs vēlas, lai viņa ļaudis būtu klātesoši visās zemes krustcelēs. Dažus viņš aicina tuksnesī, aicina nerūpēties par sabiedrības izmaiņām, lai viņi citiem atgādinātu par to, ka Dievs pastāv. Citiem viņš uztic priesterisko kalpojumu. Bet Viņš grib, lai lielākā daļa viņējo paliktu pasaulē pie šīs zemes nodarbēm. Līdz ar to šiem kristiešiem jāienes Kristus visās vidēs, kur strādā cilvēks: rūpnīcā, laboratorijā, uz lauka, amatnieka darbnīcā, lielpilsētu ielās un kalnu takās.

Šajā sakarā man patīk pieminēt Jēzus sarunu ar Emausas mācekļiem. Jēzus iet blakām šiem diviem cilvēkiem, kas gandrīz zaudējuši jebkādu cerību un viņiem liekas, ka dzīve zaudējusi jēgu. Viņš saprot viņu sāpes, ienāk viņu sirdīs un dāvā kaut nedaudz no tās dzīvības, ko nes pats Sevī.

Kad viņi sasniedz šo ciematu, Jēzus rāda, ka vēlas turpināt savu ceļu, bet abi mācekļi viņu aiztur un gandrīz ar varu piespiež palikt kopā ar viņiem. Viņi atpazīst Jēzu pēc tam, kad Viņš lauž maizi: „Kungs bija ar mums,” viņi izsaucas. Un viņi teica viens otram: vai mūsu sirds nedega mūsos, kad Viņš ceļā runāja mums, atklādams mums Rakstus? (Lk 24,32). Katram kristietim vajag padarīt Kristu klātesošu cilvēku vidū; viņam jārīkojas tā, lai tie ar ko viņš satiekas, sajustu bonus odor Christi (sal. 2 Kor 2,15), Kristus labo smaržu; viņam jārīkojas tā, lai caur mācekļa rīcību varētu atklāt Skolotāja seju.

Svētais Jānis savā Evaņģēlijā mums atstāsta kādu brīnišķīgu Jaunavas Marijas izteicienu no ainas, ko mēs jau minējām iepriekš,– kāzām Kānā. Evaņģēlists mums stāsta, ka vēršoties pie apkalpotajiem, Marija viņiem iesaka: „Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.” (Jņ 2,5). Tieši par to arī ir runa: kā aizvest dvēseles satikt Jēzu vaigu vaigā un vaicāt Viņam: „Domine, quid me vis facere?; Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” (Apd 9,6).

Kristīgais apustulāts– un es šeit konkrēti atsaucos uz vienkāršu kristieti, uz tādu vīrieti vai sievieti, kas dzīvo tāpat, kā viņiem līdzīgie,– ir pamatīga katehēze, kurā pateicoties personiskajiem kontaktiem, uzticīgai un īstai draudzībai, mēs citos modinām izsalkumu pēc Dieva un viņiem palīdzam atklāt jaunus apvāršņus dabiski, vienkārši, kā jau es teicu, ar pilnībā izdzīvotas ticības piemēru, ar mīļu, bet dievišķās patiesības spēka pilnu vārdu.

Esiet drošsirdīgi. Jūs varat rēķināties ar Marijas, Regina apostolorum, palīdzību. Un Dievmāte, pat, ja viņas izturēšanās vienmēr paliek kā Mātei, zina kā nolikt savus bērnus viņu tiešo pienākumu priekšā. Tiem, kuri viņai tuvojas un kontemplē viņas dzīvi, Marija vienmēr sniedz milzīgo labumu - ved viņus pie krusta, liekot viņiem vaigu vaigā apcerēt Dieva Dēla piemēru. Un, stājoties Jēzus vaiga priekšā, kur tiek pieņemts kristīgās dzīves izšķirošais lēmums, Marija aizlūdz par mums, lai mūsu uzvedība vainagotos ar samierināšanos starp mazo brāli – tevi un mani – un Tēva Pirmdzimto Dēlu.

Tikšanās ar Mariju bieži apsteidz daudzas atgriešanās, daudzus lēmumus pilnībā sevi atdot kalpošanai Dievam. Dievmāte šajās dvēselēs ir veicinājusi meklējuma vēlmes, ir mātišķīgi uzmundrinājusi šo veselīgo dvēseles nemieru, kas lika tiekties pēc pārmaiņām, pēc jaunas dzīves. Lūk, kā šis „visu, ko Viņš jums sacīs, dariet”, kļuvis par realitāti - mīlestības pilna sevis atdošana, kristīgais aicinājums, kas kopš tā brīža izgaismo visu mūsu personisko dzīvi.

Šo sarunas brīdi Kunga priekšā, kad mēs apcerējām godināšanu un mīlestību pret Viņa Māti, kas ir arī mūsu māte, mēs varam noslēgt, no jauna uzmodinot mūsu ticību. Tikko iesācies maija mēnesis. Kungs vēlas, lai, pateicoties dziļajām attiecībām ar Viņa Māti, mēs nepalaistu garām šo iespēju pieaugt Viņa Mīlestībā. Katru dienu mēģināsim kā bērni būt uzmanīgi pret viņu – sīkās lietās, ar smalkjūtīgas uzmanības pierādījumiem –, kas kļūs par lielām personiskā svētuma un apustulāta izpausmēm, tas ir, par karstu vēlēšanos nemitīgi līdzdarboties Kristus nestajā pestīšanā pasaulei.

