Numuru saraksts

Lux fulgebit hodie super nos, quia natus est nobis Dominus (Is 9,2; Kristus Dzimšanas svētku dienas otrās Mises ievaddziesma): šodien mūs apspīdēs gaisma, jo mums Kungs ir dzimis. Tā ir lielā vēsts, kas šajā dienā aizkustina kristiešus un caur viņiem vēršas pie visas cilvēces. Dievs ir šeit. Šai patiesībai jāpiepilda mūsu dzīves: katriem Ziemassvētkiem mums ir jābūt jaunai, pavisam īpašai tikšanās reizei ar Dievu, un mums jārīkojas tā, lai ļautu Viņa gaismai un Viņa žēlastībai sasniegt pašus mūsu dvēseles dziļumus.

Apstāsimies Bērna, Marijas un Jāzepa priekšā: mēs esam šeit un kontemplējam Dieva Dēlu, ietērptu mūsu miesā. Man tagad nāk prātā ceļojums 1951. gada 15. augustā, ko kāda man svarīga iemesla dēļ veicu uz Loreto, lai apmeklētu Svēto Mājokli. Tur es svinēju Svēto Misi. Vēlējos to darīt, sakopojot garu, bet es necerēju sagaidīt tādu ļaužu dedzību. Es nebiju paredzējis, ka šajā lielo svētku dienā ar šī reģiona svētīgo ticību un tajā atrodamo Madonnai veltīto mīlestību, daudzi apkārtnes ļaudis dosies uz Loreto. Viņu dievbijība lika viņiem izpausties ne īsti atbilstošos veidos, ja, kā es teiktu, raugāmies no strikta Baznīcas rituālo likumu viedokļa.

Piemēram, kad es skūpstīju altāri brīžos, kad Mises rubrikas to pieprasa, trīs vai četras zemnieces arī to skūpstīja. Tas mani padarīja izklaidīgu, tomēr saviļņoja. Manu uzmanību saistīja arī doma, ka šajā Svētajā Mājoklī, – kur, kā apstiprina tradīcija, dzīvoja Jēzus, Marija un Jāzeps – altāra galdā ir iegravēti šie vārdi: Hic Verbum caro factum est. Šeit, ar cilvēka rokām celtā mājā, kādā pleķītī uz zemes, ko mēs apdzīvojam, ir mitis Dievs.

Kad Ziemassvētki ir klāt, man patīk kontemplēt Bērna Jēzus attēlojumus. Šie attēli, kas mums rāda Kunga pazemošanos, man atgādina, ka Dievs mūs sauc, ka Visuvarenais ir gribējis atklāties nevarīgs, ka Viņš ir gribējis, lai cilvēki Viņam būtu vajadzīgi. Jau no Betlēmes šūpuļa Jēzus saka man un tev, ka mēs Viņam esam vajadzīgi. Viņš mūs skubina dzīvot bezkompromisu kristīgo dzīvi, ziedošanās, darba un prieka dzīvi.

Nekad mēs neiegūsim īsti labu garastāvokli, ja mēs patiesi neatdarinām Jēzu, ja mēs neesam pazemīgi kā Viņš. Es no jauna uzsvēršu: vai jūs esat saskatījuši, kur slēpjas Dieva diženums? Silītē, autiņos, grotā. Mūsu dzīves pestījošā iedarbība var tikt īstenota tikai ar pazemību, beidzot domāt par sevi un jūtot pienākumu palīdzēt citiem.

Bieži gadās, ka pat labas dvēseles rada sev personiskās problēmas, kas var kļūt par nopietnām raizēm, bet kam pilnībā trūkst objektīva pamata. Šo problēmu cēlonis sakņojas sevis pazīšanas trūkumā, kas ved pie lepnības: vēlmes kļūt par pārējo uzmanības un cieņas centru, tieksme radīt labu iespaidu, nesamierināšanās darīt labu un palikt nepamanītam, raizes par savu personīgo drošību. Tieši tā daudzas dvēseles, kas varētu just brīnišķīgu mieru, kas varētu baudīt milzīgu prieku, lepnības un uzpūtības dēļ kļūst nelaimīgas un neauglīgas.

Kristus bija sirds pazemīgs (sal. Mt 11,29). Visas savas dzīves laikā Viņš negribēja nekādas priekšrocības, nekādas privilēģijas. Viņš sāka ar to, ka deviņus mēnešus kā visi cilvēki visdabiskākajā iespējamajā veidā pavadīja savas Mātes klēpī. Kungs pārāk labi zināja, ka cilvēcei steidzami Viņš ir vajadzīgs. Viņš tātad alka nākt virs zemes, lai glābtu dvēseles, bet Viņš nesteidzināja laiku. Viņš nāca savā stundā, kā nāk virs zemes pārējie cilvēki. No savas ieņemšanas līdz dzimšanai neviens cits, izņemot svēto Jāzepu un svēto Elizabeti, nepamanīja šo brīnumu: Dievu, kurš nāk mājot pie cilvēkiem.

