Numuru saraksts

Tāpat kā tas ir ar visiem citiem Jēzus dzīves notikumiem, mums nekad nevajadzētu kontemplēt šos apslēptos gadus tā, lai tie mūs neskartu, tā, lai tos neatzītu par to, kas tie ir: mums domāti Kunga aicinājumi iziet ārā no mūsu egoisma, no mūsu ērtībām. Kungs pazīst mūsu ierobežojumus, mūsu pieķeršanos pašiem sev un mūsu ambīcijām: Viņš zina grūtības, kādas mums ir, lai mēs aizmirstu paši sevi un dāvātu sevi citiem. Viņš zina, kā tas ir, ko nozīmē neatrast mīlestību un pieredzēt to, ka pat tie, kas apgalvo, ka Viņam seko, dara to tikai daļēji. Atcerieties šos briesmīgos notikumus, ko mums apraksta evaņģēlisti un kur apustuļus mēs redzam vēl pilnus ar laicīgām tieksmēm un tīri cilvēciskām iecerēm. Bet Jēzus viņus ir izraudzījies. Viņš patur viņus savā tuvumā un uztic viņiem misiju, ko Viņš bija saņēmis no sava Tēva.

Arī mūs Viņš aicina un mums vaicā kā Jēkabam un Jānim: potestis bibere calicem, quem ego bibiturus sum? (Mt 20,22): vai jūs varat dzert no biķera, ko es dzeršu – šī sevis pilnīgās atdošanas Tēva gribas piepildīšanai biķera? – Possumus! (Mt 20,22); jā, mēs esam gatavi! Lūk, Jāņa un Jēkaba atbilde. Jūs un es, vai mēs esam nopietni noskaņojušies visās lietās piepildīt Dieva, mūsu Tēva gribu? Vai esam atdevuši Kungam visu savu sirdi, vai arī turpinām būt pieķērušies paši sev, savām interesēm, savām ērtībām, savai patmīlībai? Vai mūsos nav nekā tāda, kas neatbilstu mūsu kā kristiešu stāvoklim un kas mums liek pretoties mūs šķīstīšanai. Tieši šodien mums ir iespēja to visu labot.

Vispirms mums vajag sevi pārliecināt, ka tas ir pats Jēzus, kurš mums uzdod šos jautājumus: Viņš ir tas, kurš tos sastāda un nevis es. Es neuzdrošinātos tos uzdot pat pats sev. Es turpinu savu skaļā balsī izteikto lūgšanu, un jūs, katrs no mums iekšēji atzīstas Kungam: Kungs, cik nederīgs es esmu! Cik daudz reižu esmu bijis gļēvs! Cik daudz kļūdu šajā gadījumā, vēl tajā, šeit un tur! Un arī mēs varam iesaukties: laimīgā kārtā Kungs tu mani atbalstīji ar savu roku, jo es jūtos spējīgs uz ikvienu nekrietnību. Nelaid mani vaļā, nepamet mani, izturies pret mani vienmēr kā pret bērnu. Dari tā, lai es būtu stiprs, drosmīgs, nelokāms. Bet palīdzi man kā palīdz bērnam bez pieredzes; vadi mani aiz rokas, Kungs, un dari tā, lai Tava Māte arī būtu man līdzās un mani pasargātu. Un tādējādi, possumus!, mēs varēsim, mēs būsim spējīgi Tevi ņemt par paraugu.

Apliecināt šo possumus, tā nav iedomība no mūsu puses. Jēzus Kristus mums māca šo dievišķo ceļu un mums prasa to uzņemties, jo Viņš to ir padarījis cilvēcisku un mūsu vājumam pieejamu. Tādēļ Viņš tik ļoti sevi pazemināja. Lūk, iemesls, kādēļViņš sevi pazemināja, pieņemdams kalpa izskatu, šis Kungs, kurš, būdams Dievs, bija vienlīdzīgs Tēvam; bet Viņš sevi pazemināja godībā un varenībā, bet ne labestībā un žēlsirdībā (Sv. Bernards, Sermo in die nativitatis, 1,1-2 (PL 183,115)).

