Numuru saraksts

Šī nedēļa, ko kristīgā tauta tradicionāli iesaukusi par Lielo, mums vēl vienu reizi sniedz iespēju pārdomāt, izdzīvot no jauna Jēzus zemes dzīves pēdējos brīžus. Viss tas, ko dažādas dievbijības izpausmes šajās dienās mums atsauc atmiņā, protams, ir vērsts uz augšāmcelšanos, kas, kā to raksta svētais Pāvils (sal. 1 Kor 15,14), ir mūsu ticības pamats. Tomēr neiesim šo ceļu pārāk steidzīgi; neatstāsim aizmirstībā kaut ko ļoti vienkāršu, kas varbūt mums dažreiz paslīd garām; mēs nevarēsim piedalīties Kunga augšāmcelšanās godībā, ja neesam vienoti ar Viņa Ciešanām un Nāvi (sal. Rom 8,17). Lai Klusās Nedēļas beigās būtu ar Kristu Viņa Godībā, pirms tam ir jāvienojas ar Viņu upurī un jājūtas kā vienam ar Viņu Golgātas nāvē.

Kristus cēlā pašatdeve stājas pretī grēkam – realitātei, ko tikpat grūti pieņemt, cik tā arī ir nenoliedzama: mysterium iniquitatis; radības, kura augstprātīgi saceļas pret Dievu, neizskaidrojamais ļaunums. Vēsture ir tikpat sena kā cilvēce. Atminēsimies mūsu pirmvecāku grēkā krišanu un visu tālāko samaitātību ķēdi, kas iezīmē cilvēku dzīves gājumu, un visbeidzot mūsu personiskās sacelšanās. Nav viegli izvērtēt grēkā iekļauto perversiju un saprast visu, ko mums saka ticība. Mums jāapzinās pat tīri cilvēciskā līmenī, ka aizvainojuma apmērs ir proporcionāls aizvainotā stāvoklim, viņa personīgajai vērtībai, viņa cieņai sabiedrībā, viņa talantiem. Taču cilvēks aizvaino Dievu: radība noliedz savu Radītāju.

Bet Dievs ir Mīlestība (1 Jņ 4,8). Ļaunuma bezdibeni, ko grēks nes sevī, pārvarēja bezgalīga Mīlestība. Dievs nepamet cilvēkus. Dievišķie nodomi paredz, ka ar Vecā Likuma upuriem nepietiek, lai izpirktu mūsu vainas un atjaunotu zaudēto vienotību. Bija vajadzīga tāda cilvēka pilnīga atdošanās, kas ir Dievs. Mēs varam iedomāties – lai zināmā veidā tuvotos šim neizdibināmajam noslēpumam –, ka Svētā Trīsvienība savā pastāvīgajā un dziļajā milzīgās mīlestības saiknē sanāk uz apspriedi, un šī mūžīgā lēmuma rezultātā Dieva Tēva vienīgais Dēls pieņem mūsu cilvēcisko stāvokli, uzņemas uz sevis mūsu nelaimes un ciešanas un izbeidz savu dzīvi piešūts ar naglām pie koka.

Jau kopš dzimšanas Betlēmē šī uguns, šī vēlme izpildīt Dieva Tēva pestījošo lēmumu, piepilda visu Kristus dzīvi. Trīs gadu garumā, ko mācekļi pavadīja kopā ar Viņu, tie Viņu dzirdēja nenogurstoši atkārtojam, ka Viņa barība ir darīt Tā gribu, kas Viņu sūtījis (sal. Jņ 4,34), līdz kamēr pirmās Lielās Piektdienas pēcpusdienā Viņa upuris tika piepildīts. Un Viņš, galvu noliecis, atdeva garu (Jņ 19,30). Ar šiem vārdiem apustulis svētais Jānis mums apraksta Kristus nāvi: Jēzus zem krusta un visu cilvēku vainu smaguma mirst mūsu grēku sloga un zemiskuma dēļ.

Apcerēsim aiz mīlestības uz mums no galvas līdz kājām ievainoto Kungu. Vienā teikumā, kas kaut daļēji pietuvojas realitātei, mēs varam atkārtot kopā ar vairākus gadsimtus senu autoru: Kristus miesa ir sāpju altārglezna. Redzot šādu Kristu, līdzīgu saņurcītam audumam, no Krusta noceltu nekustīgu ķermeni, uzticētu savai Mātei, redzot šo salauzto Jēzu, mēs varētu izsecināt, ka šī aina ir visskaidrākais sakāves pierādījums. Kur ir pūļi, kas sekoja Viņam un Valstība, kuras atnākšanu Viņš sludināja? Tomēr tā nav sakāve, bet uzvara: tagad augšāmcelšanās brīdis ir tuvāk nekā jebkad, – brīdis, kad atklāsies godība, ko viņš ieguvis ar savu paklausību.

