Numuru saraksts

Veidot attiecības ar Jēzu Kristu

Tas, kurš nemīl Svēto Misi, kurš necenšas tajā piedalīties ar iekšēju mieru un bez steigas, ar dievbijību, ar sirsnību, tas nemīl Kristu. Mīlestība iemīlējušos dara smalkjūtīgus, delikātus; tā viņiem dažreiz liek atklāt smalkumus – reizēm sīkus un rūpēties par tiem, bet, tāda vienmēr ir dedzīgas sirds izpausme. Šādi mums jāpiedalās Svētajā Misē. Tādēļ es vienmēr esmu aizdomājies, ka tie, kas vēlas dzirdēt īsu un steidzīgi nolasītu Misi, ar šo attieksmi, kas ir arī nekulturāla, pierāda, ka vēl nav izpratuši altāra Upura jēgu.

Mīlestība pret Kristu, kurš sevi dāvā par mums, mudina mūs Mises beigās atrast dažas minūtes personiskai, dziļi iekšējai pateicības lūgšanai, kas sirds klusumā paildzina otro pateicības lūgšanu – Euharistiju. Kā mums vērsties pie Viņa, kā Viņu uzrunāt, kā izturēties?

Kristīgā dzīve nesastāv no sastingušām normām, jo Svētais Gars dvēseles nevada kolektīvi, bet katrai Viņš iedveš tās apņemšanās, iedvesmas un mīlestības jūtas, kas tai palīdzēs uztvert un piepildīt Tēva gribu. Tomēr, es domāju, ka pateicības lūgšanā pēc Mises, mūsu dialoga ar Kristu pavediens daudzreiz varētu būt pārdomas par to, ka Kungs mums ir Karalis, Ārsts, Skolotājs un Draugs.

Viņš ir Karalis un Viņš vēlas valdīt mūsu, Dieva bērnu, sirdīs. Tomēr nedomāsim par cilvēciskām karaļvalstīm; Kristus nedominē, Viņš nemeklē kā sevi uzspiest, jo Viņš nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu (Mt 20,28).

Viņa valstība ir miers, prieks, taisnība. Kristus, mūsu Karalis, no mums negaida tukšu spriedelēšanu, bet rīcību, jo ne katrs, kas Man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas pilda mana Tēva gribu, tas ieies debesvalstībā (Mt 7,21).

Viņš ir Ārsts un dziedē mūsu egoismu, ja vien mēs ļaujam Viņa žēlastībai aizkļūt līdz mūsu dvēseles dziļumiem. Jēzus mūs brīdina, ka ļaunākā no slimībām ir liekulība, lepnība, kas mums liek slēpt personīgos grēkus. Ar Ārstu nepieciešama pilnīga vaļsirdība, jāizskaidro visa patiesība un jāsaka: Domine, si vis, potes me mundare (Mt 8,2). Kungs, ja Tu gribi, un Tu to vienmēr gribi, Tu vari mani dziedināt. Tu zini manu vājumu; es sajūtu šos simptomus, es ciešu no šādām vājībām. Un mēs Viņam vienkārši parādām brūces; un, ja struto, tad arī strutas. Kungs, Tu, kas esi izārstējis tik daudzas dvēseles, dari, lai, paturot Tevi savā sirdī vai kontemplējot Tevi Tabernākulā, es Tevi atzītu par dievišķo Ārstu.

Viņš ir tādas zinātnes Skolotājs, ko pazīst tikai Viņš vienīgais: tā ir neierobežota mīlestība pret Dievu un Dievā, pret visiem cilvēkiem. Kristus skolā mēs iemācamies, ka mūsu eksistence nepieder mums: Viņš atdeva savu dzīvību visu cilvēku dēļ, un, ja mēs Viņam sekojam, mums jāsaprot, ka mēs nevaram egoistiski piesavināties savējo, nedaloties ar citiem viņu ciešanās. Mūsu dzīve pieder Dievam un mums tā jāizmanto, kalpojot Viņam. Nesavtīgi jārūpējas par dvēselēm, vārdos un ar piemēru parādot tām kristīgo prasību dziļumu.

