Numuru saraksts

Ticība un intelekts

Lūgšanas un gandarīšanas dzīve, apcere par mūsu dievišķo filiāciju padara mūs par dziļi dievbijīgiem kristiešiem, līdzīgus maziem bērniem Dieva priekšā. Dievbijība ir bērnu tikums, un lai bērns varētu uzticēties sava tēva rokām, viņam jābūt un jājūtas mazam un atkarīgam. Es bieži esmu meditējis šo garīgās bērnības dzīvi; tā nav nesavienojama ar dvēseles spēku, jo tā pieprasa spēcīgu gribu, pārbaudītu briedumu, stingru un atvērtu raksturu.

Tātad būsim dievbijīgi kā bērni, bet ne nezinoši, tāpēc ka ikvienam no mums jācenšas savu iespēju robežās nopietni un ar zinātnisku precizitāti padziļināt savu ticību: lūk, kas ir teoloģija. Tātad bērnu dievbijība un droša teologu doktrīna.

Mūsu degsme apgūt šo teoloģijas zinātni, labo un pamatīgo kristīgo doktrīnu, vispirms nāk no vēlmes pazīt un mīlēt Dievu, un vienlaikus no ikvienas uzticīgas dvēseles vispārējām rūpēm sasniegt šīs pasaules, kas ir Radītāja darbs, visdziļāko nozīmi. Laiku pa laikam daži mēģina vienmuļā veidā atdzīvināt kādu iedomātu ticības un zinātnes, cilvēka prāta un dievišķās Atklāsmes nesavienojamību. Šī nesavienojamība ir tikai šķietama un tā izskaidrojama ar nepilnīgām patiesās problēmas zināšanām.

Ja pasaule ir iznākusi no Dieva rokām, ja Dievs ir radījis cilvēku pēc sava tēla un līdzības (sal. Rad 1,26). un ja Viņš tam devis savas gaismas dzirksti, mūsu intelektam jācenšas, pat ja tas prasītu smagu piepūli, izcelt dievišķo nozīmi, kas dabiski atrodas ikvienā lietā un ticības gaismā uztvert to pārdabisko nozīmi, to, kas izriet no mūsu pacelšanās žēlastības līmenī. Mēs nedrīkstam pieļaut bailes no zinātnes, jo ikviens darbs, ja vien tas ir patiešām zinātnisks, tiecas uz patiesību. Un Kristus ir teicis: Ego sum veritas: es esmu patiesība (Jņ 14,6).

Kristietī ir jābūt slāpēm pēc zināšanām. Visabstraktāko zinātņu pārvaldīšana vai amata prasme – viss var vest un tam jāved pie Dieva. Jo nav cilvēciska darba, kas nebūtu svētdarāms, kas nebūtu iespēja sevi svētdarīt personīgi un sadarboties ar Dievu visu to svētdarīšanā, kas atrodas ap mums. Nevis ielejas dziļumā, bet kalna galā ir jāmirdz to gaismai, kuri seko Jēzum Kristum, lai redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs (Mt 5,16).

Šādi strādāt nozīmē lūgties. Šādi studēt nozīmē lūgties. Šādi nodarboties ar pētījumiem nozīmē lūgties, mēs no tā nekad neizejam; viss ir lūgšana, viss var vest un visam mūs ir jāved pie Dieva, no rīta līdz vakaram jāuztur šis mūsu nepārtrauktais dialogs ar Viņu. Ikviens cienījams darbs var būt lūgšana un ikviens darbs, kas ir lūgšana, ir apustulāts. Šādā veidā, vienkāršā un pamatīgā dzīves vienībā, dvēsele nostiprinās.

