Numuru saraksts

Mūsu otrais ienaidnieks, raksta sv. Jānis, ir acu iekāre, tā ir radikāla kārība, kas mūs mudina novērtēt tikai to, kam var pieskarties. Mūsu acis ir kā pielipušas šīs zemes lietām un šī iemesla dēļ nav spējīgas atklāt pārdabiskās realitātes. Tādējādi mēs varam lietot Svēto Rakstu vārdus, lai atsauktos ne tikai uz materiālo labumu iekāri, bet arī izkropļojumu, kad vērojam visu mums apkārt esošo – citus, mūsu dzīves un mūsu laikmeta notikumus – tikai cilvēciskā skatījumā.

Mūsu dvēseles redze kļūst neskaidra; mūsu prāts domā, ka var pats bez Dieva palīdzības visu saprast. Izsmalcināts kārdinājums, kas paslēpjas aiz šī prāta cieņas, ko Dievs mūsu Tēvs ir dāvājis cilvēkam, lai tas Viņu pazītu un brīvprātīgi mīlētu. Šāda kārdinājuma aizrauts, cilvēka prāts nonāk pie tā, ka sevi uzskata par visuma centru, atkal aizraujas ar jūs būsiet kā dievi (Rad 3,5), un pašmīlestības pilns pagriež muguru Dieva mīlestībai.

Tādējādi mūsu eksistence var tikt pilnībā atdota trešā ienaidnieka rokās: superbia vitae. Tā neattiecas tikai uz izgaistošām lepnības un patmīlības domām. Šeit runa drīzāk ir par vispārēju uzpūtību. Nemaldināsim sevi, tas ir lielākais ļaunums, visu mūsu maldu sakne. Mūsu cīņai pret augstprātību jābūt pastāvīgai, jo ne par velti tēlainā veidā tiek apgalvots, ka šī kaislība nomirst dienu pēc ikviena cilvēka nāves. Tā ir farizeja, ko Dievs atsakās attaisnot, augstprātība, jo Viņš tur sastopas ar pašapmierinātības barjeru. Tā ir uzpūtība, kas mūs noved pie tā, ka nicinām citus, dominējam pār viņiem, darām viņiem pāri: jo, kur atrodas augstprātība, tur atrodas pārkāpums un negods (Sak 11,2,).

Zelts, vīraks un mirres

Videntes autem stellam, gavisi sunt gaudio magno valde (Mt 2,10), ar apbrīnojamu atkārtošanu rakstīts latīņu tekstā: atklājot jauno zvaigzni, viņi priecājās ar ļoti lielu prieku. Kādēļ tik daudz prieka? Tādēļ, ka viņi, kas nekad nebija šaubījušies, no Kunga saņem pierādījumu tam, ka zvaigzne nebija pazudusi: viņi to vairs neuzlūkoja ar izjūtām, bet viņi to vienmēr bija saglabājuši savā dvēselē. Tā notiek arī ar kristieša aicinājumu: ja viņš nepazaudē ticību, ja viņš turpina cerēt uz Jēzu Kristu, kas būs ar mums līdz laika beigām (Mt 28,20), viņš redz zvaigzni, kas atkal parādās. Vēlreiz konstatējot sava aicinājuma realitāti, kristietis izjūt sevī to, ka rodas vēl lielāks prieks, kas vairo viņa ticību, cerību un mīlestību.

Un, mājā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa Māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza (Mt 2,11). Arī mēs nometamies ceļos Jēzus priekšā – aiz Viņa cilvēciskuma apslēptā Dieva priekšā: no jauna mēs Viņam atkārtojam, ka mēs nevēlamies pagriezt muguru Viņa dievišķajam aicinājumam, ka mēs nekad neattālināsimies no Viņa, ka mēs noņemsim no sava ceļa visus šķēršļus mūsu uzticībai, ka mēs vēlamies patiesi paklausīt Viņa iedvesmām. Tu savā dvēselē un arī es – savā personiskajā lūgšanā, kas ir kā dziļš kliedziens klusumā, – mēs stāstām Bērnam Jēzum, ka mēs dedzīgi vēlamies tikpat labi izpildīt pavēles kā kalpi līdzībā, lai Viņš varētu mums teikt tāpat kā viņiem: priecājies, labais un uzticīgais kalps (Mt 25,23).

Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres (Mt 2,11). Nedaudz apstāsimies, lai izprastu šo svētā Evaņģēlija fragmentu. Kā lai mēs, kas esam nekas, kam nav nekādas vērtības, varētu kaut ko dāvāt Dievam? Svētajos Rakstos ir rakstīts: Katrs dāvinājums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes (Jk 1,17). Cilvēks nespēj pat pilnībā atklāt Kunga dāvanu dziļumu un skaistumu: Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu (Jņ 4,10), atbild Jēzus samārietei. Jēzus Kristus mums māca visu sagaidīt no Tēva, meklēt vispirms Dieva Valstību un taisnību, jo viss pārējais mums tiks dots klāt, un Viņš labi zina, kas mums vajadzīgs (sal. Mt 6,32-33).

