Numuru saraksts

Jēzus zemes dzīves gājuma dievišķā nozīme

Runājot silītes priekšā, es vienmēr esmu mēģinājis Kristu, mūsu Kungu, kontemplēt šādi: ietītu autiņos, uz silītes salmiem; un kamēr Viņš vēl ir bērns un vēl neko nevar pateikt, saredzēt viņā Doktoru un Mācītāju. Man ir nepieciešams uz Viņu raudzīties šādi, jo man jāmācās no Viņa. Un lai es mācītos no Viņa, ir jācenšas iepazīt Viņa dzīvi: jālasa Svētais Evaņģēlijs, jāmeditē ainas, ko mums atstāsta Jaunā Derība, lai iedziļinātos Jēzus zemes dzīves gājuma dievišķajā nozīmē.

Mums jāatkārto Kristus dzīve savējā, pazīstot Kristu: neatlaidīgi lasot un meditējot Svētos Rakstus, neatlaidīgi lūdzoties, kā tagad silītes priekšā. Ir jāsaprot tās mācības, ko mums dod Jēzus jau no savas bērnības, vēl būdams jaundzimušais, tiklīdz viņa acis atveras uz šīs svētītās cilvēku zemes.

Pieaugot un dzīvojot kā viens no mums, Jēzus mums atklāj, ka cilvēka eksistencei, mūsu ikdienišķajām un ierastajām nodarbēm ir dievišķa jēga. Pat ja esam plaši meditējuši šīs patiesības, mums vienmēr jāapbrīno šie trīsdesmit Jēzus apslēptās dzīves gadi, kas veido lielāko daļu no Jēzus gājuma savu brāļu cilvēku vidū. Apslēptie gadi, bet mums skaidri kā saules gaisma. Vai labāk – spožums, kas izgaismo mūsu dienas un tām piešķir patieso dimensiju, jo mēs esam parasti kristieši, kas dzīvo ikdienišķu dzīvi, līdzīgu tai, kāda ir miljoniem cilvēku pasaules visdažādākajos nostūros.

Šādi Jēzus dzīvoja trīsdesmit gadus: Viņš bija fabri filius (Mt 13,55), galdnieka dēls. Tad nāks trīs atklātās dzīves gadi ar pūļa kliedzieniem. Ļaudis ir pārsteigti: kas ir šis cilvēks? Kur Viņš tik daudz ir iemācījies? Jo Viņa dzīve bijusi tāda pati kā visiem Viņa dzimtajā ciematā. Viņš bija faber, filius Mariae (Mk 6,3), galdnieks, Marijas dēls. Un Viņš bija Dievs un īstenoja cilvēces pestīšanu un visus pievilka pie Sevis (Jņ 12,32).

Kristus dzīves apcere

Šo Kristus mīlestību katram no mums ir jācenšas īstenot savā paša dzīvē. Bet, lai būtu par ipse Christus, sevi jāsaredz Viņā. Nepietiek ar vispārīgu ideju par Jēzus garu; no Jēzus vēl vajag mācīties izturēšanās detaļas un attieksmi. Un it sevišķi jāapcer viņa zemes gaitas, atstātās pēdas, lai no turienes smeltu spēku, gaismu, nosvērtību, mieru.

Ja kādu mīl, tad vēlas iepazīt visas viņa dzīves un rakstura detaļas tā, lai līdzinātos viņam. Tādēļ mums ir jāmeditē Jēzus dzīve no pašas piedzimšanas silītē līdz viņa nāvei un augšāmcelšanai. Pirmajos savos priestera darba gados man bija paradums dāvāt Evaņģēliju vai grāmatas, kas stāsta par Jēzus dzīvi. Jo mums tā ir labi jāpazīst, lai tā visa ir mums prātā un sirdī, lai jebkurā brīdī bez grāmatas palīdzības, aizverot acis, mēs to varētu redzēt kā filmā; lai jebkurā situācijā Kunga vārdi un darbi būtu mūsu atmiņā.

Šādi mēs jutīsimies iekļauti Viņa dzīvē. Patiešām nepietiek tikai domāt par Jēzu, iedomāties Viņa dzīves ainas. Mums tajā jāpiedalās pilnībā, jākļūst par tās personāžiem. Mums jāseko Kristum tikpat tuvu, kā to darīja Svētā Marija, Viņa Māte, kā divpadsmit apustuļi, kā svētās sievietes un ap Viņu salasījušies pūļi. Ja mēs rīkosimies šādi, ja mēs neliksim šķēršļus, Kristus vārdi ietieksies mūsu dvēseles dziļumos un mūs pārveidos. Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis (Ebr 4,12).