Jēzus pateica „nē” dēmonam, tumsas valdniekam. Un tūlīt uzradās gaisma. Tad velns Viņu atstāja; un, lūk, eņģeļi piesteidzās un kalpoja Viņam (Mt 4,11). Jēzus tika galā ar pārbaudījumu. Tas bija īsts pārbaudījums, jo, kā komentē svētais Ambrozijs, Viņš nerīkojās kā Dievs, ņemot talkā savu varu (jo tādā gadījumā kāds mums būtu labums no Viņa piemēra?), bet Viņš kā cilvēks izmantoja tos līdzekļus, kas Viņam bija pieejami tāpat kā mums (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 1, 4, 20 (PL 15, 1525)).

Velns liekulīgi citē Veco Derību: Jo Viņš sūtīs tev savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos (Ps 90,11 Svētās Mises psalms). Bet Jēzus, atsakoties kārdināt savu Tēvu, piešķir šim Bībeles fragmentam tā īsto nozīmi. Un kā atbilde Viņa uzticībai īstajā brīdī atnāk Dieva, Viņa Tēva, sūtņi, lai Viņam kalpotu.

Ir interesanti vērot metodi, ko izmantoja sātans pret mūsu Kungu Jēzu Kristu: viņš savus argumentus ņem no Svētajiem Rakstiem, zaimojošā veidā jaukdams to nozīmi. Jēzus neļauj sevi apmānīt: Vārds, kas ir tapis miesa, labi pazīst dievišķo Vārdu - rakstītu cilvēku pestīšanai un nevis, lai viņus apmānītu un nosodītu. Mēs varam izsecināt – to, kurš ir Mīlestībā vienots ar Jēzu Kristu, nekad nepiemānīs viltīga manipulācija ar Svētajiem Rakstiem, jo viņš zina, kas raksturīgs velna manevriem: piemānīt kristieša sirdsapziņu, viltīgi argumentējot ar tiem pašiem vārdiem, ko izmanto mūžīgā Gudrība, un cenšoties gaismu pārvērst tumsā.

Mazliet pakavēsimies pie eņģeļu iesaistīšanās Jēzus dzīvē: tā mēs labāk sapratīsim viņu lomu – eņģeļu misiju – ikviena cilvēka dzīvē. Kristīgā tradīcija sargeņģeļus apraksta kā lielus draugus, ko Dievs deva katram cilvēkam kā pavadoni dzīves ceļā. Lūk, kādēļ Tradīcija mūs aicina regulāri vērsties pie viņiem un lūgt viņu palīdzību.

Piedāvājot mums pārdomāt šīs Jēzus dzīves lappuses, Baznīca mums atgādina, ka Gavēņa laikā, šajā periodā, kad mēs sevi atzīstam par grēciniekiem, apzināmies savu niecību un šķīstīšanās nepieciešamību, sava vieta ir arī priekam. Jo Gavēnis vienlaikus ir stipruma un prieka laiks: mums jāpiepildās ar drosmi, jo Kunga žēlastības mums netrūks, jo Dievs būs mums līdzās un sūtīs savus eņģeļus kā ceļabiedrus, kā apdomīgus padomdevējus visa ceļa garumā, līdzstrādniekus visos mūsu pienākumos. In manibus portabunt te, ne forte offendas ad lapidem pedem tuum (Ps 90,12. Svētās Mises psalms), turpina psalms: viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens.

Ar eņģeļiem ir jāmācās veidot attiecības. Vērsies pie viņiem, saki tagad savam sargeņģelim, ka šie pārdabiskie Gavēņa ūdeņi ir skāruši ne tikai tavas dvēseles virspusi, bet dziļi iesūkušies tajā, jo tev ir satriekta sirds. Lūdz viņiem, lai viņi nes Kunga priekšā šo labo gribu, kam žēlastība ir likusi izdīgt mūsu nožēlojamībā kā lilijai uz mēslu kaudzes. Sancti Angeli custodes nostri: defendite nos in proelio, ut non pereamus in tremendo iudicio (Izvilkums no Romas misāles lūgšanas svētajam Miķelim veltītajos liturģiskajos svētkos): svētie sargeņģeļi, aizstāviet mūs cīņā, lai mēs neietu bojā briesmīgajā tiesas dienā.

