Numuru saraksts

Dieva žēlsirdība

Šodien sākas Adventa laiks, un ir labi pārdomāt par mūsu dvēseles ienaidniekiem: juteklības neskārtotību un vieglprātību; tādu prāta neprātu, kas pretojas Kungam; iedomīgu paļaušanos uz saviem spēkiem, kas padara neauglīgu mīlestību uz Dievu un Viņa radībām. Visi šie gara stāvokļi noteikti ir šķēršļi, un to spējas kaut ko izjaukt ir lielas. Tādēļ liturģija mums liek lūgt dievišķo žēlsirdību: uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli, uz Tevi es ceru; neļauj man apmulst, lai mani ienaidnieki nepriecājas (Ps 24,1-3): šādi mēs lūdzāmies Svētās Mises ievadvārdos. Un upurdāvanu pienešanas antifonā mēs atkārtojam: uz Tevi es ceru, Kungs, lai es nebūtu kaunā!

Tagad, kad tuvojas pestīšanas brīdis, mēs izjūtam mierinājumu, no sv. Pāvila mutes dzirdot to, ka tad, kad parādījās Dieva, mūsu Pestītāja, labsirdība un cilvēkmīlestība, tad Viņš mūs izglāba ne mūsu taisnīgo darbu dēļ, kurus padarījām, bet Savas žēlsirdības dēļ (Tit 3,4-5).

Ja jūs pārlūkosiet Svētos Rakstus, jūs tur atklāsiet pastāvīgo Dieva žēlsirdības klātbūtni: tā piepilda zemi (Ps 32,5), tā domāta visiem Viņa bērniem, super omnem carnem (Māc 18,12), tāmums ir visapkārt (Ps 31,10), tā mums iet pa priekšu (Ps 58,11), tā vairojas, lai mums palīdzētu (Ps 35,8), un tā tiek pastavīgi apstiprināta (. Ps 116,2). Dievs, kurš par mums rūpējas kā ļoti mīlošs Tēvs, mūs uzlūko savā žēlsirdībā (Ps 24,7): maigā (Ps 108,21) žēlsirdībā, kas ir skaista kā lietus mākonis (Māc 35,26).

Jēzus Kristus visu šo dievišķās žēlsirdības vēsturi īsumā raksturo un veic šādu kopsavilkumu: svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti (Mt 5,7). Pie citas izdevības Viņš saka: esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs (Lk 6,36). Daudzas Evaņģēlijā attēlotas ainas paliek dzīvas mūsu atmiņā: žēlsirdība pret laulības pārkāpēju sievieti, līdzība par pazudušo dēlu, tās par pazudušo avi un par parādnieku, kuram piedeva, Naimas atraitnes dēla augšāmcelšanās (sal. Jņ 8,1-11; Lk 15,11-32; Lk 15,1-7; Mt 18,21-35; Lk 7,11-17). No taisnīguma viedokļa var atrast tik daudz iemeslu šim lielajam brīnumam! Šīs nabadzīgās atraitnes vienīgais dēls ir miris, viņš, kurš viņas dzīvei deva jēgu, viņš, kurš viņas vecumdienās viņai varēja palīdzēt. Taču Jēzus nedara šo brīnumu taisnīguma dēļ, bet līdzjūtības dēļ, jo iekšēji viņu aizkustina cilvēciskas ciešanas.

Kādu drošības sajūtu mūsos jārada Kunga līdzjūtībai! Viņš Mani piesauks, un es viņu sadzirdēšu, jo esmu žēlsirdīgs (Izc 22,27). Tas ir aicinājums un apsolījums, ko Viņš izpildīs. Tāpēc iesim ar uzticību pie žēlastības troņa, lai saņemtu žēlsirdību un atrastu žēlastību palīdzībai īstā laikā (Ebr 4,16). Mūsu svētdarīšanas ienaidnieki neko nespēs, jo Dieva žēlsirdība mūs nosargā. Ja mūsu vainas un vājības dēļ mēs paklūpam, Kungs nāks mums palīdzēt un mūs pacels. Tu mācījies izvairīties no nevērības, attālināties no lepnības, iegūt dievbijību, nebūt šīs pasaules darījumu gūsteknim, nedot priekšroku iznīcīgām lietām mūžīgo vērtību vietā. Bet tādēļ, ka cilvēciskā vājība neļauj taviem soļiem būt drošiem šājā pasaulē, kam ir slidena virsma, labais ārsts tev noteica zāles pret maldīšanos un žēlsirdīgais tiesnesis tev neliedza cerību pēc piedošanas (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 7 (PL 15,1540)).

