Numuru saraksts

Svētā Mise kristieša dzīvē

Svētā Mise, jo tā ir īpašā Trīsvienības dāvana Baznīcai, mūs nostāda ticības galveno noslēpumu priekšā. Līdz ar to mēs saprotam, ka Mise ir kristieša garīgās dzīves centrs un avots. Tā ir visu sakramentu galamērķis (sal. Sv. Akvīnas Toms, S. Th. III, q. 65, a. 3). Misē uz savu pilnību virzās žēlastības dzīve, kas caur Kristību ir ielikta mūsos un kas Iestiprināšanas sakramenta stiprināta pieaug,. Svētais Kirils no Jeruzalemes raksta: Piedaloties Euharistijā, mēs pieredzam kā Svētais Gars mūs garīgi dievišķo, ne tikai mūs padarot līdzīgus Kristum, kā tas notiek Kristībā, bet mūs pilnīgi pielīdzina Kristum, iekļaujot mūs Jēzus Kristus pilnībā (Sv. Kirils no Jeruzalemes, Catecheses, 22,3).

Svētā Gara izliešanās mūs padara līdzīgus Kristum un tātad liek mums sevi apzināties par Dieva bērniem. Paraklēts, kas ir mīlestība, mums māca sakausēt visu mūsu dzīvi ar šo tikumu; un, consummati in unum (Jņ 17,23). kļuvuši viens ar Kristu, mēs varēsim citu cilvēku vidū būt tas, ko svētais Augustīns saka par Euharistiju: vienotības zīme, Mīlestības saikne (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 26, 13 (PL 35, 1613)).

Es neatklāšu neko jaunu, sakot, ka pastāv kristieši, kam priekšstats par Svēto Misi ir ļoti nabadzīgs; kaut gan tā nav vienīgi sabiedrisks pienākums, dažiem cilvēkiem tā ir tikai ārējs rits. Tas ir tādēļ, ka mūsu sirdis aiz zemiskuma ir spējīgas pierast pie vislielākās Dieva dāvanas cilvēkam. Misē, šajā Misē, ko mēs tagad svinam, Vissvētākā Trīsvienība darbojas – un es to atkārtoju – īpašā veidā. Lai atbildētu uz tik lielu mīlestību, mums sevi – miesu un dvēseli – jāatdod pilnībā: mēs ieklausāmies Dievā, mēs runājam Viņam, Viņu redzam, Viņu ēdam. Un, kad ar vārdiem vairs nepietiek, mēs iedrošinām savu mēli dziedāt –Pange lingua! –, visas cilvēces klātbūtnē apliecinot Dieva diženumu.

Piedalīties Svētajā Misē nozīmē palikt lūgšanā nepārtraukti, būt pārliecinātam, ka ikvienam no mums tā ir personīga satikšanās ar Dievu: mēs pielūdzam, slavējam, lūdzam, pateicamies un gandarām par saviem grēkiem, mēs šķīstījamies, mēs Kristū jūtamies vienoti ar visu cilvēci.

Varbūt, ka mums ir nācies sev vaicāt, kā lai atbild uz tik lielu mīlestību no Dieva puses; mēs varbūt esam vēlējušies redzēt skaidri izklāstītu kristīgās dzīves programmu. Risinājums ir viegls un pieejams visiem ticīgajiem: ar mīlestību piedalīties Svētajā Misē, mācīties Svētajā Misē veidot attiecības ar Dievu, jo šis upuris sevī ietver visu to, ko Dievs no mums vēlas.

Ļaujiet man jums atgādināt to, ko tik bieži jums ir nācies novērot – kā noris liturģiskās ceremonijas. Ja mēs tās aplūkojam soli pa solim, ir visai iespējams, ka ikvienam no mums Kungs atklās to, kas viņam jāuzlabo, kādi trūkumi jāizrauj no sevis un kādai jābūt mūsu brālīgajai attieksmei pret katru cilvēku.

Priesteris dodas pie Dieva altāra, Dieva, kurš iepriecina mūsu jaunību. Svētā Mise sākas ar priecīgu dziesmu, jo Dievs ir šeit. Tas ir šis prieks, kas ar pateicību un mīlestību izpaužas, noskūpstot altāri – Kristus simbolu un svēto piemiņu, nelielu laukumu, kas svētdarīts, jo šeit piepildās Sakraments, kam ir bezgalīga iedarbība.

