Numuru saraksts

Tiesības uz personiskās dzīves neaizskaramību

Atgriezīsimies pie aklā izdziedināšanas notikuma. Saviem mācekļiem Jēzus Kristus atbildēja, ka šī nelaime nav grēka sekas, bet gan izdevība, ar ko Dievs var izpaust savu varu. Un ar brīnišķīgu vienkāršību viņš nolemj – lai aklais redz.

Tā šim cilvēkam vienlaikus iesākas kā laime, tā mocības. Viņu vairs neliks mierā. Vispirms tie ir kaimiņi un tie, kas redzēja viņu iepriekš ubagojam (Jņ 9,8). Evaņģēlijs mums nesaka – viņi priecājās, bet gan, ka viņi nespēj viņam noticēt, lai gan aklais uzstāj, ka tas tiešām bija viņš, kas agrāk neredzēja un tagad redz. Tā vietā, lai viņam ļautu mierīgi priecāties par šo žēlastību, viņi viņu aizved pie farizejiem, kuri no jauna prasa, kā tas notika, bet viņš atbild otro reizi: Viņš uz manām acīm uzlika dubļus, mani mazgāja un es redzu (Jņ 9,15).

Bija noticis labums – liels brīnums, bet farizeji vēlās pierādīt, ka nekā tāda nav bijis. Daži ķērās pie zemiskiem, liekulīgiem, netaisniem prātojumiem: viņš dziedināja sabatā un tā kā šajā dienā ir aizliegts strādāt, viņi noliedz pašu brīnumu. Daži atkal uzsāk to, ko mūsdienās sauktu par izmeklēšanu. Viņi vēršas pie aklā vecākiem: Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka viņš ir akls dzimis? Kā tad viņš tagad redz? (Jņ 9,19). Viņa vecāki baiļu no varenajiem dzīti izsaka frāzi, kurā apvienotas visas zinātniskās metodes garantijas: Mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzima. Bet kā viņš tagad redz, mēs nezinām, un kas atvēra viņa acis, arī nezinām. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, lai saka pats par sevi (Jņ 9,20-21).

Tie, kas izmeklē nevar noticēt, jo viņi to nevēlas. Viņi atkal atsauca cilvēku, kas bija bijis neredzīgs un sacīja viņam… mēs zinām, ka šis cilvēks – Jēzus Kristus – ir grēcinieks (Jņ 9,24).

Dažos vārdos sv. Jāņa stāsts dod piemēru, kā tiek briesmīgi aizskartas ikviena dabiskās pamattiesības – lai pret viņu izturētos ar cieņu.

Šī vēl aizvien ir aktuāla problēma. Pašreiz nebūtu grūti atrast šīs agresīvās ziņķārības piemērus, kas slimīgā veidā rokas otra privātajā dzīvē. Vismazākā taisnīguma apziņa pieprasa, lai, pat izmeklējot šķietamu noziegumu, mēs pielietotu apdomību un mērenību, nepieņemot par drošu to, kas ir tikai iespējamība. Tā var labi saprast, cik šī neveselīgā ziņkārība ir perversa, kad cenšas uzšķērst ne tikai nevainojamu, bet pat ļoti cienījamu uzvedību.

Ikviena cilvēka cieņai, kā arī viņa tiesībām uz klusēšanu jātiek aizstāvētām iepretim šiem aizdomu tirgotājiem, kuri, kā šķiet, uzorganizējuši privātās dzīves tirdzniecību. Visi godīgi cilvēki, kristieši vai nē, šajā jautājumā ir vienisprātis, jo runa ir par visiem kopīgas vērtības aizstāvēšanu: likumīgām tiesībām būt par sevi pašu, neizrādīties, ievērot taisnīgu atturību, saglabājot sev savus priekus, ģimenes bēdas un personiskās ciešanas. Un, īpaši neizrādoties, darīt labu, aiz tīras mīlestības palīdzēt tiem, kam tas vajadzīgs, nejūtot spiedienu izpaust to, ko dara citu labā, un vēl mazāk atklājot savu dvēseli to ziņkārīgajām un nelabvēlīgajām acīm, kuri neko nesaprot un neko nevēlas dzirdēt par iekšējo dzīvi, ja ne vien, lai bezdievīgi par to pasmietos.

