Numuru saraksts

Kāda dīvaina spēja piemīt cilvēkam aizmirst visbrīnišķīgākās lietas un viegli pierast pie noslēpuma! Šajā Gavēņa laikā no jauna pārdomāsim par to, ka kristietis nevar būt virspusējs. Pat iegrimušam savā ikdienas darbā, citu cilvēku, savu līdzgaitnieku, vidū, aizņemtam, nodarbinātam, pastāvīgi uzvilktam, kristietim vienlaikus jābūt pilnīgi iegrimušam Dievā, jo viņš ir Dieva bērns.

Dievišķā filiācija ir priecīga realitāte, mierinošs noslēpums. Šī dievišķā filiācija piepilda visu mūsu garīgo dzīvi, jo tā mums iemāca satikties ar mūsu Debesu Tēvu, Viņu pazīt, Viņu mīlēt. Tādējādi tā piepilda ar cerību mūsu iekšējo cīņu un mums piešķir mazu bērnu paļāvīgo vienkāršību. Vēl vairāk, tieši tādēļ, ka mēs esam Dieva bērni, mēs esam aicināti ar mīlestību un apbrīnu kontemplēt visas lietas, kas nākušas no Dieva, Radītāja un Tēva, rokām. Tādējādi mēs esam kontemplatīvi pasaulē, mīlot pasauli.

Gavēņa laikā liturģija mums atgādina par Ādama grēku cilvēka dzīvē. Ādams nevēlējās būt labs Dieva bērns, viņš sacēlās pret Dievu. Bet arī mēs pastāvīgi dzirdam šīs felix culpa himnas atbalsi – laimīgā, svētlaimīgā vaina – ko visa Baznīca prieka pārpilnībā dziedās Lieldienu Vigīlijas laikā (Lieldienu slavas himna).

Bet, laikam piepildoties, Dievs Tēvs pasaulē sūtīja savu viendzimušo Dēlu, atjaunot mieru tajā, lai atpirkti no grēka adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4,5), mēs kļūtu par Dieva bērniem, atbrīvoti no grēka jūga, spējīgi piedalīties Svētās Trīsvienības dievišķajā dzīvē. Tādā veidā jaunajam cilvēkam, šim jaunajam potzaram, kas ir Dieva bērni (sal. Rom 6,4-5), kļuva iespējams atbrīvot no haosa visu radību, atjaunojot visas lietas Kristū (sal. Ef 1,5-10), kas tās samierināja ar Dievu (sal. Kol 1,20).

Šis tātad ir gandarīšanas laiks. Bet, kā jau mēs to redzējām, tas nav nekāds negatīvs uzdevums. Gavēnis jāizdzīvo Kristus dotajā filiācijas garā, kas pulsē mūsu dvēselē (sal. Gal 4,6). Kungs mūs aicina Viņam tuvoties, gribot būt kā Viņš: centieties līdzināties Dievam kā Viņa mīļotie bērni (Ef 5,1), pazemīgi, bet dedzīgi līdzdarbojoties dievišķajā lēmumā savienot sasisto, glābt to, kas pazudis, ienest kārtību tur, kur valdīja grēcīgā cilvēka nekārtība, vest uz patieso mērķi to, kas noklīdis, atjaunot visas radības dievišķo harmoniju.

Lielās Ceturtdienas prieks

Cik labi mēs tagad varam saprast nemitīgo dziedājumu, ko visu laikmetu kristieši skandinājuši Svētās Hostijas priekšā! Dziedi, ak mana dvēsele, šo pagodinātās Miesas, kā arī dārgo Asiņu – pasaules atpircēju – noslēpumu, ko izlēja Auglīgās Jaunavas Dēls, Tautu mūžīgais Karalis (Himna Pange lingua). Dievbijīgi pielūgsim šo apslēpto Dievu (sal. sv. Akvīnas Toma himnu Adoro te devote): Tas ir tas pats Jēzus Kristus, kurš piedzima no Jaunavas Marijas; tas pats, kurš cieta un tika upurēts Krustā; tas pats, kura caurdurtais sāns izlēja asinis un ūdeni (sal. Ave verum).