Sancta Maria, spes nostra, ancilla Domini, sedes sapientiae, ora pro nobis! Svētā Marija, mūsu cerība, Kunga kalpone, gudrības sēdeklis, lūdz par mums!

Lūgšanas skola

Kungs jums jau noteikti ir atklājis Vissvētākās Jaunavas Marijas uzticīgās atbildes daudzšķautņainību. Un, to redzot, mēs dabiski vēlamies viņu par savu paraugu – viņas šķīstību, pazemību, viņas spēcīgo raksturu, viņas cēlsirdību, uzticību… Es vēlētos runāt par vienu no tiem, bet kas sevī ietver visus pārējos, jo tā ir garīgā progresa atmosfēra, lūgšanas dzīve.

Ja mēs vēlamies izmantot tās žēlastības, ko šodien mums piedāvā mūsu Māte un ik brīdi sekot Svētā Gara, mūsu dvēseļu gana, iedvesmai, mums nopietni jāiesaistās dziļās attiecībās ar Dievu. Mēs nevaram paslēpties anonimitātē. Ja iekšējā dzīve nav personīga satikšanās ar Dievu, tā nepastāv. Virspusējība nav kristīga. Pieņemt rutīnu askētiskajā cīņā nozīmē kontemplatīvas dvēseles nāvi. Dievs mūs meklē vienu pēc otra un mums jāatbild vienam pēc otra: – Lūk, es esmu, Kungs, jo tu mani aicināji (1 Ķēn 3,5).

Mēs visi zinām, ka lūgties nozīmē sarunāties ar Dievu, bet par ko, varētu kāds prasīt? Par ko gan citu, ja ne par Dieva lietām un tām, kas piepilda mūsu dienu? Par Jēzus piedzimšanu, par Viņa zemes gaitām, par Viņa apslēpto dzīvi un sludināšanu, par Viņa brīnumiem, par Viņa Pestījošajām Ciešanām, par Viņa Krustu un Augšāmcelšanos. Pēc tam Dieva – viena un trijās Personās – klātbūtnē, ar svētās Marijas starpniecību un svētā Jāzepa, mūsu Tēva un Kunga, kuru es tik ļoti mīlu un dziļi cienu, aizlūgumu, mēs runāsim par mūsu ikdienas darbu, mūsu ģimeni, draugiem, mūsu lielajiem projektiem un mūsu sīkajām nepilnībām.

Manas lūgšanas tēma – mana dzīve. Es vienmēr tā daru, un, kad es pārdomāju savu situāciju, manī pati par sevi uzrodas cieša un izlēmīga apņemšanās: mainīties, kļūt labākam, būt pakļāvīgākam Dieva mīlestībai. Patiesa, konkrēta apņemšanās, ko vienmēr pavadīs neatliekama, bet uzticības pilna prasība Svētajam Garam, lai Viņš mūs neatstātu, jo tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā (Ps 42,2).

Mēs esam parasti kristieši, mēs strādājam visdažādākajās profesijās, mūsu darbība norit pa visvienkāršākajiem ceļiem, viss notiek pēc iepriekš paredzama ritma. Mūsu dienas šķiet visas vienādas, gandrīz monotonas… Tā ir taisnība, bet šai dzīvei, kas šķiet tik vienveidīga, ir dievišķa vērtība. Tā interesē Dievu, jo Kristus vēlas iemiesoties visā, ko mēs darām un vadīt pat visniecīgāko mūsu rīcību.

Tā ir pārdabiska parādība, skaidra un nepārprotama. Es nemaz nemēģinu mierināt tos no mums, kas nevarēs ierakstīt savus vārdus vēstures zelta grāmatā. Kristus nemitīgi interesējas par mūsu darbu – birojā, rūpnīcā, darbnīcā, skolā, uz lauka –, kad mēs strādājam savā profesijā, vai tas būtu fizisks vai intelektuālais darbs. Kristus interesējas arī par apslēpto upuri, piemēram, kad mēs neizgāžam uz citiem mūsu sliktā garastāvokļa žulti.

Pārdomājiet par to lūgšanā. Izmantojiet ikdienas notikumus, lai pateiktu Jēzum, ka jūs Viņu pielūdzat un tad jūs būsit patiešām kontemplatīvi pasaulē, ielu trokšņa vidū – visur. Lūk, pirmā mācība, ko mēs guvām dziļo attiecību ar Jēzu Kristu skolā. Bet šajā skolā vislabākā skolotāja ir Marija, jo viņai vienmēr ir bijusi šī ticības attieksme, pārdabisks skatījums uz visu, kas ap viņu notika: viņa glabāja visus šos vārdus savā sirdī (Lk 2,51).

Lūgsim šodien svēto Jaunavu Mariju mūs veidot par kontemplatīviem cilvēkiem, mācīt mums pareizi saprast nemitīgos aicinājumus, ko Kungs atkārto pie mūsu sirds durvīm. Lūgsim viņu: mūsu Māte, tu mums atnesi Jēzu zemes virsū, Viņu, kurš mums atklāj Dieva, mūsu Tēva, mīlestību; palīdzi mums Viņu atklāt ikdienas pienākumu vidū; mudini mūsu prātu un mūsu gribu, lai mēs spētu ieklausīties Dieva balsī un žēlastības aicinājumos.