Šodien un vakar

Palmu svētdienas liturģija kristiešiem liek dziedāt šo dziedājumu: Jūs, vārti, paceliet savas palodas un topiet augstākas, jūs, mūžsenās durvis, lai ieiet var godības karalis (Palmu zaru izdalīšanas antifona). Tas, kurš ieslēdzies sava egoisma cietoksnī, neiznāks uz kaujas lauka. Tomēr, ja viņš atvērs sava cietokšņa durvis un ļaus ienākt miera Karalim, viņi kopīgi dosies cīņā pret zemisko, kas aptumšo mūsu acis un sirdsapziņu padara nejūtīgu.

Jūs, vārti, paceliet savas palodas… Šis aicinājums uz cīņu kristietībā nav nekas jauns. Tā ir mūžīga patiesība. Bez cīņas nav uzvaras, bez uzvaras nav miera, bez miera cilvēciskais prieks ir tikai šķietams, neīsts un neauglīgs prieks. Tas nemudina sniegt citiem cilvēkiem palīdzīgu roku, neīsteno mīlestību un taisnīgumu, piedošanu un žēlsirdību, nekalpo Dievam.

Pašlaik, gan Baznīcas iekšienē, gan ārpus tās, kā kāpņu augšpusē, tā apakšā daudzi šķiet atteikušies no cīņas – šī personiskā kara pret noslēgtiem kompromisiem –, lai, nometot ieročus un pametot mantas, padotos kalpībai, kas degradē dvēseli. Tās briesmas vienmēr apdraudēs visus kristiešus.

Tādēļ mums neatlaidīgi jāvēršas pie Svētās Trīsvienības, lai tā par visiem apžēlotos. Runājot par to, es trīcu no domas vien par Dieva taisnību. Es vēršos pie Viņa žēlsirdības, līdzjūtības, lai Viņš neskatītos uz mūsu grēkiem, bet uz Kristus un viņa Mātes, kas ir arī mūsu Māte, uz Patriarha svētā Jāzepa, kas Viņam bija Tēva vietā, un visu svēto nopelniem.

Kristietis var dzīvot ar pārliecību, ka, ja viņš grib cīnīties, Dievs viņu paņems aiz labās rokas, kā to lasām šo svētku Misē. Jēzus, kas ieiet Jeruzalemē uz nabaga ēzelīša, ir miera Ķēniņš, kas mums saka: debesvalstība cieš spēku, un tie, kas pielieto spēku, iegūst to (Mt 11,12). Šis spēks neizpaužas varmācībā pret citiem –tas ir stiprums, kas vajadzīgs, lai cīnītos pret savām pašu vājībām un trūkumiem; tā ir drosme, kas mums neļauj maskēt savu personīgo neuzticību; tā ir uzdrīkstēšanās, kas mums liek apliecināt savu ticību pat tad, kad apkārtējā vide ir noskaņota pretēji.

Šodien tāpat kā vakar no kristieša tiek sagaidīta varonība un, ja vajadzīgs – varonība pat lielās lietās. Arī varonība – un tā tas ir parasti – ikdienas mazajos cīniņos. Kad ar Mīlestību pastāvīgi cīnās šajā ārēji necilajā veidā, Kungs kā mīlošs gans vienmēr ir klātesošs saviem bērniem: Es pats būšu savu avju gans un es pats tās apguldīšu, saka Dievs tas Kungs. Nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu… Un tie droši dzīvos savā zemē un atzīs, ka Es esmu Kungs, kad es saraušu viņu jūgu sakas un atsvabināšu tos no viņu kalpinātāju rokas (Ez 34,15-16; 27).