Confiteor izceļ mūsu necienīgumu. Nevis abstraktas atmiņas par vainu, bet pavisam konkrētu mūsu grēku un vainu klātbūtni. Tādēļ mēs atkārtojam: Kyrie eleison, Christe eleison, Kungs, apžēlojies par mums; Kristu, apžēlojies par mums. Ja piedošanu, kas mums ir vajadzīga, saņemtu saskaņā ar mūsu nopelniem, šai brīdī mūsu dvēsele piepildītos ar rūgtām skumjām. Bet, pateicoties dievišķajai labestībai, piedošana mums nāk no Dieva žēlsirdības, ko mēs jau tagad slavējam – Gloria! –, jo Vienīgi Tu esi svēts, vienīgi Tu esi Kungs. Tu – visaugstākais, Kungs Jēzu Kristu, ar Svēto Garu: Dieva Tēva godībā.

Tagad mēs ieklausāmies Svēto Rakstu lasījumā, Apustuļu vēstulē un Evaņģēlijā – Paraklēta gaismā, kas runā cilvēku mēlē, lai mūsu prāts varētu saprast un apcerēt, lai griba tiktu stiprināta un rīcība piepildītos. Tādēļ, ka mēs esam viena tauta, kas apliecina vienu ticību, ir viens Credo; tauta, kas sapulcināta Tēva, Dēla un Svētā Gara vienotībā (Sv. Cipriāns, De dominica oratione, 23 (PL 4, 553)).

Tad seko upurdāvanu sagatavošana: cilvēku maize un vīns. Tas nav daudz, bet to pavada lūgšana: Ar pazemības garu un satriektu sirdi, Kungs, pieņem mūs Tavā priekšā. Un, lai upuris, ko šodien Tev ziedojam, Kungs, nonāk pie Tevis tādā veidā, ka, būtu Tev patīkams. No jauna mūs pārņem atmiņas par savu niecību, kā arī vēlme, lai viss, kas tiek dots Kungam, būtu tīrs un šķīstīts: es mazgāšu savas rokas, es mīlu tava nama iekārtojumu.

Kādu brīdi atpakaļ, pirms roku mazgāšanas, mēs piesaucām Svēto Garu un lūdzām svētīt Viņa Svētajam Vārdam sniegto upuri. Kad roku mazgāšana ir pabeigta, mēs vēršamies pie Trīsvienības – suscipe Sancta Trinitas – lai Viņa pieņemtu to, ko mēs pienesam Kristus dzīves, Ciešanu, Augšāmcelšanās un Debeskāpšanas piemiņai un Marijas, mūžam Jaunavas, un visu svēto godam.

Lai upuris kalpo visu pestīšanai – Orate, fratres, lūdz priesteris –, jo mans upuris ir jūsu, visas Baznīcas upuris. Lūdzieties, mani brāļi, pat ja jūsu ir skaitliski nedaudz; pat ja reāli klātesošs ir tikai viens kristietis un pat ja celebrants būtu viens pats: jo ikviena Mise ir vispārējs upuris, visu cilšu, visu valodu, visu tautu un tautību atpirkšana (sal. Atkl 5,9).

Pateicoties svēto sadraudzībai, visi kristieši saņem ikvienas Mises žēlastības - vai tā būtu svinēta tūkstošiem cilvēku vai tikai viena varbūt izklaidīga ministranta priekšā. Visos gadījumos zeme un debesis savienojas, lai ar Kunga eņģeļiem uzsāktu dziedāt: Sanctus, Sanctus, Sanctus…

Es aplaudēju un pievienojos eņģeļu slavēšanai: tas man nenākas grūti, jo, svinot Svēto Misi, es zinu, ka viņi ir man visapkārt. Viņi pielūdz Trīsvienību. Tāpat es arī zinu, ka zināmā mērā un savas dziļās saiknes ar Vissvētāko Trīsvienību dēļ ir klātesoša Vissvētākā Jaunava; un arī tādēļ, ka viņa ir Kristus, Viņa Miesas un Asiņu māte – Jēzus Kristus, pilnīga Dieva un pilnīga Cilvēka, māte. Jēzum Kristum, ko Vissvētā Marija ieņēma bez vīra iejaukšanās un vienīgi Svētā Gara spēkā, ir vienas Asinis ar māti un tās ir šīs Asinis, kas atdotas atpestījošam upurim Golgātā un Svētajā Misē.