Jēzus gaida, lai mēs uzturam vēlmi apgūt šo zinātni, lai mums atkārtotu: kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer (Jņ 7,37). Un mēs atkārtojam: māci mums aizmirst sevi, lai mēs domātu par Tevi un visām dvēselēm. Šādā veidā ar savu žēlastību, Kungs mums liks doties uz priekšu, kā tad, kad mēs sākām mācīties rakstīt – vai atminaties mūsu bērnības ķeburus, ko vadīja skolotāja roka? Un mēs sāksim izbaudīt prieku parādīt mūsu ticību, šo otru Dieva dāvanu – ar nešaubīgu kristīgu dzīvesveidu, kurā visi varēs salasīt dievišķos brīnumus.

Viņš ir Draugs; īstais Draugs: vos autem dixi amicos (Jņ 15,15), Viņš saka. Viņš mūs sauc par draugiem un tas ir Viņš, kas spēra pirmo soli; Viņš pirmais mūs iemīlēja. Tomēr Viņš neuzspiež savu mīlestību; Viņš to piedāvā. Viņš to parāda ar visskaidrāko draudzības zīmi: jo nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kas atdod savu dzīvību par saviem draugiem (Jņ 15,13). Viņš bija Lācara draugs un tā dēļ Viņš raudāja, redzēdams to mirušu: un Viņš to augšāmcēla. Ja Viņš mūs redz aukstus, bez ilgām, varbūt pat izdziestošas iekšējās dzīves nocietinājumu, Viņa asaras mums dos dzīvību: es tev saku – celies un staigā (sal. Jņ 11,43 ; Lk 5,24), izej ārā no šīs šaurās dzīves, kas nav dzīve.

Veidot attiecības ar Mariju

Mūsu vēlme veidot attiecības ar Dieva Māti, kura ir arī mūsu Māte, rodas spontānā un dabiskā veidā; būt ar viņu tādās attiecībās, kā ar dzīvu cilvēku. Patiešām, nāvei nebija varas pār Viņu, gluži pretēji, Viņa ar miesu un dvēseli atrodas līdzās Dievam Tēvam, Viņa Dēlam un Svētajam Garam.

Lai izprastu lomu, kāda kristīgajā dzīvē ir Marijai, lai justos pie Viņas pievilkti, lai filiālu jūtu vadīti mēs meklētu viņas mīlošo klātbūtni, sarežģīti argumenti nav vajadzīgi, lai gan dievišķās Mātišķības noslēpums ir tik bagāts, ka mēs nekad nespēsim par to pietiekoši pārdomāt.

Katoliskā ticība prata Marijā atpazīt Dieva mīlestības īpašu zīmi - Dievs mūs tagad sauc par saviem draugiem, Viņa žēlastība darbojas mūsos, atbrīvojot no grēka, tā mūs atjauno, tā mums dod spēku zināmā mērā atspoguļot Kristus vaigu pat tādā vājumā, kas vēl aizvien piemīt putekļu un zemiskuma veidotai būtnei. Mēs neesam tikai it kā kuģa katastrofā cietušie, kam Dievs apsolījis glābšanu, jo glābiņš jau darbojas mūsos. Mūsu personiskās attiecības ar Dievu nav aklā vaidi tumsas nomāktībā, kurš ilgojas pēc gaismas, bet bērna attiecības, kurš zina, ka Tēvs viņu mīl.

Marija mums runā par šo sirsnību, paļāvību, drošību. Lūk, kādēļ Viņas vārds aizskar mūsu sirdi. Mūsu katra attiecības ar savu paša māti var kalpot par piemēru un paraugu mūsu attiecībām ar Maigā Vārda Jaunavu, Mariju. Mums jāmīl Dievs ar to pašu sirdi, kas mums liek mīlēt mūsu vecākus, brāļus un māsas, citus mūsu ģimenes locekļus, mūsu draugus vai draudzenes, jo citas sirds mums nav. Tātad pret Mariju mēs arī izturēsimies ar šo pašu sirsnību.

Kā normāls dēls vai meita izturas pret savu māti? Tūkstoš veidos, bet vienmēr ar pieķeršanos un paļāvību. Ar pieķeršanos, kam katrreiz būs cits veids, pašas dzīves radītu, bet nekad vēsuma stindzinātu. Tieši pretēji, tās būs sirsnības pilnas ģimenes tradīcijas, mazi ikdienišķi uzmanības pierādījumi, ko bērns jūt vajadzību sniegt savai mātei un kā mātei pietrūkst, ja nejauši viņš tos aizmirst: skūpsts vai glāsts, ejot prom vai atgriežoties mājās, neliela dāvaniņa, pāris sirsnīgi vārdi.