Bet cik gan grūti ir atbrīvoties no šīs okšķerējošās agresivitātes! Ir pavairojušies veidi, kā cilvēkam nelikt mieru. Es runāju ne vien par tehniskajiem līdzekļiem, bet arī par vispārpieņemtām argumentāciju sistēmām, kurām grūti pretoties tam, kurš cenšas aizstāvēt savu godu. Tā piemēram, bieži tiek iziets no pārliecības, ka visi rīkojās negodīgi. Šis kļūdainais postulāts neizbēgami noved pie meakulpisma, pie paškritikas. Ja kāds neaplej sevi ar tonnu dubļu, tiek izsecināts, ka viņš ne tikai caurcaurēm ir negodīgs, bet arī liekulīgs un iedomīgs.

Bet reizēm rīkojas citādi: tas, kurš apmelo vārdos vai rakstiski, ir gatavs pieņemt, ka jūs esat godīgs cilvēks, bet saka, ka citi varbūt tā nedomās, ka varētu sludināt, ka jūs esat zaglis. Kā jūs tad pierādīsiet, ka neesat zaglis? Vai arī pateiks tā: jūs esat nenogurstoši apliecinājis savu tīro, cienījamo un taisno uzvedību: vai nevēlieties no jauna to apdomāt, lai pārliecinātos, vai tā tieši pretēji, nav negodīga, nekrietna/zemiska un nepatiesa?

Šie piemēri nav izdomāti. Es esmu pārliecināts, ka jebkurš cilvēks, jebkura, kaut nedaudz pazīstama institūcija, varētu papildināt šo kazuistiku. Dažās aprindās valda maldīgā pārliecība, ka publikai vai tautai (kā nu to vēlās dēvēt) ir tiesības pazīt un savā veidā interpretēt citu cilvēku eksistences vispersoniskākās detaļas.

Atļaujiet man dažos vārdos pastāstīt kaut ko, kas mani skar ļoti personiski. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus es tūkstošos dažādu veidu rakstu un saku, ka Opus Dei netiecās ne pēc laicīga, ne politiska mērķa; ka tas vienīgi un tikai meklē kā izplatīt, iepazīstināt dažādas rases, ļaudis, dažādus sociālos slāņus un tautas ar Kristus pestījošo mācību un to īstenot; līdzdarboties, lai virs zemes būtu vairāk Dieva mīlestības un sekojoši arī vairāk miera, vairāk taisnības starp cilvēkiem – viena Tēva bērniem.

To ir sapratuši tūkstošiem, miljoniem cilvēku visā pasaulē. Šķiet, ka citi, daudz mazākā skaitā, dažādu iemeslu dēļ nav to sapratuši. Ja mana sirds ir tuvāka pirmajiem, es tomēr mīlu un cienu arī otros, jo ikviena cilvēka persona pelna respektu un cieņu, un visi ir aicināti uz Dieva bērnu godību.

Bet nekad netrūkst sektantiskas minoritātes, kas nesaprot to, ko es un tik daudzi citi mīl, un kas gribētu, lai mēs tai lietas izskaidrojam saskaņā ar tās mentalitāti, kas vērsta tikai uz politiku, kas ir sveša pārdabiskajam, vadoties vienīgi no grupu interesēm un spiediena. Un, ja sniegtā atbilde neatbilst šim variantam, nesniedz maldīgu –viņu vēlmēm atbilstošu skaidrojumu, viņi turpina savus spriedumus par meliem, noslēpumiem un draudīgiem plāniem.

Jums jāzina, ka šādi gadījumi mani neskumdina un nesatrauc. Piebildīšu, ka es par to pat pasmietos, ja vien spētu aizmirst tuvākajam nodarīto pārestību un grēku, kas sauc uz Dievu. Es esmu aragonietis un pēc rakstura dabiski ievirzīts mīlēt vaļsirdību: es izjūtu instinktīvu nepatiku pret visāda veida slepenību. Es vienmēr esmu centies bez pašapmierinātības un lepnības ar patiesību atbildēt apmelotājiem, pat ja viņi ir slikti audzināti, uzpūtīgi, naidīgi un pat bez jebkādām cilvēcīguma pazīmēm.

Man bieži ienāca prātā aklā kopš dzimšanas atbilde farizejiem, kas viņam jau simto reizi vaicāja kā notika brīnums: es jums jau sacīju un jūs dzirdējāt. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt viņa mācekļi? (Jņ 9,27).