Lielās Ceturtdienas prieks

Cik labi mēs tagad varam saprast nemitīgo dziedājumu, ko visu laikmetu kristieši skandinājuši Svētās Hostijas priekšā! Dziedi, ak mana dvēsele, šo pagodinātās Miesas, kā arī dārgo Asiņu – pasaules atpircēju – noslēpumu, ko izlēja Auglīgās Jaunavas Dēls, Tautu mūžīgais Karalis (Himna Pange lingua). Dievbijīgi pielūgsim šo apslēpto Dievu (sal. sv. Akvīnas Toma himnu Adoro te devote): Tas ir tas pats Jēzus Kristus, kurš piedzima no Jaunavas Marijas; tas pats, kurš cieta un tika upurēts Krustā; tas pats, kura caurdurtais sāns izlēja asinis un ūdeni (sal. Ave verum).

Lūk, svētais mielasts, kurā saņem pašu Kristu; atjaunojas Viņa ciešanu piemiņa; caur Viņu dvēsele personiski sarunājas ar savu Dievu un iegūst nākamās godības ķīlu (sal. himna O sacrum convivium). Baznīcas liturģija īsos pantos ir apkopojusi mūsu Kunga kvēlās mīlestības vēstures galvenos notikumus.

Mūsu ticības Dievs nav tāla būtne, kas vienaldzīgi noskatās uz cilvēku likteni: viņu ilgām, cīņām un bailēm. Tas ir Tēvs, kurš tā mīl savus bērnus, ka sūta Vārdu, Svētās Trīsvienības otro Personu, lai iemiesojoties Viņš mirtu un mūs atpirktu. Šis pats mīlošais Tēvs mūs tagad maigi pievelk pie sevis caur Svētā Gara, kas mājo mūsu sirdīs, darbību.

No šejienes rodas Lielās Ceturtdienas prieks – saprast, ka Radītājs pārplūdis mīlestībā pret savu radību. It kā visi citi žēlsirdības pierādījumi nebūtu pietiekami, Mūsu Kungs Jēzus Kristus iedibina Euharistiju, lai vienmēr būtu tuvu mums un tāpēc ka Viņš, cik mēs varam saprast, kam patiesībā nekas jau nav vajadzīgs, Savas mīlestības mudināts negrib iztikt bez mums. Trīsvienība ir iemīlējusi cilvēku, žēlastības kārtā pacelto un pēc sava tēla un līdzības (Rad 1,26). radīto; Tā cilvēku ir atpirkusi no grēka – no pēcnācēju pārmantotā Ādama grēka un no ikviena personiskajiem grēkiem – un Tā dedzīgi vēlas iemājot mūsu dvēselē: kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim (Jņ 14,23).

Svētceļojuma laikā, par kuru es jums stāstīju jau sākumā, pa ceļam uz Sonsoles svētnīcu mēs gājām garām labības laukam. Vēja viļņota, raža saulē mirdzēja. Man ienāca prātā kāds Evaņģēlija fragments, vārdi, ko mācekļu grupai teica Kungs: „Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļauja. Lūk, es saku jums: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau baltas pļaujai!” (Jņ 4,35). Un es kārtējo reizi pārdomāju, ka Kungs vēlējās ielikt mūsu sirdīs to pašu dedzību, to pašu uguni, kas valdīja pār Viņējo. Noejot nedaudz pie malas, es noplūcu pāris vārpas, lai tās saglabātu piemiņai.

Ir jāatver acis, jāprot paskatīties sev apkārt un jāatpazīst mums raidītie Dieva aicinājumi caur apkārt esošajiem cilvēkiem. Mēs nevaram dzīvot ar ļaudīm pagrieztu muguru, ieslēgušies savā sīkajā pasaulītē, jo Jēzus tā nedzīvoja. Evaņģēlijs mums bagātīgi runā par Viņa žēlsirdību, par Viņa spēju just līdzi ciešanās un citu vajadzībās. Viņš apžēlojās par Naimas atraitni (sal. Lk 7,11-17), Viņš apraudāja Lācara nāvi (sal. Jņ 11,35), Viņš rūpējas par sekotāju pūļiem, kam nebija nekā, ko ēst (sal. Mt 15,32), bet vispirms jau Viņam ir žēl grēcinieku, to, kas iet pa pasauli nepazīdami ne gaismu, ne patiesību: „Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos.” (Mk 6,34).