Dieva labestība vēlas šo ceļu mums padarīt vieglu. Neatgrūdīsim Jēzus piedāvājumu. Neteiksim Viņam nē, nebūsim kurli pret Viņa saucienu: tāpēc, ka šeit mums nav attaisnojuma, mums nav iemesla turpināt domāt, ka mēs nevaram. Ar savu piemēru Viņš mums ir mācījis ceļu. Es jums, mani brāļi, to uzstājīgi lūdzu: neļaujieties, ka tik vērtīgs paraugs jums būtu rādīts veltīgi, bet līdzinieties Viņam un atjaunojieties pašos jūsu dvēseles dziļumos (Sv. Bernards, turpat, 1-1).

Kristus kārdināšana

Gavēnis piemin četrdesmit dienas, ko Jēzus pavadīja tuksnesī kā sagatavošanos sludināšanas gadiem, kas savu kulmināciju sasniedza ar krustu un Lieldienu godību. Četrdesmit lūgšanas un gandarīšanas dienas. Un beigās – notikums, ko šodienas liturģija Svētās Mises Evaņģēlija lasījumā piedāvā mūsu meditācijai – Kristus kārdināšana (sal. Mt 4,1-11).

Noslēpuma pilna aina, ko cilvēks veltīgi mēģina izprast, – Dievs sevi pakļauj kārdinājumam, ļauj darboties Ļaunajam – bet mēs to varam pārdomāt, lūdzot Kungu mums atklāt tajā ietverto mācību.

Jēzus Kristus pakļauts kārdinājumam. Šo ainu izgaismo Baznīcas tradīcija, uzskatot, ka mūsu Kungs vēlējās, sniedzot piemēru visā, pārciest arī kārdinājuma pārbaudījumu. Tā tas bija, jo Kristus bija Pilnīgs Cilvēks, līdzīgs mums visā, izņemot grēku (sal. Ebr 4,15). Pēc četrdesmit dienu gavēņa, kad par barību varbūt bija vien zāle, saknes un mazliet ūdens, Jēzus ir izsalcis: kā ikviena radība – patiešām izsalcis. Un, kad velns Viņam piedāvā pārvērst akmeņus maizē, mūsu Kungs ne tikai atsakās no barības, ko pieprasa Viņa miesa, bet arī atvaira vēl smagāku provokāciju: izmantot savu dievišķo varu, lai, ja tā varētu teikt, atrisinātu personiskas dabas problēmu.

Jūs būsiet visos evaņģēlijos ievērojuši, ka Jēzus nedara brīnumus savās paša interesēs. Kad Viņš pārvērš ūdeni vīnā - tas ir Kānas jaunlaulātajiem (sal. Jņ 2,1-11); kad Viņš pavairo maizi un zivis - to dara, lai pabarotu izsalkušu pūli (sal. Mk 6,33-46). Bet gadiem ilgi Viņš pelna maizi ar savu darbu. Un vēlāk, ceļojot pa Izraēļa zemi, Viņš dzīvo no to palīdzības, kas Viņam seko (sal. Mt 27,55).

Svētais Jānis atstāsta, kā pēc ilgas iešanas, nonākot pie Sihāras akas, Jēzus sūta savus mācekļus uz ciematu nopirkt ēdamo. Un, kad Viņš pamana tuvojamies samarieti, Viņš tai lūdz ūdeni, jo Jēzum nebija, ar ko to iesmelt (sal. Jņ 4,4 un sekojoši). Veiktā ceļa nogurums nomāc Viņa izvārgušo ķermeni; un citu reizi, lai atgūtu spēkus, Viņš guļ (sal. Lk 8,23). Lūk, Kunga dāsnums, kurš sevi pazemojis, kurš pilnībā pieņēma cilvēka stāvokli, kurš neizmanto savu Dieva varu, lai izbēgtu no grūtībām vai pūlēm. Viņš mums māca būt spēcīgiem, mīlēt darbu, spēt novērtēt, kāds cildenums kā no cilvēciskā, tā dievišķā viedokļa piemīt sevis atdošanai.

