Numuru saraksts

Lai būtu derīgs, kalpo

Lai šādi dzīvotu, lai svētdarītu savu profesiju, vispirms ir labi jāstrādā ar visu nepieciešamo cilvēcisko un pārdabisko nopietnību. Kontrastam es jums vēlos atgādināt, ko stāsta viens no senajiem apokrifu evaņģēlijiem: Jēzus tēvs, kas bija galdnieks, taisīja lemešus un iejūgus. Kādu dienu – stāsts turpinās – viņam pasūtīja gultu kādai augsti stāvošai personai. Bet izrādījās, ka viens no sāniem bija īsāks par otru, un Jāzeps nezināja, ko darīt. Tad Bērns Jēzus savam tēvam teica: noliec abus koka gabalus uz zemes vienā līmenī. Un Jāzeps tā izdarīja. Jēzus piegāja pie otra gala, paņēma īsāko koku un izstiepa tikpat garu cik otru. Redzot šādu brīnumu, Jāzeps, viņa tēvs, sajūsminājās un, paņēmis Bērnu cieši savās rokās, to klāja skūpstiem, sakot: Cik es esmu laimīgs, ka Dievs man devis šo Bērnu (Bērnības evaņģēlijs, kļūdaini piedēvēts apustulim Tomam, 13. nr. In: Apokrifu evaņģēliji. Madride: A. Santos Otero, 1956.gads, 314.-315. lpp).

Jāzepam gan nevajadzēja pateikties par to, jo viņš savu darbu tā neveica. Viņš nav vieglo un brīnumaino risinājumu, bet gan neatlaidības, pūliņu un, ja tas ir nepieciešams, atjautības cilvēks. Kristietis zina, ka Dievs dara brīnumus, ka Viņš tos ir darījis pirms daudziem gadsimtiem, ka Viņš tā turpināja un ka Viņš arī tagad to turpina, jo non est abreviata manus Domini (Is 59, 1). – Dieva vara nav kļuvusi mazāka.

Bet brīnumi ir Dieva pestījošās visvarenības izpausme un nevis veids, kā labot mūsu nekompetences sekas vai sekmēt mūsu kūtrību. Brīnums, ko no jums prasa Kungs, ir būt neatlaidīgiem jūsu dievišķajā kristieša aicinājumā, svētdarīt ikdienas darbu – ar brīnumu, ar mīlestību, ko jūs ieliekat jūsu ikdienas nodarbēs, ikdienas prozu pārveidot dzejā, varonīgos pantos. Šeit jūs sagaida Dievs. Viņš sagaida, lai jūs būtu atbildīgi cilvēki, piepildīti ar kvēlu vēlēšanos veikt apustulātu un kompetenti savā darbā.

Tādēļ jūsu darbam es jums dodu devīzi: lai būtu derīgs, kalpo. Jo, lai darītu lietas, vispirms ir jāmāk tās pabeigt. Es neticu tāda cilvēka nodoma taisnumam, kurš necenšas iegūt vajadzīgo kompetenci, lai labi pildītu uzdevumus, kas viņam uzticēti. Nepietiek tikai ar gribu darīt labu: ir jāmāk arī to darīt. Un, ja mēs to patiešām vēlamies, tad šī vēlme kļūs par rūpēm, kā izmantot adekvātus līdzekļus, lai darbus patiešām labi padarītu, sasniegtu cilvēcisku pilnību tajā, ko darām.

Bet mums uzglūn kāds ļoti spēcīgs ienaidnieks, kurš pretojas mūsu vēlmei pilnībā izdzīvot Kristus mācību. Tā ir iedomība, kas pieaug, kad aiz neveiksmēm un sakāvēm necenšamies atklāt Kunga labvēlīgo un žēlsirdīgo roku. Tad dvēseli piepilda mijkrēslis, skumja tumsa, un tā domā, ka ir pazudusi. Mūsu iztēle rada nepastāvošus šķēršļus, kas izzustu tiklīdz mēs uz tiem paraudzītos kaut ar nelielu pazemību. Pakļaujoties šai iedomībai un iztēlei, dvēsele dažreiz tiek ievesta mokpilnās ciešanās; tomēr Kristus tur nav, jo tur, kur ir Kungs, valda miers un prieks, pat ja dvēsele ir it kā nobrāzta un tumsas apņemta.

Vēl kāds cits mūsu svētdarīšanas divkosīgs ienaidnieks ir uzskats, ka šī iekšējā cīņa jāizcīna pret ārkārtējiem apstākļiem, pret uguni spļaujošiem pūķiem. Tas ir cits veids, kā izpaužas lepnība. Mēs gan vēlamies cīņu, bet svinīgu: trompetes skaņu un karogu vicināšanas pavadītu.

Mums jābūt pārliecinātiem, ka klints lielākais ienaidnieks nav ne kaplis, ne cirvis, nedz arī kāda cita, vienalga cik spēcīga, darbarīka sitiens, bet gan ūdens strūkliņa, kas lāsi pēc lāses iekļūst klints spraugās, līdz sagrauj tās struktūru. Kristieša lielākās briesmas ir nolaidība cīņā ar šīm sīkajām sadursmēm, kas maz pamazām saēd dvēseli, to atstājot ļenganu, trauslu, vienaldzīgu un nejūtīgu pret dievišķajiem aicinājumiem.