Kad mēs patiešām esam Marijas bērni, mēs saprotam šo Kunga attieksmi, un mūsu sirds paplašinās, kļūst žēlsirdīga. Tad mūsu brāļu, citu cilvēku ciešanas, zemiskums, kļūdas, vientulība, nomāktība, sāpes, mums sagādā ciešanas. Mēs izjūtam steidzīgu nepieciešamību palīdzēt viņu vajadzībās un viņiem stāstīt par Dievu, lai viņi kā bērni veidotu attiecības ar Viņu, lai viņi spētu atklāt Marijas mātišķīgo maigumu.

Nest citiem Kristus Mīlestību

Bet ievērojiet, ka Dievs mums nesaka: jūsu sirds vietā es jums došu tīra gara gribu. Nē, Viņš mums dod sirdi, un šī sirds, tāpat kā Kristus Sirds, ir no miesas. Man nav viena sirds, lai mīlētu Dievu, un cita, lai mīlētu cilvēkus šajā pasaulē. Ar to pašu sirdi, kas man liek mīlēt manus vecākus un kas man liek mīlēt manus draugus, es mīlu Kristu, Tēvu, Svēto Garu un Jaunavu Mariju. Es nekad nebeigšu atkārtot: mums jābūt ļoti cilvēciskiem; ja ne, mēs nevarēsim arī būt dievišķi. Cilvēciska mīlestība, šejienes, šīszemes mīlestība, ja vien tā ir neviltota, mums palīdz izjust dievišķo mīlestību. Tādējādi mēs nojaušam mīlestību, kas mums liks priecāties Dievā, un to, kas mūs vienos tur augšā, debesīs, kad Kungs būs viss visā (1 Kor 15,28). Ja mēs sākam saprast, kas ir dievišķā mīlestība, mēs vienmēr, visos apstākļos, būsim spējīgi uz lielāku līdzjūtību, augstsirdību, sevis atdošanu.

Mums ir jādod tas, ko esam saņēmuši, jāmāca citiem tas, ko esam iemācījušies; mums bez lepnuma, ar vienkāršību viņi jāieved šajā Kristus mīlestības pazīšanā. Katrs no jums, īstenojot savu darbu, strādājot sabiedrībā savā profesijā, jūs variet un jums pilnībā jāpārveido jūsu nodarbošanās iespējā kalpot. Šis rūpīgi paveiktais darbs, kas attīstās, liekot citiem attīstīties, kas ņem vērā kultūras un zinātnes atklājumus, pilda svarīgu funkciju visas cilvēces labumam, ja vien mūs iedvesmo augstsirdība un nevis egoisms, kopīgais labums un nevis personiskais ieguvums, proti, ja vien tas ir kristīgas eksistences pārņemts.

Šajā darbā cilvēcisko attiecību attīstības gaitā jums jāliecina par Kristus mīlestību un šīs mīlestības konkrētiem augļiem – draudzību, sapratni, cilvēcisku siltumu, mieru. Tāpat kā Kristus pa visiem Palestīnas ceļiem ir gājis darot labu (Apd 10,38), arī jums dāsni jāsēj miera sēkla uz visiem šiem cilvēku ceļiem – ģimenē, sabiedrībā, ikdienas darba attiecībās, kultūrā, vaļaspriekos. Tas būs labākais pierādījums, ka jūsu sirdis ir sasniegusi Debesu Valstība: „Mēs zinām, ka esam pārnesti no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus (1 Jņ 3,14).”, raksta apustulis svētais Jānis.

Bet neviens nedzīvo no šīs mīlestības, ja neizglītojas Kristus Sirds skolā. Tikai raugoties uz Kristus Sirdi, kontemplējot to, mēs varam atbrīvot savējo no naida un vienaldzības: tikai tā mēs pratīsim reaģēt kristīgi attiecībā pret citu ciešanām un sāpēm.

Atcerieties ainu, ko mums apraksta svētais Lūkass, kad Jēzus tuvojās Naimas pilsētai (sal. Lk 7,11-17). Jēzus redzēja to cilvēku, ko Viņš nejauši bija saticis, skumjas. Viņš varēja paiet garām, vai arī pagaidīt kādu aicinājumu, kādu lūgumu. Tomēr Viņš nedodas prom, nedz arī paliek gaidot. Atraitnes, kura pazaudējusi vienīgo sev palikušo dārgo būtni – savu dēlu – skumju aizkustināts, Viņš uzņemas iniciatīvu.

