Numuru saraksts

Grēka pieredzei nevajadzētu mūsos iesēt šaubas par mūsu misiju. Protams, ir iespējams, ka mūsu grēku dēļ ir grūti mūsos saredzēt Kristu. Tāpēc mums jācīnās ar saviem pašu trūkumiem, jātiecas pēc šķīstīšanās, vienlaikus zinot, ka Dievs mums nav apsolījis pilnīgu uzvaru pār šīs dzīves ļaunumu, bet Viņš pieprasa no mums cīņu. Sufficit tibi gratia mea (2 Kor 12,9), tev pietiek ar manu žēlastību, Dievs atbildēja Pāvilam, kad tas lūdza viņu atbrīvot no pazemojošā dzeloņa miesā.

Dieva spēks atklājas mūsu nespēkā: Viņš mūs pamudina cīnīties, apkarot mūsu trūkumus, lai gan mēs zinām, ka pilnībā šajā zemes dzīvē nekad neuzvarēsim. Kristīgi dzīvot nozīmē nepārtraukti sākt un atsākt no jauna, atjaunoties ik dienas.

Kristus augšāmceļas mūsos, ja mēs esam līdzdalīgi Viņa Krustā un Nāvē. Mums jāmīl Krusts, sevis atdošana, mortifikācija. Kristiešu optimisms nav salkans. Tā arī nav cilvēciska paļāvība, ka viss izdosies. Tas ir optimisms, kam saknes iesniedzas brīvības apziņā un ticībā žēlastībai; tas ir optimisms, kas mums liek daudz prasīt pašiem no sevis, piespiež atbildēt uz Dieva aicinājumu.

Šādā veidā, neskatoties uz mūsu niecību, bet drīzāk caur to, caur mūsu dzīvi kā cilvēkiem, kas veidoti no miesas un māliem, Kristus atklāj sevi. Tas ir mūsu pūliņos kļūt labākiem, dzīvot mīlestībā, kas tiecas pēc skaidrības, centienos valdīt pār savu egoismu, atdot sevi pilnībā citiem un mūsu eksistenci padarīt par pastāvīgu kalpojumu.

Euharistijas auglīgums

Kad Kungs Pēdējo Vakariņu laikā iedibināja Svēto Euharistiju, bija nakts, kas labi parādīja, skaidro svētais Jānis Hrizostoms, ka laiki bija piepildījušies (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae 82, 1 (PG 58, 700)). Pār pasauli nolaidās nakts, jo senie riti, Dieva bezgalīgās žēlsirdības zīmes pret cilvēci, ko Viņš kādreiz bija devis, nu īstenojas pilnībā, paverot patiesu ceļu jaunai rītausmai: jaunajai Pashai. Euharistija tika iedibināta naktī kā sagatavošanās Augšāmcelšanās rītam.

Arī mūsu dzīvē mums ir jāsagatavo šī rītausma. Mums jāatbrīvojas no visa, kas ir novecojis, bīstams, nevajadzīgs: mazdūšības, paļāvības trūkuma, skumjām, gļēvuma. Svētā Euharistija Dieva bērniem piešķir dievišķu novitāti; mums jāatbild in novitate sensus (Rom 12,2), atjaunojot visas mūsu domas un visu rīcību. Mums ir dots jauns enerģijas avots, spēcīga sakne, kas ieaugusi Kungā. Mēs vairs nevaram atgriezties pie vecā ierauga, jo mums pieder šodienas un mūžības Maize.

Dievs Tēvs ar sava Dēla Sirdi ir vēlējies mums piešķirt infinitos dilectionis thesauros (Vissvētākās Jēzus Sirds Mises kolektas lūgšana), mīlestības, žēlsirdības un maiguma neizsmeļamos dārgumus. Ja mēs vēlamies atklāt Dieva mīlestības pierādījumu – proti, Viņš ne tikai ieklausās mūsu lūgšanās, bet pat tās apsteidz – mums pietiek vien sekot svētā Pāvila domu gājienam: Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet to atdeva par mums visiem, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis? (Rom 8,32).

Žēlastība cilvēku atjauno no iekšienes, viņu atgriež no grēcinieka un dumpinieka, kāds viņš bija, par labu un uzticamu kalpu (sal. Mt 25,21). Un visu žēlastību avots ir Dieva mīlestība pret mums, ko Viņš mums atklājis ne tikai vārdos, bet arī darbos. Dievišķā mīlestība ir pamatā tam, ka Svētās Trīsvienības otrā Persona, Vārds, Dieva Tēva Dēls pieņem cilvēka miesu, tas nozīmē, visā, izņemot grēku, uzņemas mūsu cilvēcisko stāvokli. Un Vārds, Dieva Vārds, ir Verbum spirans amorem, Vārds, no kura iziet Mīlestība (Sv. Akvīnas Toms, S.Th. I, q. 43, 5 (atsaucas uz svēto Augustīnu, De Trinitate, IX, 10)).