Lūk, svētais mielasts, kurā saņem pašu Kristu; atjaunojas Viņa ciešanu piemiņa; caur Viņu dvēsele personiski sarunājas ar savu Dievu un iegūst nākamās godības ķīlu (sal. himna O sacrum convivium). Baznīcas liturģija īsos pantos ir apkopojusi mūsu Kunga kvēlās mīlestības vēstures galvenos notikumus.

Mūsu ticības Dievs nav tāla būtne, kas vienaldzīgi noskatās uz cilvēku likteni: viņu ilgām, cīņām un bailēm. Tas ir Tēvs, kurš tā mīl savus bērnus, ka sūta Vārdu, Svētās Trīsvienības otro Personu, lai iemiesojoties Viņš mirtu un mūs atpirktu. Šis pats mīlošais Tēvs mūs tagad maigi pievelk pie sevis caur Svētā Gara, kas mājo mūsu sirdīs, darbību.

No šejienes rodas Lielās Ceturtdienas prieks – saprast, ka Radītājs pārplūdis mīlestībā pret savu radību. It kā visi citi žēlsirdības pierādījumi nebūtu pietiekami, Mūsu Kungs Jēzus Kristus iedibina Euharistiju, lai vienmēr būtu tuvu mums un tāpēc ka Viņš, cik mēs varam saprast, kam patiesībā nekas jau nav vajadzīgs, Savas mīlestības mudināts negrib iztikt bez mums. Trīsvienība ir iemīlējusi cilvēku, žēlastības kārtā pacelto un pēc sava tēla un līdzības (Rad 1,26). radīto; Tā cilvēku ir atpirkusi no grēka – no pēcnācēju pārmantotā Ādama grēka un no ikviena personiskajiem grēkiem – un Tā dedzīgi vēlas iemājot mūsu dvēselē: kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim (Jņ 14,23).

Euharistija un Trīsvienības noslēpums

Šis trīsvienīgais mīlestības strāvojums pret cilvēkiem brīnišķīgi ir iemūžināts Euharistijā. Sen atpakaļ mēs katehismā mācījāmies, ka Svētā Euharistija var tikt uzskatīta par upuri un sakramentu un ka sakraments tabernākulā mums atklājas kā Komūnija un dārgums uz altāra. Baznīca Euharistijas noslēpumam, Kristus Miesai klātesošai visos pasaules tabernākulos, velta vēl citus svētkus – Corpus Christi. Šodien, Lielajā Ceturtdienā, mēs uzmanīgi raudzīsimies uz Svēto Euharistiju, Upuri un Barību, uz Svēto Misi un Svēto Komūniju.

Es runāju par trīsvienīgās mīlestības strāvojumu pret cilvēkiem. Un kur tad lai vēl labāk to redzam kā Misē? Visa Trīsvienība darbojas altāra Svētajā Upurī. Tādēļ man tik ļoti patīk, noslēdzot kolektas, upurēšanas un Komūnijas lūgšanas, atkārtot šos pēdējos vārdus: Caur Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, jo mēs vēršamies pie Tēva, mūsu Kungu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda mūžīgi mūžos. Āmen.

Misē lūgšana Tēvam ir nepārtraukta. Priesteris pārstāv mūžīgo Priesteri Jēzu Kristu, kas vienlaikus ir arī Upuris. Un Svētā Gara darbība Misē ir tikpat neizsakāma un droša. Svētā Gara spēkā, raksta svētais Jānis Damaskietis, notiek Maizes pārtapšana Kristus Miesā (Sv. Jānis Damaskietis, De fide orthodoxa, 13 (PG 94, 1139)).

Šī Svētā Gara darbība ir skaidri izteikta tad, kad priesteris lūdz dievišķo svētību pār upurdāvanu: Nāc, mūžīgais un visuvarenais Dievs, un svētī Tavam Svētajam Vārdam sagatavoto upuri… (Romas Misāle, Upurdāvanu sagatavošana, Svētā Gara piesaukšana), upuri, kas Dieva Svētajam Vārdam atdos godu, kas tam pienākas. Svētdarīšana, ko mēs lūdzam, nāk no Paraklēta, ko mums sūta Tēvs un Dēls. Šo Svētā Gara aktīvo klātbūtni upurī mēs atzīstam arī tad, kad īsi pirms Komūnijas sakām: Kungs Jēzu Kristu, Dzīvā Dieva Dēls, kas pildot Tēva gribu Svētā Gara spēkā ar savu nāvi izglābi mūs jaunai dzīvei… (Romas Misāle, lūgšanas, lai sagatavotos Komūnijai).