Ieklausīsimies Kungā: kas uzticīgs vismazākās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākās lietās, tas arī netaisns lielās (Lk 16,10). Tas ir tā, it kā viņš mums atgādinātu: katru brīdi cīnies šajos, tavās acīs varbūt nesvarīgajos sīkumos, bet kas manās acīs ir lieli; precīzi izpildi savus pienākumus; pat ja tu ciet, smaidi tam, kam nepieciešams tavs smaids; bez nožēlas velti vajadzīgo laiku lūgšanai; steidzies palīgā tam, kurš tevi meklē; esi taisnīgs, pārspējot taisnību ar mīlestības žēlastību.

Savā iekšienē mēs izjutīsim šos un daudzus citus pamudinājumus. Šis klusais ieteikums liek mums turpināt vingrināšanos šajā pārdabiskajā sportā – cīņā pašiem pret sevi. Lai Dieva gaisma mūs apgaismo, lai mēs saredzētu šos brīdinājumus. Lai Viņš mums palīdz cīnīties, lai Viņš ir klātesošs uzvarā, lai Viņš nepamet mūs kritiena brīdī, tad mēs vienmēr varēsim piecelties un turpināt cīņu.

Mēs nevaram apstāties. Kungs mums prasa aizvien ātrāku, aizvien dziļāku, aizvien plašāku cīņu. Mēs esam spiesti pārspēt sevi, jo šajās sacensībās mūsu vienīgais mērķis ir iekļūšana debesu godībā. Un ja mēs tur nenonāksim, tad esam veltīgi cīnījušies.

Viens vienīgs līdzeklis: personiskais svētums

Labākais veids, kā nekad nezaudēt mūsu apustulisko drosmi, šīs patiesās slāpes kalpot visiem cilvēkiem, nav nekas cits kā ticības, cerības un mīlestības dzīves pilnība, vienā vārdā sakot – svētums. Citu līdzekli kā personiskais svētums es neredzu.

Šodien, vienotībā ar visu Baznīcu, mēs svinam Dieva Mātes, Meitas un Līgavas uzvaru. Un tāpat kā trīs dienas pēc Kunga nāves mēs priecājāmies Viņa Augšāmcelšanās brīdī, mēs arī tagad līksmojam, jo Marija, kas pavadījusi Jēzu no Betlēmes līdz Krustam, dvēselē un miesā ir kopā ar Viņu un izbauda godību uz mūžu mūžiem. Tāds ir dievišķās pestīšanas kārtības noslēpums. Dievmātei, kā pilnībā līdzdalīgai mūsu atpestīšanas darbā, bija cieši jāseko savam Dēlam pa pēdām: Betlēmes nabadzībā, apslēptajā ikdienas darba dzīvē Nācaretē, dievišķības izpausmē Galilejas Kānā, Ciešanu pazemojumos, Krusta dievišķajā Upurī, un Paradīzes mūžīgajā svētlaimē.

Tas viss mūs skar tieši, jo šim pārdabiskajam ceļam jābūt arī mūsējam. Marija mums parāda, ka šis ceļš ir veicams, un, ka tas ir drošs. Sekošanas ceļā Kristum Viņa ir mūsu priekšgājēja, un mūsu Mātes pagodināšana mums nozīmē drošu cerību par mūsu pašu pestīšanu. Tādēļ mēs viņu dēvējam par spes nostra un causa nostrae laetitiae – mūsu cerība un mūsu līksmības cēlonis.

Mēs nekad nevaram zaudēt pārliecību, ka spējam sasniegt svētumu, atbildēt uz Dieva aicinājumiem un būt neatlaidīgiem līdz galam. Dievs, kas mūsos uzsācis svētdarīšanas darbu, to novedīs līdz galam (sal. Flp 1,6). Jo, ja Kungs ir ar mums, kas tad ir pret mums? Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet to atdeva par mums visiem, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis? (Rom 8,31-32).

Šajos svētkos viss mūs aicina uz prieku. Droša cerība par mūsu personisko svētumu, ir Dieva dāvana. Bet cilvēks nevar palikt pasīvs. Atminieties Kristus vārdus: – Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man! (Lk 9,23). – Jūs redzat? Krusts ik dienas. Nulla dies sine cruce! Nevienu dienu bez krusta: ne dienu bez Kunga krusta nešanas, bez Viņa jūga pieņemšanas. Tādēļ es arī nevēlējos palaist garām atgādinājumu, ka Augšāmcelšanās prieks ir Krusta ciešanu sekas.

Tomēr, nebīstieties, jo Kungs pats mums ir teicis: – Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla (Mt 11,28-30). Nāciet – skaidro svētais Jānis Hrizostoms – nevis, lai atskaitītos, bet, lai tiktu atbrīvoti no saviem grēkiem; nāciet, jo man nav vajadzīga jūsu slava, tā, ko jūs varētu man atnest; man vajadzīga jūsu pestīšana… nebīstieties dzirdot runājam par jūgu, jo tas ir tīkams; nebīstieties, ka es runāju par nastu, jo tā ir viegla (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 37, 2 (PG 57, 414)).

Mūsu personiskās svēttapšanas ceļš ik dienas iet caur Krustu: tas nav nelaimīgs ceļš, jo pats Kristus mums palīdz un ar Viņu skumjām nav vietas. Man patīk atkārtot: In laetitia, nulla dies sine cruce!: ar prieka pilnu dvēseli, ne dienas bez Krusta.