Ganītāju atbildība

Dieva Baznīcā visu pienākums ir pastāvīga apņēmība būt vienmēr uzticīgākiem Kristus doktrīnai. Neviens nav izņēmums. Ja gani personiski nerūpētos iegūt sirdsapziņas smalkumu, uzticīgu cieņu pret dogmatiku un morāli, kas veido ticības mantojumu un kopīgu mantojumu, viņi patiešām piepildītu Ezehiēla pravietiskos vārdus: Cilvēka bērns, vērs savus pravietojumus pret Izraēļa ganiem, saki šiem ganiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Bēdas Izraēļa ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt? Jūs viņu pienu gan dzerat, ar viņu vilnu ģērbjaties… Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi (Ez 34,2-4).

Tie ir spēcīgi pārmetumi, bet vēl smagāks ir Dievam sagādātais apvainojums, kad, saņemot uzdevumu rūpēties par visu ticīgo garīgo labumu, tie nodara pāri dvēselēm, nesniedzot dzidro kristības ūdeni, kas atjauno dvēseli; mierinošo Iestiprināšanas eļļu, kas dvēseli stiprina; atstājot dvēseles bez tiesas, kas piedod, un bez uztura, kas dāvā mūžīgo dzīvi.

Kad kaut kas tāds var notikt? Tad, kad tiek atmesta šī miera cīņa, par kuru es jau runāju. Tas, kurš necīnās, pakļauj sevi vienai vai otrai no šīm verdzības formām, kas prot pieķēdēt mūsu miesas sirdis: tīri laicīgas lietu izpratnes verdzība, kvēlu ilgu pēc laicīgās varas vai goda verdzība, godkārības verdzība, naudas verdzība, pakļaušanās jutekliskumam…

Ja kādreiz Dievs šādu pārbaudījumu pieļauj un jums jāsaduras ar šī vārda necienīgiem ganiem, neesiet sašutuši. Kristus Baznīcai ir solījis savu nemaldīgo un drošo atbalstu, bet Viņš negarantē visu to cilvēku uzticību, kas pieder Baznīcai. Viņiem netrūkst pāri plūstošas un dāsnās žēlastības, ja vien viņi dara to mazumiņu, ko Dievs viņiem prasa – lielu uzmanību, lai ar Dieva žēlastības palīdzību neatlaidīgi atvairītu šķēršļus ceļā uz svētumu. Pat tas, kurš šķietami ir augstu stāvošs, Dieva acīs var būt ļoti zemu, ja vien viņš necīnās. Es zinu tavus darbus, tavu uzvedību; jo tevi gan sauc par dzīvu, bet tu esi miris. Esi nomodā un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatrodu tavus darbus pilnvērtīgus Sava Dieva priekšā. Paturi atmiņā, ko saņēmi un dzirdēji, un glabā un gandari (Atkl 3,1-3).

Šie apustuļa Jāņa pamudinājumi pirmajā gadsimtā ir domāti Sardas baznīcas vadītājiem. Ne jau tikai ar šodienu daži gani riskē pazaudēt atbildības sajūtu. Tādas parādības bija redzamas arī apustuļu laikos, tajā pašā gadsimtā, kad virs zemes dzīvoja mūsu Kungs Jēzus Kristus. Jo neviens nav drošībā, ja atsakās cīnīties pret sevi pašu. Neviens nevar sevi izglābt viens pats. Baznīcā mums visiem ir vajadzīgi šie konkrētie līdzekļi, kas mūs spēcina: pazemība, kas noskaņo pieņemt palīdzību un padomu; mortifikācijas, kas gatavo mūsu sirdi, lai tajā valdītu Kristus; drošās un pastāvīgās doktrīnas mācīšanās, kas palīdz saglabāt sevī ticību un to izplatīt.