Bez tam Ziemassvētkus ieskauj apbrīnojama vienkāršība: Kungs nāk bez ārišķības, neviena nepazīts. Virs zemes vienīgi Marija un Jāzeps piedalās dievišķajā piedzīvojumā. Tad vēl ir eņģeļu brīdinātie gani. Un vēlāk Austrumu gudrie. Lūk, šādi īstenojas transcendentais notikums, kurā debesis un zeme, Dievs un cilvēks savienojas.

Kā ir iespējams, ka mums ir tik cietas sirdis, ka pierodam pie šīm ainām? Dievs pazemojas, lai mēs varētu Viņam tuvoties, lai mēs varētu atbildēt uz Viņa mīlestību ar savu mīlestību, lai mūsu brīvība padotos ne tikai Viņa varas grandiozās izpausmes, bet arī Viņa pazemības brīnuma priekšā.

Bērna, kurš ir Dievs, lielums: Viņa Tēvs ir Dievs, kurš radījis debesis un zemi un, lūk, Viņš silītē, quia non erat eis locus in diversorio, (Lk 2,7). jo virs zemes nebija citas vietas visas radības Kungam.

Atgādināt kristietim, ka viņa dzīvei vienīgā jēga ir paklausīt Dieva gribai, nenozīmē nošķirt viņu no citiem cilvēkiem. Bet pretēji, daudzos gadījumos no Kunga saņemtais bauslis ir mīlēt citam citu kā Viņš mūs ir mīlējis (sal. Jņ 13,34-35), dzīvojot pie citiem un kā citi, nododoties kalpošanai Kungam pasaulē, lai visas dvēseles labāk iepazīstinātu ar Dieva mīlestību, lai viņām pateiktu, ka pavērās zemes dievišķie ceļi.

Kungam nepietika mums tikai pateikt, ka Viņš mūs mīl: Viņš to ir parādījis savos darbos. Neaizmirsīsim, ka Jēzus iemiesojās, lai mūs mācītu, lai mēs iemācītos dzīvot Dieva bērnu dzīvi. Atminieties šo evaņģēlista svētā Lūkasa preambulu Apustuļu darbos: primum quidem sermonem feci de omnibus, O Theophile, quae coepit Iesus facere et docere (Apd 1,1): es tev runāju par visu ievērojamo, ko Jēzus ir darījis un mācījis. Viņš ir nācis, lai mācītu, bet darbojoties. Viņš ir nācis mācīt ar savu paraugu, būdams Mācītājs un piemērs ar savu uzvedību.

Tagad Bērna Jēzus priekšā mēs varam turpināt savas personīgās sirdsapziņas izmeklēšanu: vai mēs esam nolēmuši rīkoties tā, lai mūsu dzīve cilvēkiem, mūsu brāļiem un mums līdzīgajiem, būtu piemērs un mācība? Vai mēs esam nolēmuši būt par otru Kristu? Nepietiek to pateikt tikai ar vārdiem. Tu – es to vaicāju ikvienam no jums un es to vaicāju pats sev – tu, kurš kā kristietis esi aicināts kļūt par otru Kristu, vai esi pelnījis, ka par tevi saka arī – tu esi nācis facere et docere, darīt lietas kā Dieva bērns, uzmanīgs pret sava Tēva gribu, lai tādējādi spētu mudināt visas dvēseles piedalīties visā tajā, kas pestīšanā ir labs, cēls, dievišķs un cilvēcisks. Vai tu savā ikdienas dzīvē pasaulē jau dzīvo Kristus dzīvi?

Īstenot Dieva darbus nav skaista vārdu spēle, bet aicinājums aiz Mīlestības atdot visus savus spēkus. Ir jānomirst pašam sev, lai atdzimtu jaunai dzīvei. Jo tieši tā Jēzus paklausīja līdz nāvei uz Krusta, mortem autem crucis. Propter quod et Deus exaltavit illum (Fil 2,8-9). Un tādēļ Dievs Viņu paaugstināja. Ja mēs paklausām Dieva gribai, arī Krusts būs Augšāmcelšanās, paaugstināšana. Mūsos piepildīsies katrs Kristus dzīves posms: citi varēs apliecināt, ka esam dzīvojuši, cenšoties būt labi Dieva bērni, ka mēs pavadījām laiku virs zemes, darot labu, neskatoties uz mūsu vājumu un personīgajām kļūdām, lai cik daudz to būtu.

