Numuru saraksts

Kā jau visi kristiešu svētki arī šodien svinamie vispirms ir miera svētki. Palmu svētdiena ļoti senā simbolismā atsauc atmiņā ainu no Radīšanas grāmatas. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku un, lūk, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noass tūlīt noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši (Rad 8,10-11). Šodien mēs pieminam, ka derība starp Dievu un viņa tautu tiek Kristū nostiprināta un iedibināta, jo Viņš ir mūsu miers (Ef 2,14). Šajā brīnišķīgajā savienībā –‘jaunā’ un ‘vecā’ atkal apvienošanā, kas raksturīga mūsu svētās Katoliskās Baznīcas liturģijai, šodien mēs lasām šos priekpilnos vārdus: visi ļaudis, nesot olīvu zarus, izgāja pretī Kungam, dziedādami un sacīdami: Hosanna augstumos (Antifona palmu procesijas laikā).

Mūsu dvēselēs Jēzum veltītie saucieni pievienojas tiem, kas sveica Viņa piedzimšanu Betlēmē. Svētais Lūkass stāsta: Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes ceļā. Un kad Viņš jau tuvojās Olīvkalna nogāzei, viss mācekļu pulks sāka priecīgi skaļā balsī godināt Dievu par visiem brīnumiem, ko viņi bija redzējuši, sacīdami: svētīgs Ķēniņš, kas nāk tā Kunga vārdā! Miers debesīs un gods augstībā! (Lk 19,36-38).

Miers virs zemes

Miers debesīs: pax in coelo. Bet paraudzīsimies arī uz pasauli: kādēļ pasaulē nav miera? Nē, nav miera, ir tikai miera šķietamība, baiļu radīts līdzsvars, trausli kompromisi. Arī Baznīcā nav miera, Kristus Līgavas balto tērpu saplosa iekšējas domstarpības. Daudzās sirdīs nav miera. Tās veltīgi meklē kā kompensēt sirds nemieru ar pastāvīgu rosīšanos, ar sīkmanīgu pieķeršanos zemes labumiem, kas nenes apmierinājumu, jo vienmēr atstāj skumju rūgto piegaršu.

Palmu zari, raksta svētais Augustīns, ir godināšanas simbols, tāpēc ka tie reprezentē uzvaru. Mirstot Krustā, Kungs gatavojas uzvarēt. Zem Krusta zīmes Viņš dodas uz priekšu, uz uzvaru pār velnu, Nāves valdnieku (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium Tractatus, 51, 2, (PL 35, 1764)). Kristus ir mūsu miers, jo Viņš uzvarēja - uzvarēja, jo smagā cīņā cīnījās pret cilvēka sirdī uzkrāto ļaunumu.

Kristus, kas ir mūsu miers, ir arī mūsu Ceļš (Jņ 14,6). Ja mēs vēlamies iegūt mieru, mums jāiet Viņa pēdās. Miers ir kara, cīņas, iekšējā askētiskā cīniņa sekas, kas ikvienam kristietim jāizcīna pret visu to, kas viņa dzīvē nenāk no Dieva: lepnību, jutekliskumu, egoismu, virspusību, sirds šaurību. Nebūs jēgas skaļā balsī pieprasīt ārēju mieru, ja sirdsapziņā, dvēseles dziļumos, tā nav, jo no sirds iziet ļaunās domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi (Mt 15,19).

Iekšējā cīņa

Svētais Pāvils mums saka: kā labs Jēzus Kristus kareivis, uzņemies savu ciešanu daļu (2 Tim 2,3). Kristieša dzīve ir kalpošana, tas ir karš: brīnišķīgs miermīlīgs karš, kam nav nekāda sakara ar agresīviem, šķelšanās un bieži naida iedvesmotiem cilvēku kariem. Toties Dieva bērnu karš pret savu pašu egoismu balstās vienotībā un mīlestībā. Jo mēs gan miesā dzīvojam, bet nekarojam miesīgi. Mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet tie kalpo Dievam; tas ir spēks, kas sagrauj cietokšņus. Mēs nogāžam pārgudrību, katru augstprātību, kas paceļas pret Dieva atzīšanu, un ņemam gūstā visus prātus, lai tie kalpotu Kristum (2 Kor 10,3-5). Tās ir nepārtrauktas sadursmes ar lepnumu, ar uzpūtību, kas mūs pievērš ļaunam, ar pašpietiekamību spriedumos.

Šajā Palmu svētdienā mūsu Kungs uzsāk izšķirošo nedēļu mūsu pestīšanai. Atstāsim tātad pie malas virspusējus prātuļojumus un iesim pie būtiskākā, pie tā, kas ir patiesi svarīgs. Redziet, mūsu centienu mērķis ir nokļūt debesīs. Pretējā gadījumā mēs veltīgi pūlamies. Lai nonāktu debesīs, obligāti ir jābūt uzticīgam Kristus mācībai. Lai paliktu uzticīgs, ir jāturpina ar paļāvību un neatlaidību cīnīties ar šķēršļiem, kas paceļas starp mums un mūžīgo svētlaimi.

Es labi zinu, ka tiklīdz mēs ierunājamies par cīņu, tā domājam par savu vājumu un jau paredzam kritienus un kļūdas. Bet Dievs to ir ņēmis vērā. Ejot neizbēgami paceļas putekļi. Mēs esam radītas būtnes - tātad trūkumu pilnas. Es pat teiktu, ka tiem ir jābūt - tie ir ēnu puses, kas kontrasta dēļ mūsu dvēselē liek izcelties Dieva žēlastībai un vēlmei atbildēt dievišķajai laipnībai. Un šis mijkrēslis mūs padara par cilvēcīgiem, pazemīgiem, saprotošiem un devīgiem.