Pestīšanas norisē mūsu Tēvs rūpējas par ikvienu dvēseli ar mīlošu smalkjūtību: katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda (1 Kor 7,7). Tādēļ var šķist nevajadzīgi censties dāvāt Dievam kaut ko, kas Viņam esot vajadzīgs; mūsu maksātnespējīgo parādnieku statusā (sal. Mt 18,25). mūsu dāvanas būtu līdzīgas Vecās derības dāvanām, ko Dievs vairs nepieņems: Upurus un dāvanas, un upurus par grēkiem, kas pēc bauslības tiek upurēti, tu neesi gribējis, un tie nav tev patikuši (Ebr 10,8).

Taču Kungs zina, ka dāvāšana raksturo tos, kas mīl, un Viņš pats mums parāda, ko no mums vēlas. Viņam nav svarīgas ne bagātības, ne augļi, ne dzīvnieki, kas dzīvo virs zemes, jūrā vai gaisā, jo viss Viņam pieder; Viņš vēlas kaut ko dziļi personisku, kas mums Viņam jādāvā brīvprātīgi: Dod man savu sirdi, mans dēls (Sak 23,26). Jūs redzat? Viņu neapmierina dalīšanās: Viņš vēlas visu. Viņš nemeklē to, kas mums pieder. Es atkārtoju: Viņš vēlas mūs pašus. No turienes un tikai no turienes nāk visas pārējās dāvanas, ko varam dot Kungam.

Tādēļ dāvāsim Viņam zeltu: izsmalcināto zeltu, kas simbolizē mūsu atraisīšanos no bagātības un materiālajiem līdzekļiem. Neaizmirsīsim, ka tās ir labas lietas, kas nāk no Dieva. Taču Kungs vēlējās, lai mēs tās izmantotu, nepiesaistot tām savu sirdi, ļaujot tām nest augļus cilvēces labā.

Šīs zemes labumi nav slikti. Tie samaitājas, kad cilvēks tos padara par elkiem un zemojas to priekšā. Tie kļūst cēli, kad mēs tos izmantojam, lai darītu kaut ko labu, kristīgi darbojoties par taisnīgumu un tuvākmīlestību. Mēs nevaram dzīties pēc ekonomiskajiem labumiem kā cilvēki, kas meklē bagātības; mūsu bagātība atrodas šeit, guldīta silītē; tas ir Kristus, un visām mūsu vēlmēm mīlēt jāsavienojas Viņā, jo kur ir tava manta, tur būs tava sirds (Mt 6,21).

Varam labi saprast to cilvēku nepacietību, iekšējo nemieru, satrauktās ilgas, kuri ar savu dabiski kristīgo dvēseli (sal. Tertuliāns, Apologeticum, 17 (PL 1, 375)), nevar samierināties ar personisku un sabiedrisku netaisnību uz ko spējīga cilvēka sirds. Tik daudzus gadsimtus cilvēki aizvadījuši kopā šajā pasaulē un vēl aizvien tik daudz naida, iznīcības, fanātisma to skatienā, kuri nevēlas redzēt un to sirdīs, kuri nevēlas mīlēt.

Zemes labumi ir sadalīti dažu starpā; kultūras bagātības ieslēgtas krātuvēs. Un ārpusē –maizes un izglītības bads. Un cilvēku dzīvības, kaut arī svētas, jo nāk no Dieva, tiek uzskatītas vien par parastām lietām, par statistiskas datiem. Es saprotu un ņemu dalību šajā nepacietībā, kas man liek pacelt acis uz Kristu, šo Kristu, kurš nemitīgi mūs aicina īstenot jauno mīlestības bausli.

Visas situācijas, ar ko sastapsimies mūsu dzīves laikā, ir dievišķi vēstījumi, kas mums prasīs mīlestības atbildi, sevis atdošanu citiem. Bet kad Cilvēka Dēls nāks Savā majestātē un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs savā godības tronī. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā; un Viņš tās atdalīs vienu no otras, kā gans atšķir avis no āžiem. Un Viņš novietos avis savā labajā, bet āžus kreisajā pusē. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas būs Viņa labajā pusē: Nāciet jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt. Es biju kails un jūs mani apģērbāt; es biju slims un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā un jūs atnācāt pie Manis. Tad taisnīgie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi paēdinājuši, izslāpušu un devuši Tev dzert? Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam gājuši pie Tevis? Un ķēniņš atbildēs viņiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši (Mt 25,31-40).

Ir jāatpazīst Kristus, kurš nāk mūs satikt mūsu brāļos cilvēkos. Neviena cilvēka dzīvi nevar skatīt izolēti, jo tā ir savīta kopā ar citām dzīvēm. Neviens nav atsevišķs pants, mēs visi esam vienas dievišķās poēmas daļa, ko Dievs raksta ar mūsu brīvības līdzdalību.