Otrajā kārdinājumā, kad velns Viņam piedāvā mesties lejā no tempļa, Jēzus no jauna atvaira domu izmantot savu dievišķo varu savā labā. Kristus nevēlas tukšu godu, plātīšanos: Viņš netēlo cilvēcisku komēdiju, kā dara tie, kas mēģina izmantot Dievu, lai izceltu savu paša izcilumu. Nepaātrinot laika ritējumu, nesasteidzot brīnumu darīšanas brīdi, bet soli pa solim ejot smago cilvēku ceļu, liego Krusta ceļu, Jēzus Kristus grib pildīt sava Tēva gribu.

Trešajā kārdināšanā mēs redzam ko ļoti līdzīgu: Viņam piedāvā valstis, varu, slavu. Velnam ir padomā cilvēcisko ambīciju jomā veicināt to attieksmi, kāda jāizjūt tikai attiecībās ar Dievu: viņš piedāvā vieglu dzīvi tam, kurš pielūgs viņu, pielūgs elkus. Bet mūsu Kungs pavērš pielūgsmi tās vienīgajam un īstajam galamērķim – Dievam un apstiprina savu gribu kalpot: Atkāpies sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo (Mt 4,10).

Bet turpināsim kontemplēt šo brīnumu, kas ir Sakramenti. Slimnieku sakramentā jeb Slimnieku svaidījumā, kā to dēvē tagad, mēs piedalāmies mīlestības pilnā sagatavošanā ceļojumam, kura galamērķis ir Tēva mājas. Visbeidzot ar Euharistiju, dievišķās izšķērdības sakramentu, ja tā varētu teikt, Viņš mums piešķir savu žēlastību, un Dievs pats mums sevi dāvā: Jēzu Kristu, kas ir patiesi un vienmēr klātesošs – un ne tikai Svētās Mises laikā – ar savu Miesu, ar savu Dvēseli, ar savām Asinīm un savu Dievišķību.

Es bieži domāju par atbildību, kāda jāuzņemas priesteriem, dodot pieeju visiem kristiešiem pie šiem dievišķiem žēlastības kanāliem – sakramentiem. Dieva žēlastība nāk palīgā ikvienai dvēselei; katra radība pieprasa konkrētu, personisku palīdzību. Pret dvēselēm nevar attiekties kā pret viendabīgu masu! Nav atļauts aizskart cilvēka cieņu, Dieva bērnu cieņu, nerūpējoties par katru personīgi, ar tādu pazemību, kas pienākas tam, kas apzinās sevi kā instrumentu, lai būtu Kristus mīlestības kanāls, jo katra dvēsele ir brīnišķīgs dārgums; katrs cilvēks ir vienreizīgs, neaizvietojams. Katrs ir atpirkts ar Kristus Asinīm.

Tikko mēs runājām par cīņu. Bet cīņa pieprasa vingrināšanos, pienācīgu uzturu, ātru medicīnisko aprūpi slimību, sasitumu, ievainojumu gadījumā. Baznīcas galvenā medicīna – Sakramenti, nav pārmērība. Ja no tiem brīvprātīgi atsakās, vairs nevar spert soli uz priekšu sekošanas Kristum ceļā. Lai ik brīdi labi saprastu to, ko Kungs no mums vēlas, mums tie ir vajadzīgi kā elpošana, kā asins cirkulācija, kā gaisma.

