Numuru saraksts

Mēs esam Ziemassvētkos. Kad mūsu skatiens apstājas pie Betlēmes grotas, pie Nācaretes ģimenes, mums ataust atmiņā dažādi notikumi un apstākļi, kas saistīti ar Dieva Dēla dzimšanu. Marija, Jāzeps, Bērns Jēzus ir īpaši klātesoši mūsu sirds pašos dziļumos. Ko mums saka, ko mums māca šīs Svētās Ģimenes vienlaikus vienkāršā un apbrīnojamā dzīve?

Daudzo pārdomu vidū, ko mēs te varētu veikt, šodien es vēlētos īpaši izcelt vienu mācību. Jēzus piedzimšana, kā to atstāsta Svētie Raksti, nozīmē laika piepildījuma iesākšanos (sal. Gal 4,4), Dieva izraudzītu brīdi, lai pilnībā atklātu savu mīlestību uz cilvēkiem, atdodot mums savu paša Dēlu. Šī dievišķā griba piepildās vienkāršos un pavisam ikdienišķos apstākļos – sieviete, kas dzemdē, ģimene, māja. Dievišķā visvarenība, Dieva spožums iet caur cilvēcisko, savienojas ar cilvēcisko. Kopš tā laika mēs, kristieši, zinām, ka ar Dieva žēlastību mēs varam un mums vajag svētdarīt visas mūsu dzīves godīgās realitātes. Virs zemes nav tādas situācijas, lai cik maza un cik ikdienišķa tā liktos, kas nekalpotu par iespēju satikt Kristu vai kas nevarētu būt viens posms mūsu ceļā uz Debesu valstību.

Nav tātad nekā pārsteidzoša tajā, ka Baznīca priecājas, atveldzējas, kontemplējot Jēzus, Marijas un Jāzepa pieticīgo mājokli. Ir patīkami, saka šo svētku himna Rīta pirmajā lūgšanā, domāt par mazo Nācaretes mājiņu un par tajā dzīvoto vienkāršo dzīvesveidu, dziedot svinēt pazemīgo vienkāršību, kas ieskauj Jēzu, Viņa apslēpto dzīvi; tur kā bērns viņš apguva Jāzepa amatu; tur viņš auga un veica savu amatnieka darbu. Viņam līdzās apsēdās Viņa maigā Māte; pie Jāzepa dzīvoja viņa ļoti mīlētā sieva, laimīga, ka var Viņam palīdzēt un sniegt savus pakalpojumus.

Man patīk iztēloties kristīgas ģimenes, gaišas un priecīgas, kāda bija Svētā Ģimene. Kristus Piedzimšanas vēsts atskan visā savā spēkā: Gods Dievam augstumos un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem, (Lk 2,14). Kristus miers, lai valda jūsu sirdīs, raksta apustulis (Kol 3,15). Miers, zinot, ka Dievs mūsu Tēvs mūs mīl, ka esam iekļauti Kristū, svētās Jaunavas Marijas patvērumā, svētā Jāzepa pasargāti. Lūk, lielā gaisma, kas izgaismo mūsu dzīvi un kas mūsu grūtībās un vājībās mūs mudina drosmīgi doties uz priekšu. Katrai kristīgai ģimenei būtu jābūt par miera ostu, kur aiz ikdienas mazajām grūtībām redzam reālas un izdzīvotas ticības augli – īstu un patiesu sirsnību, dziļu sirdsmieru.

Neaizmirstiet, ka dažreiz nav iespējams izvairīties no strīdiem laulāto starpā. Nekad nestrīdieties savu bērnu priekšā: jūs viņiem sagādāsiet ciešanas, un viņi nostāsies viena vai otra pusē, tādējādi neapzināti līdzdarbojoties, lai veicinātu šķelšanos. Bet strīdi ar nosacījumu, ka tas nenotiek pārāk bieži, ir arī mīlestības izpausme, gandrīz nepieciešamība. Atgadījums, nevis motīvs, parasti atrodams vīra, kuru izsmēlis darbs, vai sievas nogurumā, – mīļā debess, kaut tikai tas nebūtu apnikums – kam jācīnās ar bērniem, mājkalpotājiem vai ar savu pašas dažkārt pavājo raksturu; kaut gan jūs sievietes, ja jau tā vēlaties, esat stiprākas par vīriešiem.

Izvairieties no lepnības, kas ir jūsu laulāto attiecību lielākais ienaidnieks: jūsu nenozīmīgajās sadursmēs nevienam no jums abiem nav taisnība. Tam, kurš ir visrāmākais, jāsaka kāds vārds, kas palīdzētu atlikt uz vēlāku laiku sliktās omas izpausmi. Un vēlāk, vienatnē, pastrīdieties, un gan jau ātri salabsiet.

Jūs, sievas, pārdomājiet, ja varbūt mazliet atstājat novārtā rūpes par sevi, un atcerieties sakāmvārdu, kas vēstī – saposta sieviete vīru piesaista mājai. Jūsu pienākums patīkami izskatīties ir tikpat aktuāls tagad kā tad, kad bijāt līgavas. Tas ir taisnīguma pienākums, jo jūs piederat savam vīram. Un arī viņam pašam tas nav jāaizmirst, jo viņš ir jūsu un visas savas dzīves garumā viņš saglabā pienākumu būt sirsnīgam kā līgavainim. Tā ir slikta zīme, ja, lasot šo rindkopu, jūs ar ironiju smaidāt: tas būtu uzskatāms pierādījums, ka jūsu ģimeniskā pieķeršanās ir pārtapusi ledainā vienaldzībā.

