Numuru saraksts

Tagad mēs ieklausāmies Svēto Rakstu lasījumā, Apustuļu vēstulē un Evaņģēlijā – Paraklēta gaismā, kas runā cilvēku mēlē, lai mūsu prāts varētu saprast un apcerēt, lai griba tiktu stiprināta un rīcība piepildītos. Tādēļ, ka mēs esam viena tauta, kas apliecina vienu ticību, ir viens Credo; tauta, kas sapulcināta Tēva, Dēla un Svētā Gara vienotībā (Sv. Cipriāns, De dominica oratione, 23 (PL 4, 553)).

Tad seko upurdāvanu sagatavošana: cilvēku maize un vīns. Tas nav daudz, bet to pavada lūgšana: Ar pazemības garu un satriektu sirdi, Kungs, pieņem mūs Tavā priekšā. Un, lai upuris, ko šodien Tev ziedojam, Kungs, nonāk pie Tevis tādā veidā, ka, būtu Tev patīkams. No jauna mūs pārņem atmiņas par savu niecību, kā arī vēlme, lai viss, kas tiek dots Kungam, būtu tīrs un šķīstīts: es mazgāšu savas rokas, es mīlu tava nama iekārtojumu.

Kādu brīdi atpakaļ, pirms roku mazgāšanas, mēs piesaucām Svēto Garu un lūdzām svētīt Viņa Svētajam Vārdam sniegto upuri. Kad roku mazgāšana ir pabeigta, mēs vēršamies pie Trīsvienības – suscipe Sancta Trinitas – lai Viņa pieņemtu to, ko mēs pienesam Kristus dzīves, Ciešanu, Augšāmcelšanās un Debeskāpšanas piemiņai un Marijas, mūžam Jaunavas, un visu svēto godam.

Lai upuris kalpo visu pestīšanai – Orate, fratres, lūdz priesteris –, jo mans upuris ir jūsu, visas Baznīcas upuris. Lūdzieties, mani brāļi, pat ja jūsu ir skaitliski nedaudz; pat ja reāli klātesošs ir tikai viens kristietis un pat ja celebrants būtu viens pats: jo ikviena Mise ir vispārējs upuris, visu cilšu, visu valodu, visu tautu un tautību atpirkšana (sal. Atkl 5,9).

Pateicoties svēto sadraudzībai, visi kristieši saņem ikvienas Mises žēlastības - vai tā būtu svinēta tūkstošiem cilvēku vai tikai viena varbūt izklaidīga ministranta priekšā. Visos gadījumos zeme un debesis savienojas, lai ar Kunga eņģeļiem uzsāktu dziedāt: Sanctus, Sanctus, Sanctus…

Es aplaudēju un pievienojos eņģeļu slavēšanai: tas man nenākas grūti, jo, svinot Svēto Misi, es zinu, ka viņi ir man visapkārt. Viņi pielūdz Trīsvienību. Tāpat es arī zinu, ka zināmā mērā un savas dziļās saiknes ar Vissvētāko Trīsvienību dēļ ir klātesoša Vissvētākā Jaunava; un arī tādēļ, ka viņa ir Kristus, Viņa Miesas un Asiņu māte – Jēzus Kristus, pilnīga Dieva un pilnīga Cilvēka, māte. Jēzum Kristum, ko Vissvētā Marija ieņēma bez vīra iejaukšanās un vienīgi Svētā Gara spēkā, ir vienas Asinis ar māti un tās ir šīs Asinis, kas atdotas atpestījošam upurim Golgātā un Svētajā Misē.

Šajā Kristus Vissvētās Miesas un Asiņu svētku dienā mēs kopīgi apcerēsim Kunga mīlestības dziļumus, kas lika Viņam palikt apslēptam zem sakramenta zīmēm. Mums šķiet, ka mēs savām ausīm dzirdam šo, daudzajiem ļaudīm domāto, Viņa mācību: Lūk, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita nokrita ceļmalā, un debess putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur nebija daudz zemes, un tūliņ uzdīga, jo tā nebija dziļi zemē. Kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, jo tai nebija saknes. Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus: cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus (Mt 13,3-8).

Šī aina vēl aizvien ir aktuāla. Dievišķais sējējs arī šodien sēj sēklu. Pestīšanas darbs turpina īstenoties un Kungs vēlas mūs piesaistīt šim darbam. Viņš grib, lai mēs, kristieši, visus zemes ceļus atvērtu Viņa mīlestībai; Viņš mūs aicina līdz pat pēdējiem zemes nostūriem ar doktrīnu un piemēru izplatīt dievišķo vēsti. Viņš prasa mums katram, sabiedrības, kas ir Baznīca, pilsoņiem un arī laicīgās sabiedrības pilsoņiem, uzticīgi pildot mūsu pienākumus, būt par otru Kristu, svētdarot mūsu profesionālo darbu un mūsu pienākumus.

Ja mēs skatāmies uz apkārt esošo pasauli, ko mīlam, jo tā ir Dieva darbs, mēs redzēsim, ka līdzība īstenojas: Jēzus vārds nes augļus, tas daudzās dvēselēs modina slāpes sevi atdot un būt uzticīgām. To cilvēku dzīve un izturēšanās, kuri kalpo Dievam, ir izmainījusi vēsturi, un pat daudzi no tiem, kas nepazīst Kungu, varbūt pašiem nezinot, ir tādu ideālu ietekmēti, kam saknes rodamas kristietībā.

Mēs arī redzam, ka daļa sēklas krīt neauglīgā zemē vai starp ērkšķiem un dadžiem, ka ir sirdis, kas aizveras ticības gaismai. Miera, samierināšanās, brālības ideāli tiek pieņemti un sludināti, tomēr ne bieži tie parādās darbos. Daži pavisam veltīgi cenšas nomākt Dieva balsi vai nu ar brutālas varas palīdzību, vai ar mazāk trokšņainu ieroci, bet varbūt pat nežēlīgāku, jo tas padara garu nejūtīgu - ar vienaldzību.