Attiecībās ar mūsu Debesu Māti arī ir šīs filiālās dievbijības izpausmes, kas izsaka mūsu ierasto attieksmi pret viņu. Daudzi kristieši pieņem par savu seno skapulāra tradīciju vai arī viņi paraduši sveicināt– bez vārdiem, jo pietiek ar vienu domu,– Marijas attēlus, kas atrodami katrā kristīgā ģimenē vai rotā daudzu pilsētu ielas. Vai arī viņi skaita brīnišķīgo Rožukroņa lūgšanu, kurā dvēsele nenogurst atkārtot vienmēr to pašu, tāpat, kā iemīlējušies nenogurst, kad mīl viens otru, un kurā dvēsele mācās izdzīvot Kunga dzīves galvenos brīžus. Vai arī pierod Dievmātei veltīt vienu nedēļas dienu, tieši to, kurā esam pulcējušies,– sestdienu -, dāvājot viņai nelielu mīlestības apliecinājumu un īpaši apcerot viņas mātišķību.

Pastāv arī daudzas citas Marijas godināšanas iespējas, ko nav nepieciešams tagad šeit atgādināt. Tās visas nav jāiekļauj katra kristieša dzīvē, jo augt pārdabiskajā dzīvē ir kas cits, nekā tīri vienkārša dievbijības izpausmju uzkrāšana, tomēr man vienlaikus jāapliecina, ka ticības pilnību nav ieguvis tas, kurš savā dzīvē neīsteno vismaz kādu no tām, kurš vienā vai otrā veidā nepauž Marijai savu mīlestību.

Tie, kas Jaunavas Marijas godināšanas veidus uzskata par novecojušiem, parāda, ka vairs neredz tajos ietverto dziļi kristīgo nozīmi un ir aizmirsuši avotu no kura tie nāk - ticību Dieva Tēva pestījošajai gribai, mīlestību uz Dievu Dēlu, kurš patiešām tapa cilvēks un ir dzimis no sievietes, un paļāvību uz Dievu Svēto Garu, kurš mūs svētdara ar savu žēlastību. Tas ir Dievs, kurš mums deva Mariju, un mums nav tiesību viņu atgrūst; tieši pretēji, mums jāsteidzas pie viņas ar bērnu mīlestību un prieku.

Es nesaprotu, kā var dzīvot kristīgi, nejūtot vajadzību pēc pastāvīgas draudzības ar Jēzu Vārdā un Maizē, lūgšanā un Euharistijā. Un ļoti labi saprotu, ka gadsimtu gaitā ticīgo paaudzes viena aiz otras maz pamazām ir īstenojušas šo euharistisko dievbijību. Dažos gadījumos, piedaloties lielam cilvēku skaitam, lai tādējādi publiski tiktu pausta viņu ticība; un citas reizes ar klusu un neuzkrītošu attieksmi, baznīcas svētīgajā mierā vai sirds klusumā.

Pāri par visu mums jāmīl Svētā Mise, kam jābūt mūsu ikdienas centram. Ja mēs labi piedalāmies Misē, tad kā gan lai pēcāk neturpinātu atlikušajā dienas daļā domāt par Kungu, rūpējoties, lai neattālinātos no Viņa klātbūtnes, lai strādātu, kā Viņš strādāja, un mīlētu, kā Viņš mīlēja? Tad mēs iemācīsimies pateikties Kungam arī par kādu citu Viņa smalkjūtību - ka Viņš nav aprobežojies tikai ar klātbūtni altāra Upurī, bet ir vēlējies palikt Svētajā Hostijā, kas saglabāta Tabernākulā.

Es jums teiktu, ka man Tabernākuls vienmēr ir bijis kā Betānija. Šī mierīgā un klusā vieta, kur atrodas Kristus, kur mēs Viņam varam pastāstīt par savām rūpēm, ciešanām, cerībām un priekiem ar to pašu vienkāršību un dabiskumu, ar kādu Jēzu uzrunāja Viņa draugi Marta, Marija un Lācars. Tādēļ, ejot cauri kādas pilsētas vai ciemata ielām, es priecājos jau kaut no tālienes ieraudzīt baznīcas apveidu: tas ir jauns Tabernākuls, vēl viena iespēja dvēselei kaut domās izbēgt, lai būtu pie Kunga Svētajā Sakramentā.