Askētiskam dzīvesveidam kristietim ir vajadzīgs spēks un šo spēku viņš rod savā Radītājā. Mēs esam tumsa un Viņš ir spožākā no gaismām; mēs esam slimība un Viņš ir stipra veselība; mēs esam vājums un Viņš ir atbalsts – quia tu es, Deus fortitudo mea (Ps 42,2), jo Tu vienmēr esi, mans Dievs, mūsu stiprums. Nekas virs zemes nevar pretoties Kristus kvēlajām ilgām izliet savas pestījošās Asinis. Bet mūsu cilvēciskā niecība mums var tā aizmiglot acis, ka tās vairs nesaskata dievišķo varenību. Tādēļ visi ticīgie nes atbildību, bet jo īpaši tie, kam uzticēta Dieva tautas garīgā vadītāja, tas ir, kalpotāja loma, nenosprostot žēlastības avotus, nekaunēties Kristus Krusta.

Grēka pieredzei nevajadzētu mūsos iesēt šaubas par mūsu misiju. Protams, ir iespējams, ka mūsu grēku dēļ ir grūti mūsos saredzēt Kristu. Tāpēc mums jācīnās ar saviem pašu trūkumiem, jātiecas pēc šķīstīšanās, vienlaikus zinot, ka Dievs mums nav apsolījis pilnīgu uzvaru pār šīs dzīves ļaunumu, bet Viņš pieprasa no mums cīņu. Sufficit tibi gratia mea (2 Kor 12,9), tev pietiek ar manu žēlastību, Dievs atbildēja Pāvilam, kad tas lūdza viņu atbrīvot no pazemojošā dzeloņa miesā.

Dieva spēks atklājas mūsu nespēkā: Viņš mūs pamudina cīnīties, apkarot mūsu trūkumus, lai gan mēs zinām, ka pilnībā šajā zemes dzīvē nekad neuzvarēsim. Kristīgi dzīvot nozīmē nepārtraukti sākt un atsākt no jauna, atjaunoties ik dienas.

Kristus augšāmceļas mūsos, ja mēs esam līdzdalīgi Viņa Krustā un Nāvē. Mums jāmīl Krusts, sevis atdošana, mortifikācija. Kristiešu optimisms nav salkans. Tā arī nav cilvēciska paļāvība, ka viss izdosies. Tas ir optimisms, kam saknes iesniedzas brīvības apziņā un ticībā žēlastībai; tas ir optimisms, kas mums liek daudz prasīt pašiem no sevis, piespiež atbildēt uz Dieva aicinājumu.

Šādā veidā, neskatoties uz mūsu niecību, bet drīzāk caur to, caur mūsu dzīvi kā cilvēkiem, kas veidoti no miesas un māliem, Kristus atklāj sevi. Tas ir mūsu pūliņos kļūt labākiem, dzīvot mīlestībā, kas tiecas pēc skaidrības, centienos valdīt pār savu egoismu, atdot sevi pilnībā citiem un mūsu eksistenci padarīt par pastāvīgu kalpojumu.

Es teiktu, ka starp Svētā Gara dāvanām ir viena, kas kristiešiem jo īpaši vajadzīga: gudrības dāvana, kas, liekot pazīt un izgaršot Dievu, mūs padara spējīgus patiesi izvērtēt šīs dzīves situācijas un lietas. Ja mēs būtu konsekventi savā ticībā, tad, paraugoties ap sevi, pārdomājot vēstures un pasaules panorāmu, mēs savā sirdī noteikti izjustu pašas Jēzus Sirds sajūtas: Bet, redzot ļaudis, Viņam kļuva to žēl, jo viņi bija apspiesti kā avis, kam nav gana (Mt 9,36).

Nav tā, ka kristietis neapzinātos visu to labo, kas ir cilvēcē, ka viņš nenovērtētu tīrus priekus, ka viņš nepiedalītos zemes ilgās un ideālos. Tieši pretēji, viņš to visu vēl vairāk izjūt savas dvēseles dziļumos, tajā dalās un to izdzīvo īpaši intensīvi, jo labāk kā jebkurš pazīst cilvēka gara dziļumus.

