Numuru saraksts

Dieva spēks un cilvēka vājība

Non est abbreviata manus Domini, Kunga roka nav par īsu (Is 59,1). Šodien Dievs nav mazāk spēcīgs kā citos laikmetos un Viņa mīlestība uz cilvēkiem nav mazāk ticama. Mūsu ticība mums māca, ka visa radība, zemes un zvaigžņu kustība, radību taisnā rīcība un viss, kas vēstures tecējumā ir pozitīvs, vienā vārdā – viss nāk no Dieva un dodas pie Viņa.

Svētā Gara darbību var nepamanīt, tādēļ ka Dievs mums neatklāj savus nodomus un tādēļ ka cilvēka grēks aizklāj un aptumšo dievišķās dāvanas. Bet ticība mums atgādina, ka Kungs pastāvīgi darbojas. Viņš mūs ir radījis un uztur esībā. Tas ir Viņš, kurš ar savu žēlastību visu radību ved uz Dieva bērnu godības brīvību (sal. Rom 8,21).

Tādēļ kristīgā tradīcija ar vienu vārdu izsaka attieksmi, kādai mums jābūt pret Svēto Garu – paklausība. Tas nozīmē būt jūtīgiem pret to, ko dievišķais Gars sekmē ap mums un mūsos, pret harizmām, ko Viņš dala, pret kustībām un organizācijām, ko Viņš rada, pret mīlestību un lēmumiem, kam Viņš liek dzimt mūsu sirdī. Pasaulē Svētais Gars piepilda Dieva darbus. Kā liturģijas himna to saka - Viņš ir žēlastību dāvātājs, siržu gaisma, dvēseles viesis, atpūta darbā, atbalsts asarās. Bez Viņa palīdzības cilvēkā nav nekā, kas būtu nevainīgs un vērtīgs, jo tas ir Viņš, kas mazgā aptraipīto, ārstē ievainoto, aizdedzina auksto, labo kļūdas un ved cilvēkus līdz glābšanas un mūžīgā prieka ostai (sal. Vasarsvētku Mises Veni Sancte Spiritus).

Bet mūsu ticībai Svētajam Garam jābūt pilnīgai un totālai. Tā nav neskaidra ticēšana Viņa klātbūtnei pasaulē, bet pateicīga zīmju un realitāšu pieņemšana, ar ko īpašā veidā Viņš vēlējies saistīt savu spēku. Kad nāks patiesības Gars, saka Jēzus, Viņš mani pagodinās, jo no manis ņems un jums pasludinās (Jņ 16,14). Svētais Gars ir Kristus sūtīts Gars, lai mūsos īstenotu svētdarīšanu, ko Viņš virs zemes bija nopelnījis priekš mums.

Bez ticības Jēzum Kristum, Viņa mācībai, Viņa sakramentiem un Viņa Baznīcai nevar ticēt Svētajam Garam. Tie, kas nemīl Baznīcu, kas neuzticas tai un apmierinās tikai ar tās pārstāvju trūkumu un ierobežojumu izcelšanu, kas tiesā to no ārienes un neizjūt sevi par Baznīcas bērnu – tie nav saskaņā ar kristīgo ticību un netic Svētajam Garam patiesi. Man nāk galvā pārdomas par to, cik ārkārtēji svarīgai un pāri plūstošai jābūt Paraklēta darbībai tad, kad, svinot uz mūsu altāriem Svēto Misi, priesteris atjauno Golgātas upuri.

Veidot pastāvīgas attiecības ar Svēto Garu

Dzīvot Svētajā Garā nozīmē dzīvot no ticības, cerības un mīlestības; ļaut Dievam mūs pārņemt un pilnībā izmainīt mūsu sirdi, lai tā vairāk un vairāk līdzinātos Viņa Sirdij. Nobriedusi, dziļa un spēcīga kristīgā dzīve nerodas acumirklī, tā ir auglis Dieva žēlastībai, kas pieaug mūsos. Pirmo laiku kristīgās kopienas situācija ir aprakstīta Apustuļu darbos īsā, bet nozīmes pilnā teikumā: Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanās (Apd 2,42).

Lūk, kā dzīvoja pirmie kristieši un kā jādzīvo mums: meditējot ticības doktrīnu un pieņemot to par savējo, satiekoties ar Kristu Euharistijā, veidojot personisku dialogu – tas nozīmē lūgšanu bez anonimitātes – vaigu vaigā ar Dievu - tam ir jābūt par mūsu izturēšanās galveno pamatu. Ja tā nebūtu, varbūt paliktu kādas erudītas pārdomas, vairāk vai mazāk intensīva darbošanās, dievbijības pielūgsmes un nodarbes. Bet nebūs patiesas kristīgās dzīves, jo trūktu iekļaušanās Kristū, patiesa un izdzīvota līdzdalība dievišķajā pestīšanas darbā.