Mīlestība mums sevi atklāj Iemiesošanā, šajā Jēzus Kristus pestījošajā gājumā virs mūsu zemes līdz pat Krusta vispārākajam upurim. Un Krustā Viņš sevi atklāj ar jaunu zīmi: bet viens no kareivjiem ar šķēpu atvēra Viņa sānus, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens (Jņ 19,34). Jēzus asinis un ūdens, kas mums nozīmē sevis atdošanu līdz galam, līdz consummatum est, (Jņ 19,30). viss ir piepildīts, aiz mīlestības.

Šajos svētkos vēlreiz pārdomājot mūsu ticības galvenos noslēpumus, ,mēs ar apbrīnu atklājam, cik ļoti šīs visdziļākās realitātes – Dieva Tēva mīlestība, kas atdod savu Dēlu, Dēla mīlestība, kas mudina Viņu mierīgi doties pretī Golgātai – izpaužas cilvēkiem tik ļoti raksturīgos žestos. Dievs pie mums nevēršas pilns ar spēku un virskundzību. Viņš mums tuvojas, pieņemdams kalpa veidu un kļūdams cilvēkiem līdzīgs (Flp 2,7). Nekad Jēzus neizturas vēsi vai augstprātīgi, lai gan Viņa sludināšanas gados mēs Viņu redzējām dziļi vīlušos, jo cilvēciskā nekrietnība Viņam liek ciest. Ja mazliet par to pārdomājam, mēs uzreiz varam saprast, ka Viņa reakcijas un dusmu asums nāk no mīlestības: Tās ir kā jauns uzaicinājums novērsties no neuzticības un grēka. Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo? (Ez 18,23). Šie vārdi mums izskaidro visu Kristus dzīvi, ļauj saprast, kādēļ Viņš nācis mums pretī ar miesas Sirdi, ar tādu Sirdi kā mūsējā - pašsaprotamu Viņa mīlestības pierādījumu un pastāvīgu liecību par dievišķās mīlestības neizsakāmo noslēpumu.

Agrāk pieminējām Naimas notikumus. Tagad varētu uzskaitīt vēl citus, jo Evaņģēlijs pārplūst ar šādām ainām. Šie stāsti ir aizkustinājuši cilvēku sirdis un turpinās to darīt, jo tie ne tikai runā par kāda cilvēka patiesu līdzjūtības žestu pret sev līdzīgajiem, bet tie pamatā atklāj Kunga neizmērojamo mīlestību. Jēzus Sirds ir Iemiesotā Dieva – Dieva ar mums, Emanuēla – Sirds.

Baznīca, vienota ar Kristu, dzimst no ievainotas Sirds (Svētku Vesperu himna). No šīs caurdurtās Sirds, mums nāk Dzīvība. Kā lai, kaut vai garāmejot, nepieminam šeit sakramentus, caur kuriem Dievs darbojas mūsos un mūs dara līdzdalīgus Kristus pestījošajā spēkā? Kā lai ar īpašu pateicību nepieminam Vissvētāko Euharistijas Sakramentu, Golgātas svēto Upuri un tā pastāvīgo bez asiņu atjaunošanos mūsu Misē? Jēzus atdod sevi mums par barību; un tādēļ, ka Jēzus ir nācis pie mums, viss ir izmainījies, un mēs saņemam spēkus – Svētā Gara palīdzību – kas piepilda mūsu dvēseli, vada mūsu rīcību un mūsu veidu, kā domāt un just. Kristus Sirds kristietim ir miera avots.

Sevis pilnīgā atdošana, ko no mums pieprasa Kungs, nebalstās tikai uz mūsu vēlmēm vai uz mūsu pašu spēkiem, tik bieži nepietiekamiem, bezspēcīgiem. Tas vispirms balstās uz žēlastībām, ko mums ieguvusi Kristus, Cilvēktapušā Dieva, Sirds. Lūk, kādēļ, nezaudējot drosmi un nepagurstot, mēs varam un mums vajag iet neatlaidīgi uz priekšu šajā iekšējā, Debesu Tēva bērniem raksturīgajā dzīvē. Man patīk parādīt, kā kristietis savā ikdienas un parastajā eksistencē, visvienkāršākajos sīkumos, dienas normālajos apstākļos liek lietā ticību, cerību un mīlestību, kur atrodama dievišķās palīdzības atbalstītas dvēseles uzvedības būtība, un kā, iedzīvinot šos teologālos tikumus, viņš rod prieku, spēku un iekšēju mieru.