Šī nedēļa, ko kristīgā tauta tradicionāli iesaukusi par Lielo, mums vēl vienu reizi sniedz iespēju pārdomāt, izdzīvot no jauna Jēzus zemes dzīves pēdējos brīžus. Viss tas, ko dažādas dievbijības izpausmes šajās dienās mums atsauc atmiņā, protams, ir vērsts uz augšāmcelšanos, kas, kā to raksta svētais Pāvils (sal. 1 Kor 15,14), ir mūsu ticības pamats. Tomēr neiesim šo ceļu pārāk steidzīgi; neatstāsim aizmirstībā kaut ko ļoti vienkāršu, kas varbūt mums dažreiz paslīd garām; mēs nevarēsim piedalīties Kunga augšāmcelšanās godībā, ja neesam vienoti ar Viņa Ciešanām un Nāvi (sal. Rom 8,17). Lai Klusās Nedēļas beigās būtu ar Kristu Viņa Godībā, pirms tam ir jāvienojas ar Viņu upurī un jājūtas kā vienam ar Viņu Golgātas nāvē.

Kristus cēlā pašatdeve stājas pretī grēkam – realitātei, ko tikpat grūti pieņemt, cik tā arī ir nenoliedzama: mysterium iniquitatis; radības, kura augstprātīgi saceļas pret Dievu, neizskaidrojamais ļaunums. Vēsture ir tikpat sena kā cilvēce. Atminēsimies mūsu pirmvecāku grēkā krišanu un visu tālāko samaitātību ķēdi, kas iezīmē cilvēku dzīves gājumu, un visbeidzot mūsu personiskās sacelšanās. Nav viegli izvērtēt grēkā iekļauto perversiju un saprast visu, ko mums saka ticība. Mums jāapzinās pat tīri cilvēciskā līmenī, ka aizvainojuma apmērs ir proporcionāls aizvainotā stāvoklim, viņa personīgajai vērtībai, viņa cieņai sabiedrībā, viņa talantiem. Taču cilvēks aizvaino Dievu: radība noliedz savu Radītāju.

Bet Dievs ir Mīlestība (1 Jņ 4,8). Ļaunuma bezdibeni, ko grēks nes sevī, pārvarēja bezgalīga Mīlestība. Dievs nepamet cilvēkus. Dievišķie nodomi paredz, ka ar Vecā Likuma upuriem nepietiek, lai izpirktu mūsu vainas un atjaunotu zaudēto vienotību. Bija vajadzīga tāda cilvēka pilnīga atdošanās, kas ir Dievs. Mēs varam iedomāties – lai zināmā veidā tuvotos šim neizdibināmajam noslēpumam –, ka Svētā Trīsvienība savā pastāvīgajā un dziļajā milzīgās mīlestības saiknē sanāk uz apspriedi, un šī mūžīgā lēmuma rezultātā Dieva Tēva vienīgais Dēls pieņem mūsu cilvēcisko stāvokli, uzņemas uz sevis mūsu nelaimes un ciešanas un izbeidz savu dzīvi piešūts ar naglām pie koka.

Jau kopš dzimšanas Betlēmē šī uguns, šī vēlme izpildīt Dieva Tēva pestījošo lēmumu, piepilda visu Kristus dzīvi. Trīs gadu garumā, ko mācekļi pavadīja kopā ar Viņu, tie Viņu dzirdēja nenogurstoši atkārtojam, ka Viņa barība ir darīt Tā gribu, kas Viņu sūtījis (sal. Jņ 4,34), līdz kamēr pirmās Lielās Piektdienas pēcpusdienā Viņa upuris tika piepildīts. Un Viņš, galvu noliecis, atdeva garu (Jņ 19,30). Ar šiem vārdiem apustulis svētais Jānis mums apraksta Kristus nāvi: Jēzus zem krusta un visu cilvēku vainu smaguma mirst mūsu grēku sloga un zemiskuma dēļ.