Šajā Kristus Vissvētās Miesas un Asiņu svētku dienā mēs kopīgi apcerēsim Kunga mīlestības dziļumus, kas lika Viņam palikt apslēptam zem sakramenta zīmēm. Mums šķiet, ka mēs savām ausīm dzirdam šo, daudzajiem ļaudīm domāto, Viņa mācību: Lūk, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita nokrita ceļmalā, un debess putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur nebija daudz zemes, un tūliņ uzdīga, jo tā nebija dziļi zemē. Kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, jo tai nebija saknes. Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus: cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus (Mt 13,3-8).

Šī aina vēl aizvien ir aktuāla. Dievišķais sējējs arī šodien sēj sēklu. Pestīšanas darbs turpina īstenoties un Kungs vēlas mūs piesaistīt šim darbam. Viņš grib, lai mēs, kristieši, visus zemes ceļus atvērtu Viņa mīlestībai; Viņš mūs aicina līdz pat pēdējiem zemes nostūriem ar doktrīnu un piemēru izplatīt dievišķo vēsti. Viņš prasa mums katram, sabiedrības, kas ir Baznīca, pilsoņiem un arī laicīgās sabiedrības pilsoņiem, uzticīgi pildot mūsu pienākumus, būt par otru Kristu, svētdarot mūsu profesionālo darbu un mūsu pienākumus.

Ja mēs skatāmies uz apkārt esošo pasauli, ko mīlam, jo tā ir Dieva darbs, mēs redzēsim, ka līdzība īstenojas: Jēzus vārds nes augļus, tas daudzās dvēselēs modina slāpes sevi atdot un būt uzticīgām. To cilvēku dzīve un izturēšanās, kuri kalpo Dievam, ir izmainījusi vēsturi, un pat daudzi no tiem, kas nepazīst Kungu, varbūt pašiem nezinot, ir tādu ideālu ietekmēti, kam saknes rodamas kristietībā.

Mēs arī redzam, ka daļa sēklas krīt neauglīgā zemē vai starp ērkšķiem un dadžiem, ka ir sirdis, kas aizveras ticības gaismai. Miera, samierināšanās, brālības ideāli tiek pieņemti un sludināti, tomēr ne bieži tie parādās darbos. Daži pavisam veltīgi cenšas nomākt Dieva balsi vai nu ar brutālas varas palīdzību, vai ar mazāk trokšņainu ieroci, bet varbūt pat nežēlīgāku, jo tas padara garu nejūtīgu - ar vienaldzību.

Daudzi neatlaidīgi turpina uzvesties netaisnīgi? Tas ir taisnība, bet Kungs uzstāj: prasi man, tad es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību. Tu tos satrieksi ar dzelzs vāli, kā podnieka traukus tu tos sadauzīsi (Ps 2,8-9). Tie ir spēcīgi apsolījumi, un tie nāk no Dieva. Mēs tātad nevaram tos nomaskēt. Ne jau par velti Kristus ir pasaules Pestītājs un karaliski valda pie Tēva labās rokas. Tā ir briesmīga vēsts par to, kas sagaida katru no mums, kad dzīve būs galā (jo tā paiet), un par to, kas mūs visus sagaida, kad vēsture izbeigsies, ja mūsu sirds nocietinās ļaunajā un bezcerībā.

Tomēr, pat ja Viņš vienmēr var uzvarēt, Dievs izvēlas pārliecināt: tad nu, ķēniņi, nāciet pie prāta, ņemiet to vērā, jūs zemes soģi! Kalpojiet Kungam ar bijāšanu un ar sirds trīsām skūpstiet Viņa kājas. Lai Viņš nedusmo un jūs neejat bojā savos ceļos, jo ātri iedegas Viņa dusmas (Ps 2,10-13). Kristus ir Kungs, Karalis. Mēs jums sludinām Labo Vēsti par apsolījumu, kas bija dots tēviem, ka Dievs to ir izpildījis viņu bērnu, tas ir, mūsu labā, uzmodinādams Jēzu. Tā ir arī rakstīts otrajā psalmā: ‘Tu esi mans Dēls; šodien es Tevi dzemdināju’…

Tāpēc, brāļi, lai jums zināms, ka caur Viņu tiek jums pasludināta grēku piedošana, un visās tanīs lietās, no kā jūs Mozus bauslībā nevarējāt attaisnoties. Ikviens, kas tic, caur Viņu tiek attaisnots. Tāpēc, pielūkojiet, ka pār jums nenāk tas, ko pravieši sacījuši: Skatieties, nievātāji, un brīnieties, un iznīkstiet, jo es daru darbu jūsu dienās, darbu, kam jūs neticēsiet, ja kāds jums par to stāstīs (Apd 13,32-33; 38-41).

Tas ir pestīšanas darbs, Kristus valstība dvēselēs, Dieva žēlsirdības izpausme. Svētīgi visi, kas pie Viņa tveras (Ps 2,13). Mums, kristiešiem, ir tiesības cildināt Kristus karaļvaru. Patiešām, lai gan netaisnība ir pārpilnībā un daudzi negrib šo mīlestības valstību, tomēr tā ļaunuma scenārija vidū, kas ir cilvēku vēsture, maz pamazām iezīmējas mūžīgās pestīšanas darbs.