Šī mācība attiecas uz jebkuru kristieti, jo mēs visi esam vienlīdz aicināti uz svētumu. Nav otrās šķiras kristiešu, kas spiesti iedzīvināt tikai vienkāršotu Evaņģēlija versiju. Mēs visi esam saņēmuši vienu kristību, un, kaut gan ir taisnība, ka pastāv liela harizmu un cilvēcisko situāciju dažādība, ir tikai viens un tas pats Gars, kas izdala dievišķās dāvanas, tā pati ticība, tā pati cerība un tā pati mīlestība (sal. 1 Kor 12,4-6 un 13,1-13).

Tādēļ mēs varam uzskatīt, ka mums tiek uzdots šis apustuļa Pāvila jautājums: Vai nezināt, ka jūs esat Dieva svētnīca un ka Dieva Gars mājo jūsos? (1 Kor 3,16). Un varam to izprast kā uzaicinājumu uzturēt ar Dievu personiskākas un tiešākas attiecības. Paraklēts diemžēl dažiem kristiešiem ir Lielais Nepazīstamais: tas ir vārds, ko izrunā, bet tas nav Kāds, viena no trim vienīgā Dieva Personām, ar kuru sarunājas un no kura dzīvo.

Tieši pretēji, mums pret Viņu jāizturas ar ierastu vienkāršību un paļāvību, kā Baznīca mums to māca caur liturģiju. Tad mēs labāk pazīsim mūsu Kungu un vienlaikus pilnīgāk apzināsimies neizmērojamās dāvanas – saukties par kristiešiem – vērtību. Mēs novērtēsim šīs dievišķošanas visu lielumu un visu patiesību, novērtēsim šo līdzdalību dievišķajā dzīvē, uz ko es pirms brīža jau norādīju.

Jo Svētais Gars nav mākslinieks, kas dievišķo substanci mūsos zīmē tā, it kā Pats tai būtu svešs; ne tā Viņš mūs ved uz dievišķo līdzību. Bet Viņš pats, kurš ir Dievs un kas iziet no Dieva, iespiežas tā sirdī, kurš saņem Viņu, kā zīmogs vaskā, un šādā veidā, dāvājot pats Sevi un caur līdzību, Viņš atjauno dabu saskaņā ar dievišķā parauga skaistumu un atdod cilvēkam Dieva attēlu (Sv. Kirils no Aleksandrijas, Thesaurus de sancta et consubstantiali Trinitate, 34 (PG 75,609)).

Lai konkretizētu kaut vai tikai lielos vilcienos dzīvesveidu, kas mūs mudina komunicēt ar Svēto Garu un kopā ar Viņu, ar Tēvu un Dēlu un nonākt tuvās attiecībās ar Paraklētu, mēs varam apstāties pie trim pamatrealitātēm: paklausības (es uzsveru), lūgšanas dzīves un vienotības ar Krustu.

Paklausība tādēļ, ka tas ir Svētais Gars, kas caur savu iedvesmu mūsu domām, vēlmēm un darbiem piešķir pārdabisku nokrāsu. Tas ir Viņš, kas mūs mudina pieņemt un dziļi integrēt Kristus mācību. Tas ir Viņš, kas mūs apgaismo, liek apzināties mūsu personisko aicinājumu un mums dod spēku īstenot visu to, ko Dievs no mums sagaida. Ja mēs būsim paklausīgi Svētajam Garam, mūsos aizvien vairāk veidosies Kristus attēls, un tādējādi mēs ar katru dienu vairāk tuvināsimies Dievam Tēvam. Jo visi, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva bērni (Rom 8,14).

Ja mēs ļausim sevi vadīt šim dzīvību iesākumam, kas atrodas mūsos, kas ir Svētais Gars, mūsu garīgā vitalitāte attīstīsies un mēs ieliksim sevi Dieva mūsu Tēva rokās ar tāda bērna spontānumu un paļāvību, kurš metas sava tēva apskāvienos. Kungs ir teicis: Ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet (Mt 18,3). Tas ir senais un vienmēr aktuālais iekšējās bērnības ceļš, kas nenāk ne no salkanības, ne no cilvēciskā brieduma trūkuma, bet no pārdabiskā brieduma, kas mums liek iedziļināties dievišķās mīlestības brīnumos, atzīt savu niecību un mūsu gribu pilnībā pielīdzināt Dieva gribai.