Ja vēlamies citus vest pie Kunga, mums jāvēršas pie Evaņģēlija un jāmeditē Kristus mīlestība. Mēs varētu apstāties pie galvenajām Ciešanu ainām, jo, kā saka Viņš pats: „Nav lielākas mīlestības kā atdot savu dzīvību par saviem draugiem.” (Jņ 15,13). Taču mums galu galā jāpārdomā arī pārējā viņa dzīve, veids, kā viņš parasti izturējās pret tiem, ko satika.

Lai, līdz cilvēkiem nonāktu Viņa pestīšanas mācība un tiem atklātos Dieva mīlestība, Kristus – pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks – rīkojās vienlaikus cilvēciski un dievišķi. Dievs nokāpj līdz cilvēka līmenim, Viņš pilnībā pieņem mūsu dabu, izņemot grēku.

Es izjūtu dziļu prieku domājot par to, ka Kristus ir vēlējies būt pilnībā cilvēks un pieņemt mūsu miesu. Mani aizkustina šis brīnums: Dievs, kurš mīl ar cilvēka sirdi.

Agrāk pieminējām Naimas notikumus. Tagad varētu uzskaitīt vēl citus, jo Evaņģēlijs pārplūst ar šādām ainām. Šie stāsti ir aizkustinājuši cilvēku sirdis un turpinās to darīt, jo tie ne tikai runā par kāda cilvēka patiesu līdzjūtības žestu pret sev līdzīgajiem, bet tie pamatā atklāj Kunga neizmērojamo mīlestību. Jēzus Sirds ir Iemiesotā Dieva – Dieva ar mums, Emanuēla – Sirds.

Baznīca, vienota ar Kristu, dzimst no ievainotas Sirds (Svētku Vesperu himna). No šīs caurdurtās Sirds, mums nāk Dzīvība. Kā lai, kaut vai garāmejot, nepieminam šeit sakramentus, caur kuriem Dievs darbojas mūsos un mūs dara līdzdalīgus Kristus pestījošajā spēkā? Kā lai ar īpašu pateicību nepieminam Vissvētāko Euharistijas Sakramentu, Golgātas svēto Upuri un tā pastāvīgo bez asiņu atjaunošanos mūsu Misē? Jēzus atdod sevi mums par barību; un tādēļ, ka Jēzus ir nācis pie mums, viss ir izmainījies, un mēs saņemam spēkus – Svētā Gara palīdzību – kas piepilda mūsu dvēseli, vada mūsu rīcību un mūsu veidu, kā domāt un just. Kristus Sirds kristietim ir miera avots.

Sevis pilnīgā atdošana, ko no mums pieprasa Kungs, nebalstās tikai uz mūsu vēlmēm vai uz mūsu pašu spēkiem, tik bieži nepietiekamiem, bezspēcīgiem. Tas vispirms balstās uz žēlastībām, ko mums ieguvusi Kristus, Cilvēktapušā Dieva, Sirds. Lūk, kādēļ, nezaudējot drosmi un nepagurstot, mēs varam un mums vajag iet neatlaidīgi uz priekšu šajā iekšējā, Debesu Tēva bērniem raksturīgajā dzīvē. Man patīk parādīt, kā kristietis savā ikdienas un parastajā eksistencē, visvienkāršākajos sīkumos, dienas normālajos apstākļos liek lietā ticību, cerību un mīlestību, kur atrodama dievišķās palīdzības atbalstītas dvēseles uzvedības būtība, un kā, iedzīvinot šos teologālos tikumus, viņš rod prieku, spēku un iekšēju mieru.

Lūk, kādi ir Kristus miera augļi - miera, ko mums atnesa Viņa Svētā Sirds. Jo, atkārtosim to vēlreiz, Jēzus mīlestība pret cilvēkiem ir dievišķā noslēpuma – Dēla mīlestības pret Tēvu un Svēto Garu – neizdibināms aspekts. Svētais Gars, šī mīlestības saikne starp Tēvu un Dēlu, Vārdā atrod cilvēka Sirdi.

Nav iespējams runāt par šīm mūsu ticības pamatrealitātēm, neizjūtot mūsu prāta ierobežojumus un neapzinoties Atklāsmes diženumu. Bet, ja mēs pilnībā nespējam izprast šīs patiesības, pat ja to priekšā mūsu prāts paliek kā mēms, mēs tām pazemīgi un cieši ticam; mēs labi zinām, balstoties Kristus liecībā, ka tās pastāv. Ka mīlestība no Trīsvienības iekšienes caur Jēzus Sirds Mīlestību izlejas uz visiem cilvēkiem.