Un kad nāks nāve, kas nepielūdzami nāks, mēs to sagaidīsim ar prieku, kā esmu redzējis tik daudzus svētus cilvēkus to gaidām viņu ikdienas dzīvē. Ar prieku, jo ja mēs esam atdarinājuši Kristu, darot labu – paklausot un nesot krustu, neskatoties uz mūsu nepilnībām, mēs augšāmcelsimies kā Kristus: surrexit Dominus vere (Lk 24,34).!, kurš patiešām ir augšāmcēlies.

Jēzus, kurš kļuva par bērnu, meditējiet to, uzvarēja nāvi. Ar savu pašpazemināšanos, ar savu vienkāršību, ar savu paklausību: ar radību ikdienas un parastās dzīves svētdarīšanu, Dieva Dēls ir kļuvis par uzvarētāju.

Lūk, kāds bija Jēzus Kristus triumfs. Šādā veidā Viņš mūs pacēla savā, Dieva bērnu līmenī, nokāpjot mūsu, cilvēku bērnu līmenī.

Mēs esam Ziemassvētkos. Kad mūsu skatiens apstājas pie Betlēmes grotas, pie Nācaretes ģimenes, mums ataust atmiņā dažādi notikumi un apstākļi, kas saistīti ar Dieva Dēla dzimšanu. Marija, Jāzeps, Bērns Jēzus ir īpaši klātesoši mūsu sirds pašos dziļumos. Ko mums saka, ko mums māca šīs Svētās Ģimenes vienlaikus vienkāršā un apbrīnojamā dzīve?

Daudzo pārdomu vidū, ko mēs te varētu veikt, šodien es vēlētos īpaši izcelt vienu mācību. Jēzus piedzimšana, kā to atstāsta Svētie Raksti, nozīmē laika piepildījuma iesākšanos (sal. Gal 4,4), Dieva izraudzītu brīdi, lai pilnībā atklātu savu mīlestību uz cilvēkiem, atdodot mums savu paša Dēlu. Šī dievišķā griba piepildās vienkāršos un pavisam ikdienišķos apstākļos – sieviete, kas dzemdē, ģimene, māja. Dievišķā visvarenība, Dieva spožums iet caur cilvēcisko, savienojas ar cilvēcisko. Kopš tā laika mēs, kristieši, zinām, ka ar Dieva žēlastību mēs varam un mums vajag svētdarīt visas mūsu dzīves godīgās realitātes. Virs zemes nav tādas situācijas, lai cik maza un cik ikdienišķa tā liktos, kas nekalpotu par iespēju satikt Kristu vai kas nevarētu būt viens posms mūsu ceļā uz Debesu valstību.

Nav tātad nekā pārsteidzoša tajā, ka Baznīca priecājas, atveldzējas, kontemplējot Jēzus, Marijas un Jāzepa pieticīgo mājokli. Ir patīkami, saka šo svētku himna Rīta pirmajā lūgšanā, domāt par mazo Nācaretes mājiņu un par tajā dzīvoto vienkāršo dzīvesveidu, dziedot svinēt pazemīgo vienkāršību, kas ieskauj Jēzu, Viņa apslēpto dzīvi; tur kā bērns viņš apguva Jāzepa amatu; tur viņš auga un veica savu amatnieka darbu. Viņam līdzās apsēdās Viņa maigā Māte; pie Jāzepa dzīvoja viņa ļoti mīlētā sieva, laimīga, ka var Viņam palīdzēt un sniegt savus pakalpojumus.

Man patīk iztēloties kristīgas ģimenes, gaišas un priecīgas, kāda bija Svētā Ģimene. Kristus Piedzimšanas vēsts atskan visā savā spēkā: Gods Dievam augstumos un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem, (Lk 2,14). Kristus miers, lai valda jūsu sirdīs, raksta apustulis (Kol 3,15). Miers, zinot, ka Dievs mūsu Tēvs mūs mīl, ka esam iekļauti Kristū, svētās Jaunavas Marijas patvērumā, svētā Jāzepa pasargāti. Lūk, lielā gaisma, kas izgaismo mūsu dzīvi un kas mūsu grūtībās un vājībās mūs mudina drosmīgi doties uz priekšu. Katrai kristīgai ģimenei būtu jābūt par miera ostu, kur aiz ikdienas mazajām grūtībām redzam reālas un izdzīvotas ticības augli – īstu un patiesu sirsnību, dziļu sirdsmieru.