Apcerēsim aiz mīlestības uz mums no galvas līdz kājām ievainoto Kungu. Vienā teikumā, kas kaut daļēji pietuvojas realitātei, mēs varam atkārtot kopā ar vairākus gadsimtus senu autoru: Kristus miesa ir sāpju altārglezna. Redzot šādu Kristu, līdzīgu saņurcītam audumam, no Krusta noceltu nekustīgu ķermeni, uzticētu savai Mātei, redzot šo salauzto Jēzu, mēs varētu izsecināt, ka šī aina ir visskaidrākais sakāves pierādījums. Kur ir pūļi, kas sekoja Viņam un Valstība, kuras atnākšanu Viņš sludināja? Tomēr tā nav sakāve, bet uzvara: tagad augšāmcelšanās brīdis ir tuvāk nekā jebkad, – brīdis, kad atklāsies godība, ko viņš ieguvis ar savu paklausību.

Dievs Tēvs ar sava Dēla Sirdi ir vēlējies mums piešķirt infinitos dilectionis thesauros (Vissvētākās Jēzus Sirds Mises kolektas lūgšana), mīlestības, žēlsirdības un maiguma neizsmeļamos dārgumus. Ja mēs vēlamies atklāt Dieva mīlestības pierādījumu – proti, Viņš ne tikai ieklausās mūsu lūgšanās, bet pat tās apsteidz – mums pietiek vien sekot svētā Pāvila domu gājienam: Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet to atdeva par mums visiem, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis? (Rom 8,32).

Žēlastība cilvēku atjauno no iekšienes, viņu atgriež no grēcinieka un dumpinieka, kāds viņš bija, par labu un uzticamu kalpu (sal. Mt 25,21). Un visu žēlastību avots ir Dieva mīlestība pret mums, ko Viņš mums atklājis ne tikai vārdos, bet arī darbos. Dievišķā mīlestība ir pamatā tam, ka Svētās Trīsvienības otrā Persona, Vārds, Dieva Tēva Dēls pieņem cilvēka miesu, tas nozīmē, visā, izņemot grēku, uzņemas mūsu cilvēcisko stāvokli. Un Vārds, Dieva Vārds, ir Verbum spirans amorem, Vārds, no kura iziet Mīlestība (Sv. Akvīnas Toms, S.Th. I, q. 43, 5 (atsaucas uz svēto Augustīnu, De Trinitate, IX, 10)).

Mīlestība mums sevi atklāj Iemiesošanā, šajā Jēzus Kristus pestījošajā gājumā virs mūsu zemes līdz pat Krusta vispārākajam upurim. Un Krustā Viņš sevi atklāj ar jaunu zīmi: bet viens no kareivjiem ar šķēpu atvēra Viņa sānus, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens (Jņ 19,34). Jēzus asinis un ūdens, kas mums nozīmē sevis atdošanu līdz galam, līdz consummatum est, (Jņ 19,30). viss ir piepildīts, aiz mīlestības.

Šajos svētkos vēlreiz pārdomājot mūsu ticības galvenos noslēpumus, ,mēs ar apbrīnu atklājam, cik ļoti šīs visdziļākās realitātes – Dieva Tēva mīlestība, kas atdod savu Dēlu, Dēla mīlestība, kas mudina Viņu mierīgi doties pretī Golgātai – izpaužas cilvēkiem tik ļoti raksturīgos žestos. Dievs pie mums nevēršas pilns ar spēku un virskundzību. Viņš mums tuvojas, pieņemdams kalpa veidu un kļūdams cilvēkiem līdzīgs (Flp 2,7). Nekad Jēzus neizturas vēsi vai augstprātīgi, lai gan Viņa sludināšanas gados mēs Viņu redzējām dziļi vīlušos, jo cilvēciskā nekrietnība Viņam liek ciest. Ja mazliet par to pārdomājam, mēs uzreiz varam saprast, ka Viņa reakcijas un dusmu asums nāk no mīlestības: Tās ir kā jauns uzaicinājums novērsties no neuzticības un grēka. Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo? (Ez 18,23). Šie vārdi mums izskaidro visu Kristus dzīvi, ļauj saprast, kādēļ Viņš nācis mums pretī ar miesas Sirdi, ar tādu Sirdi kā mūsējā - pašsaprotamu Viņa mīlestības pierādījumu un pastāvīgu liecību par dievišķās mīlestības neizsakāmo noslēpumu.