Gaišas un priecīgas ģimenes

Mēs nevaram runāt par laulībām, vienlaikus arī neminot ģimeni kā augli un turpinājumu tam, kas iesākas ar laulībām. Viena ģimene nesastāv tikai no vīra un sievas, bet arī no bērniem un − dažādos līmeņos − no vecvecākiem, no attālākiem radiniekiem un cilvēkiem, kas mājās kalpo. Pie visiem ir jānonāk mājīgajam siltumam, kas veido ģimenisko atmosfēru.

Protams, ir laulātie, kuriem Kungs nav devis bērnus. Tā tātad ir zīme, ka Viņš tiem prasa turpināt mīlēt vienam otru ar to pašu pieķeršanos un, – ja viņi to spēj – izmantot savu enerģiju kalpošanā un uzdevumos, kas noder citām dvēselēm. Bet normāli ir tas, ka pārim ir pēcnācēji. Šiem laulātajiem viņu bērni jāliek savu rūpju pirmajā plānā. Tēvišķība un mātišķība nebeidzas ar bērna piedzimšanu: šī līdzdalība Dieva spēkā, kas ir spēja dzemdināt, tupināsies, līdzdarbojoties Svētajam Garam, lai visbeidzot nonāktu pie autentiski kristīgu vīriešu un autentiski kristīgu sieviešu audzināšanas.

Vecāki ir galvenie savu bērnu audzinātāji kā cilvēciskā, tā pārdabiskā līmenī. Viņiem jājūt atbildība par šo misiju, kas no viņiem pieprasa sapratni, apdomību, mācīšanas un, galvenais, mīlēšanas prasmes un pūliņus sniegt labu piemēru. Autoritāra un nikna pavēle nav pareizs audzināšanas ceļš. Vecākiem drīzāk jāmeklē, kā kļūt par savu bērnu draugiem – par draugiem, kam bērni uztic savus pārdzīvojumus, kam viņi stāsta par savām problēmām un no kā gaida iedarbīgu un mīlestības pilnu palīdzību.

Ir nepieciešams, lai vecāki atrastu laiku būt kopā ar saviem bērniem un runātos ar viņiem. Bērni ir pats svarīgākais – viņi ir svarīgāki par darījumiem, par darbu, par atpūtu. Šajās pārrunās viņos ir jāieklausās ar uzmanību, jācenšas viņus saprast, jāprot atpazīt daļu no patiesības − vai visu patiesību −, kas varētu būt klātesoša dažos no viņu dumpjiem. Tajā pat laikā viņiem vajag palīdzēt pareizi ievirzīt viņu pūliņus un ideālus, iemācīt pārdomāt un spriest. Bērniem nevajag uzspiest kādu uzvedību, bet parādīt pārdabiskus vai cilvēciskus iemeslus kas šādu uzvedību iesaka. Vienā vārdā, ir jāciena viņu brīvība, jo nav patiesas audzināšanas bez personiskas atbildības, nedz arī atbildības bez brīvības.

Mēs centāmies apkopot un izskaidrot dažas šīm ģimenēm, kurās atmirdz Kristus gaisma, piemītošās īpašības un kas šī iemesla dēļ – es to atkārtoju – ir gaišas un priecīgas, vecāku starpā valdošā harmonija tiek nodota bērniem, visai ģimenei un apkārtesošajiem. Tādējādi katrā patiesi kristīgā ģimenē zināmā mērā tiek atkārtots Baznīcas, kas ir Dieva izredzēta un sūtīta kā pasaules ceļrādis, noslēpums.

Uz ikvienu kristieti, lai kas viņš būtu – priesteris vai lajs, precējies vai neprecējies –, ir pilnībā attiecināmi šie apustuļa vārdi, ko lasām vēstulē Svētās Ģimenes svētkos: Dieva izredzētie, svētie un mīlētie (Kol 3,12). Lūk, kas mēs visi esam, katrs savā vietā pasaulē: Dieva izredzēti vīrieši un sievietes, lai liecinātu par Kristu un lai līdz visiem, kas mums ir apkārt, nonāktu prieks, zinot, ka esam Dieva bērni. Un tas − neskatoties uz mūsu kļūdām un cenšoties cīnīties pret tām.

Ir ļoti svarīgi, lai laulības aicinājuma nozīme vienmēr būtu klātesoša kā katehēzē un sludināšanā, arī to apziņā, kurus Dievs ir gribējis redzēt ejam šo ceļu, jo tas ir īsti un patiesi, ka viņi ir aicināti piedalīties Dieva plānā cilvēku pestīšanai.

Tāpēc droši vien kristīgiem laulātajiem nevar piedāvāt labāku ģimenes piemēru par to no apustuļu laiku ģimenēm: simtnieku Kornēliju, kurš bija pakļāvīgs Dieva gribai un kura mājā notika Baznīcas atvēršana pagāniem (Apd 10,24-48), Akvilu un Priskillu, kuri kristietību izplatīja Korintā un Efezā un kas līdzdarbojās svētā Pāvila (Apd 18,1-26). apustulātā, un Tabitu, kas ar savu mīlestību palīdzēja Jopes trūcīgajiem (Apd 9,36). Neaizmirsīsim arī visas tās jūdu un pagānu, grieķu un romiešu ģimenes, kur iesakņojās Kunga pirmo mācekļu sludināšana.

Ģimenes, kas dzīvoja no Kristus un palīdzēja iepazīt Kristu. Mazas kristīgas kopienas, kas bija kā evaņģēliskās vēsts izplatīšanas centri. Ģimenes, līdzīgas citām to laiku ģimenēm, bet jauna gara pārņemtas, kurš izplatījās arī pie tiem, kas pazina un satikās ar viņām. Lūk, kādi bija pirmie kristieši un kādiem jābūt mums, šodienas kristiešiem: miera un prieka sējējiem, tā miera un prieka, ko mums atnesis Kristus.