Nekļūdīsimies. Ja mūsu dzīvē ir spars un panākumi, tajā ir arī jārēķinās ar kritieniem un sakāvēm. Kristiešu, ieskaitot arī tos, ko godinām uz altāra, svētceļojumā virs zemes tas tā vienmēr ir bijis. Vai atminieties Pēteri, Augustīnu, Francisku? Man nekad nav patikušas tās svēto biogrāfijas, kur vai nu aiz naivuma, bet arī doktrīnas trūkuma dēļ mums apdzied viņu varoņdarbus, it kā viņi būtu nostiprināti žēlastības stāvoklī jau kopš mātes klēpja. Nē, īstās kristīgo varoņu biogrāfijas līdzinās mūsu dzīvēm: viņi cīnījās, viņi uzvarēja, tad – cīnījās un zaudēja. Un tad, nožēlas pilni atkal devās kaujā.

Nav jābrīnās, ja itin bieži tiekam sakauti: parasti, ja ne vienmēr, tas būs nesvarīgās lietās, kas mūs sakaitina tā, it kā tām būtu liela nozīme. Ja ir Dieva mīlestība, ja ir pazemība, ja mūsu cīņā ir neatlaidība un noturīgums, tad šīm neveiksmēm nebūs lielas nozīmes. Jo pēcāk nāks uzvara, kas Dieva acīs būs kā gods. Ja rīkojamies ar taisnu nodomu, vēloties piepildīt Dieva gribu un vienmēr ņemot vērā kā Viņa žēlastību, tā arī mūsu niecību, tad neveiksmju nebūs.

Šodien un vakar

Palmu svētdienas liturģija kristiešiem liek dziedāt šo dziedājumu: Jūs, vārti, paceliet savas palodas un topiet augstākas, jūs, mūžsenās durvis, lai ieiet var godības karalis (Palmu zaru izdalīšanas antifona). Tas, kurš ieslēdzies sava egoisma cietoksnī, neiznāks uz kaujas lauka. Tomēr, ja viņš atvērs sava cietokšņa durvis un ļaus ienākt miera Karalim, viņi kopīgi dosies cīņā pret zemisko, kas aptumšo mūsu acis un sirdsapziņu padara nejūtīgu.

Jūs, vārti, paceliet savas palodas… Šis aicinājums uz cīņu kristietībā nav nekas jauns. Tā ir mūžīga patiesība. Bez cīņas nav uzvaras, bez uzvaras nav miera, bez miera cilvēciskais prieks ir tikai šķietams, neīsts un neauglīgs prieks. Tas nemudina sniegt citiem cilvēkiem palīdzīgu roku, neīsteno mīlestību un taisnīgumu, piedošanu un žēlsirdību, nekalpo Dievam.

Pašlaik, gan Baznīcas iekšienē, gan ārpus tās, kā kāpņu augšpusē, tā apakšā daudzi šķiet atteikušies no cīņas – šī personiskā kara pret noslēgtiem kompromisiem –, lai, nometot ieročus un pametot mantas, padotos kalpībai, kas degradē dvēseli. Tās briesmas vienmēr apdraudēs visus kristiešus.

Tādēļ mums neatlaidīgi jāvēršas pie Svētās Trīsvienības, lai tā par visiem apžēlotos. Runājot par to, es trīcu no domas vien par Dieva taisnību. Es vēršos pie Viņa žēlsirdības, līdzjūtības, lai Viņš neskatītos uz mūsu grēkiem, bet uz Kristus un viņa Mātes, kas ir arī mūsu Māte, uz Patriarha svētā Jāzepa, kas Viņam bija Tēva vietā, un visu svēto nopelniem.

Kristietis var dzīvot ar pārliecību, ka, ja viņš grib cīnīties, Dievs viņu paņems aiz labās rokas, kā to lasām šo svētku Misē. Jēzus, kas ieiet Jeruzalemē uz nabaga ēzelīša, ir miera Ķēniņš, kas mums saka: debesvalstība cieš spēku, un tie, kas pielieto spēku, iegūst to (Mt 11,12). Šis spēks neizpaužas varmācībā pret citiem –tas ir stiprums, kas vajadzīgs, lai cīnītos pret savām pašu vājībām un trūkumiem; tā ir drosme, kas mums neļauj maskēt savu personīgo neuzticību; tā ir uzdrīkstēšanās, kas mums liek apliecināt savu ticību pat tad, kad apkārtējā vide ir noskaņota pretēji.

Šodien tāpat kā vakar no kristieša tiek sagaidīta varonība un, ja vajadzīgs – varonība pat lielās lietās. Arī varonība – un tā tas ir parasti – ikdienas mazajos cīniņos. Kad ar Mīlestību pastāvīgi cīnās šajā ārēji necilajā veidā, Kungs kā mīlošs gans vienmēr ir klātesošs saviem bērniem: Es pats būšu savu avju gans un es pats tās apguldīšu, saka Dievs tas Kungs. Nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu… Un tie droši dzīvos savā zemē un atzīs, ka Es esmu Kungs, kad es saraušu viņu jūgu sakas un atsvabināšu tos no viņu kalpinātāju rokas (Ez 34,15-16; 27).