Tādējādi, ar bērnu paļāvību, mēs uzsākam Euharistisko lūgšanu, kas mums liek Dievu Mūsu Tēvu saukt par ļoti žēlsirdīgo. Mēs viņu lūdzam par Baznīcu un par visiem tiem, kas pieder Baznīcai: par pāvestu, par mūsu ģimeni, mūsu draugiem un kolēģiem. Un katolis ar savu universālo sirdi lūdz par visu pasauli, jo viņa aizrautīgā dedzība neizslēdz nevienu. Lai mūsu lūgšana tiktu uzklausīta, mēs atceramies savu saikni ar godināmo, mūžam Jaunavu Mariju, kā arī to cilvēku saujiņu, kuri pirmie sekoja Kristum un mira par Viņu.

Quam oblationem… Konsekrācijas brīdis tuvojas. Tagad Misē tas ir Kristus, kurš no jauna darbojas caur priesteri: Tā ir Mana Miesa. Tas ir Manu Asiņu biķeris. Jēzus ir ar mums! Ar Transsubstanciāciju no jauna izpaužas dievišķās Mīlestības bezgalīgais neprāts. Lai tad, kad šodien pienāks šis brīdis, ikviens no mums klusumā spētu pateikt Kungam, ka nekas mūs nevarēs šķirt no Viņa, ka ar Viņa gatavību – Viņš šeit ir neaizsargāts – palikt zem tik trauslajām maizes un vīna zīmēm, Viņš mūs ir padarījis par brīvprātīgiem vergiem: Praesta meae menti de te vivere, et te illi semper dulce sapere (Adoro Te devote), dari, lai es vienmēr dzīvotu no Tevis un lai es vienmēr baudītu Tavas mīlestības maigumu.

Ir arī citas lūgšanas, jo cilvēkiem gandrīz vienmēr ir tieksme ko prasīt: par saviem mirušajiem brāļiem, pašiem par sevi. Šeit klātesošas ir arī visas mūsu neuzticības, visas nepilnības. Tā ir smaga nasta, bet Viņš vēlas to nest mūsu vietā un ar mums. Euharistiskā liturģija nobeidzas ar vēl vienu lūgšanu Svētajai Trīsvienībai: Per Ipsum, et cum Ipso, et in Ipso…, Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, kurš ir mūsu Mīlestība, Tev Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.

Jēzus ir Ceļš, Vidutājs; viss ir Viņā, ārpus Viņa nekā nav. Vienotībā ar Kristu, kurš mums to iemācījis, mēs uzdrošināmies Visvareno saukt Mūsu Tēvs: tas, kurš radījis debesis un zemi ir šis mīļais Tēvs, kas gaida, lai mēs pastāvīgi atgrieztos pie Viņa, kā tādi jauni un neatlaidīgi pazudušie bērni.

Ecce Agnus Dei… Domine, non sum dignus… Tūlīt saņemsim Kungu. Svarīgas šīs zemes personas uzņem ar gaismām, mūziku, vakartērpiem. Kā mums ir jāsagatavojas, lai savā dvēselē uzņemtu Kristu? Vai mēs kādreiz esam domājuši kā mēs izturētos, ja pie Komūnijas varētu iet tikai reizi mūžā?

Kad biju bērns, bieži saņemt Komūnija vēl nebija ierasts. Es atceros, kā cilvēki gatavojās Komūnijai: rūpīgi sagatavoja savu dvēseli un miesu. Labākais uzvalks, rūpīgi saķemmēti mati, tīri nomazgājušies un nedaudz varbūt iesmaržoti… Tā bija iemīlējušos, smalku un stipru dvēseļu izsmalcinātība, kuras prata Mīlestībai atdarīt ar mīlestību.

Svēto Misi mēs beidzam ar Kristu dvēselē, un visu dienu Tēva, Dēla un Svētā Gara svētība mūs pavada vienkāršajā un parastajā ikdienas uzdevumā – svētdarīt visus cildenos cilvēka uzsākumus.

Piedaloties Svētajā Misē, jūs iemācīsieties veidot attiecības ar ikvienu no dievišķajām Personām: Tēvu, kurš dzemdina Dēlu. Dēlu, kuru Tēvs dzemdinājis un Svēto Garu, kurš iziet no abiem. Vēršoties pie vienas no trim personām, mēs vēršamies pie viena Dieva; un, vēršoties pie trim - pie Trīsvienības, mēs arī vēršamies pie viena – vienīgā un patiesā – Dieva. Mīliet Misi, mani bērni, mīliet Misi. Ar alkām pieņemiet Komūniju, pat tad, ja jūtaties auksti, pat ja sajūtas klusē. Pieņemiet Komūniju ar ticību, ar cerību un ar kvēlu mīlestību.