Lūk, kādi ir Kristus miera augļi - miera, ko mums atnesa Viņa Svētā Sirds. Jo, atkārtosim to vēlreiz, Jēzus mīlestība pret cilvēkiem ir dievišķā noslēpuma – Dēla mīlestības pret Tēvu un Svēto Garu – neizdibināms aspekts. Svētais Gars, šī mīlestības saikne starp Tēvu un Dēlu, Vārdā atrod cilvēka Sirdi.

Nav iespējams runāt par šīm mūsu ticības pamatrealitātēm, neizjūtot mūsu prāta ierobežojumus un neapzinoties Atklāsmes diženumu. Bet, ja mēs pilnībā nespējam izprast šīs patiesības, pat ja to priekšā mūsu prāts paliek kā mēms, mēs tām pazemīgi un cieši ticam; mēs labi zinām, balstoties Kristus liecībā, ka tās pastāv. Ka mīlestība no Trīsvienības iekšienes caur Jēzus Sirds Mīlestību izlejas uz visiem cilvēkiem.

Valstība dvēselē

Cik tu esi liels, ak, mūsu Kungs un mūsu Dievs! Tu piešķir mūsu dzīvei pārdabisko jēgu un dievišķo iedarbīgumu. Pateicoties Tev, mīlestība uz tavu Dēlu mums liek atkārtot ar visu mūsu būtnes spēku, ar mūsu dvēseli un mūsu miesu: opportet illum regnare! – pat ja vienlaicīgi atskan mūsu vājības dzejoļi, jo, kā Tu zini, mēs esam radības (un vēl kādas radības!), kurām ne tikai kājas (Dan 2,33), bet arī sirds un galva ir no māla. Dievišķā veidā mēs jūsmosim vienīgi par Tevi.

Kristum vispirms jāvalda mūsu dvēselē. Bet ko mēs varētu Viņam atbildēt, ja Viņš mums jautātu: un tu, kā tu man ļauj valdīt tevī? Es Viņam atbildētu, ka, lai Viņš valdītu manī, man vajadzīga Viņa žēlastība lielā daudzumā. Tas ir vienīgais līdzeklis, lai viss - mazākais sirds puksts, mazākā dvesma, niecīgākais skatiens, nesvarīgākais vārds, visvienkāršākā sajūta, tiktu pārveidots par kādu hozanna manam Kristum Karalim.

Ja mēs gribam, lai Kristus valda, mums jārīkojas atbilstoši un jāsāk Viņam dāvāt savu sirdi. Ja mēs tā nerīkojamies, runāšana par Kristus karaļvaru būtu tikai tukšs, nekristīgs troksnis, tikai neesošas ticības ārējā izpausme, tikai Dieva vārda melīga izmantošana cilvēciskām darbībām.

Ja nosacījums tam, lai Jēzus valda tavā dvēselē un manējā, būtu tas, ka Viņam jāatrod mūsos pilnīgu mājvietu, mums būtu iemesls krist bezcerībā. Bet nebīsties, Sionas meita, lūk, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams ēzelienes kumeļā (Jņ 12,15). Redziet, ar kādu nabaga dzīvnieku troņa vietā Jēzus samierinājās. Es nezinu, kā ir ar jums, bet mani personiski nepazemo tas, ka es sevi atzīstu esam ēzelis Kunga acīs: es biju kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienmēr, Tu mani turi pie manas labās rokas (Ps 72,23-24), tu mani vadi aiz apaušiem.

Tagad, kad paliek jau tik maz ēzeļu, apceriet, kādas ir ēzeļa raksturīgās īpašības - ne tās, kas piemīt vecam, ietiepīgam ēzelim, kas neaizmirst pārestības un atriebjas ar kādu negaidītu spērienu, bet gan tās, kas piemīt jaunam ēzelim, kam ausis paceltas kā antenas, kas taupa barību, neatlaidīgi strādā un rikšo naski un naigi. Protams, ir simtiem skaistāku, veiklāku un nežēlīgāku dzīvnieku, bet Kristus to izvēlējās, lai sevi stādītu priekšā kā karali tautai, kas Viņu skaļi sveica, jo Jēzus nezina, ko darīt ar aprēķina pilno viltību, ledaino siržu nežēlību, skaistumu, kas mirdz, bet ir tikai šķietams. Mūsu Kungs mīl jaunas sirds prieku, vienkāršu gaitu, noteiktu balsi, skaidru skatienu, ausi, kas uzmanīgi ieklausās Viņa sirsnīgajos vārdos. Tā Viņš valda dvēselēs.