Evaņģēlists paskaidro, ka Jēzus bija līdzjūtības pārņemts: varbūt arī bija ārēji aizkustināts, kā Lācara nāves gadījumā. Jēzus nebija, Jēzus nav nejūtīgs pret sāpēm, kas dzimst no mīlestības, tāpat kā Viņam nepatīk šķirt bērnus no vecākiem: Viņš pārvar nāvi, lai dotu dzīvību, lai tie, kas savstarpēji mīl viens otru, paliktu tuvu viens otram. Bet tajā pat laikā Viņš pieprasa pārākumu, kas pienākas dievišķajai Mīlestībai un kam jāiezīmē ikvienu patiesi kristīgu eksistenci.

Kristus zina, ka viņam apkārt ir daudz ļaužu, kas brīnuma saviļņoti, notikušo izpaudīs visā novadā. Bet Kungs nerīkojas aiz ārišķīguma, lai atstātu iespaidu - Viņš vienkārši jūtas sievietes ciešanu aizkustināts un nevar nesniegt viņai mierinājumu. Un patiešām, Viņš tai tuvojas sakot: neraudi (Lk 7,13). Tas nozīmē: es nevēlos redzēt tevi raudam, jo es esmu nācis uz šīs zemes, lai nestu prieku un mieru. Pēc tam seko brīnums, šī Kristus-Dieva varas izpausme. Bet jau krietni iepriekš Viņa dvēsele bija izjutusi šo saviļņojumu, ārējo Kristus-Cilvēka Sirds maiguma izpausmi.

Daudzi neatlaidīgi turpina uzvesties netaisnīgi? Tas ir taisnība, bet Kungs uzstāj: prasi man, tad es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību. Tu tos satrieksi ar dzelzs vāli, kā podnieka traukus tu tos sadauzīsi (Ps 2,8-9). Tie ir spēcīgi apsolījumi, un tie nāk no Dieva. Mēs tātad nevaram tos nomaskēt. Ne jau par velti Kristus ir pasaules Pestītājs un karaliski valda pie Tēva labās rokas. Tā ir briesmīga vēsts par to, kas sagaida katru no mums, kad dzīve būs galā (jo tā paiet), un par to, kas mūs visus sagaida, kad vēsture izbeigsies, ja mūsu sirds nocietinās ļaunajā un bezcerībā.

Tomēr, pat ja Viņš vienmēr var uzvarēt, Dievs izvēlas pārliecināt: tad nu, ķēniņi, nāciet pie prāta, ņemiet to vērā, jūs zemes soģi! Kalpojiet Kungam ar bijāšanu un ar sirds trīsām skūpstiet Viņa kājas. Lai Viņš nedusmo un jūs neejat bojā savos ceļos, jo ātri iedegas Viņa dusmas (Ps 2,10-13). Kristus ir Kungs, Karalis. Mēs jums sludinām Labo Vēsti par apsolījumu, kas bija dots tēviem, ka Dievs to ir izpildījis viņu bērnu, tas ir, mūsu labā, uzmodinādams Jēzu. Tā ir arī rakstīts otrajā psalmā: ‘Tu esi mans Dēls; šodien es Tevi dzemdināju’…

Tāpēc, brāļi, lai jums zināms, ka caur Viņu tiek jums pasludināta grēku piedošana, un visās tanīs lietās, no kā jūs Mozus bauslībā nevarējāt attaisnoties. Ikviens, kas tic, caur Viņu tiek attaisnots. Tāpēc, pielūkojiet, ka pār jums nenāk tas, ko pravieši sacījuši: Skatieties, nievātāji, un brīnieties, un iznīkstiet, jo es daru darbu jūsu dienās, darbu, kam jūs neticēsiet, ja kāds jums par to stāstīs (Apd 13,32-33; 38-41).

Tas ir pestīšanas darbs, Kristus valstība dvēselēs, Dieva žēlsirdības izpausme. Svētīgi visi, kas pie Viņa tveras (Ps 2,13). Mums, kristiešiem, ir tiesības cildināt Kristus karaļvaru. Patiešām, lai gan netaisnība ir pārpilnībā un daudzi negrib šo mīlestības valstību, tomēr tā ļaunuma scenārija vidū, kas ir cilvēku vēsture, maz pamazām iezīmējas mūžīgās pestīšanas darbs.