Kristīgā ticība nesašaurina sirdi, neierobežo cēlus dvēseles centienus, jo vērš tos plašumā, atklājot to patieso un visautentiskāko nozīmi: mēs neesam lemti nezin kādai svētlaimei, jo esam aicināti uz tuvību ar Dievu, pazīt un mīlēt Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu, un caur Dieva Trīsvienību un Vienību visus eņģeļus un visus cilvēkus.

Tāda ir ticības lielā uzdrīkstēšanās – sludināt cilvēciskās dabas vērtību un cieņu un apliecināt, ka caur žēlastību, kas mūs paceļ pārdabiskā līmenī, mēs tikām radīti, lai nonāktu līdz Dieva bērnu cieņai. Tiešām neiedomājama uzdrīkstēšanās! Ja vien tās pamatā nebūtu Dieva Tēva pestījošais lēmums, ja to neapstiprinātu Kristus Asinis un no jauna neapliecinātu un nepadarītu iespējamu pastāvīga Svētā Gara darbība.

Mums jādzīvo no ticības, no pieaugšanas ticībā, kamēr par ikvienu no mums, par katru kristieti varēs teikt to, ko viens no Austrumu Baznīcas lielajiem doktoriem rakstīja pirms daudziem gadsimtiem: tāpat kā caurspīdīgi un mirdzoši ķermeņi mirgo un izstaro gaismu, kad tos skar saules stars, arī Svētā Gara vadītas un izgaismotas dvēseles kļūst garīgas un citiem nes gaismu un žēlastību. No Svētā Gara nāk nākamo lietu pazīšana, noslēpumu izpratne un apslēpto patiesību uztveršana, dāvanu došana, debesu pilsonība, sarunas ar eņģeļiem. No Viņa nāk prieks, kas nepazīst galu, pastāvība Dievā, līdzība ar Dievu un visbrīnišķīgākais ko vien var iedomāties – spēja kļūt par Dievu (Sv. Bazīlijs, De Spiritu Sancto, 9, 23 (PG 32, 110)).

Apziņa par cilvēciskās cieņas diženumu – izcilu un neizsakāmu, kad žēlastība mūs padara par Dieva bērniem – apvienota ar pazemību kristietī veido vienu veselumu, jo tie nav mūsu spēki, kas mūs glābj vai mums dod dzīvību, bet dievišķā labvēlība. Šo patiesību nekad nevajadzētu aizmirst, jo tad mūsu dievišķošana samaitātos, kļūstot par iedomību un lepnību. Un agrāk vai vēlāk, pieredzot mūsu niecīgumu un personīgo vājumu, tā sabruktu.

Svētais Augustīns sev vaicāja: Vai es uzdrīkstēšos teikt – es esmu svēts? Ja es teikšu svēts kā svētdarītājs, kam neviens nav vajadzīgs, lai svētdarīt sevi, tad es būšu augstprātīgs un melis. Bet, ja ar svētu mēs saprotam to, kurš ir svētdarīts tā, kā to lasām Levītu grāmatā: esiet svēti, jo es, Dievs esmu svēts, tad arī Kristus miesa tāda ir līdz pēdējam cilvēkam zemes virsū. Un lai ar savu Galvu un zem savas Galvas viņš drosmīgi saka – es esmu svēts (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 85, 4 (PL 37, 1084)).

Mīliet Svētās Trīsvienības Trešo Personu, savas esmes dziļumos ieklausieties dievišķajos pamudinājumos, kas ir gan uzmundrinājumi, gan pārmetumi. Staigājiet pa pasauli gaismā, kas ielieta jūsu dvēselēs; un cerības Dievs jūs piepildīs ar visāda veida mieru, lai Svētā Gara spēkā šī cerība jūsos nemitīgi pieaugtu (sal. Rom 15,13).