Numuru saraksts

Iesākas Liturģiskais gads, un Mises ievadvārdos piedāvātā ideja ir tieši saistīta ar mūsu kristīgās dzīves principu: aicinājumu, ko esam saņēmuši. Vias tuas Domine, demonstra mihi, et semitas tuas edoce me (Ps 24,4). Kungs, parādi man Tavus ceļus, māci man Tavas takas. Mēs lūdzam Kungu, lai Viņš mūs vada, lai Viņš mums liek iet savās pēdās, ka mēs spētu doties pretīm Viņa baušļu pilnībai, kas ir mīlestība (sal. Mt 22,37; Mk 12,30; Lk 10,27).

Kad jūs domājat par apstākļiem, kas pavadīja jūsu lēmumu censties dzīvot pilnībā savu ticību, es iztēlojos, ka jūs līdzīgi man dziļi pateicaties Kungam, patiesi pārliecināti – bez neīstas pazemības –, ka no jūsu puses šeit nav nekāda nopelna. Mēs esam iemācījušies, lielākoties jau no bērnības un ar kristīgu vecāku lūpām, lūgt Dievu. Pēcāk tie bija skolotāji, biedri, mums apkārt esošie cilvēki, kuri daudzos veidos mums palīdzēja neizlaist no acīm Jēzu Kristu.

Kādā dienā – es nevēlos runāt vispārīgiem vārdiem: atver savu sirdi Kungam un izstāsti viņam savu stāstu – varbūt kāds draugs, kāds vienkāršs kristietis kā tu, tev atklāja dziļo, jauno un tomēr seno kā Evaņģēlijs redzeslauku. Viņš rosināja tevi nopietni iesaistīties sekošanā Kristum, mudinot tevi kļūt par apustuļu apustuli. Kopš tā brīža tu droši vien pazaudēji mieru, lai to atkal dziļa miera veidā atrastu tikai tad, kad brīvprātīgi, jo tu to vēlējies – un kas ir vispārdabiskākais no iemesliem – biji atbildējis Dievam „jā”. Tad atnāca spēcīgs, pastāvīgs prieks, kas izzūd tikai tad, ja tu attālinies no Viņa.

Man nepavisam netīk runāt par izvēlētiem vai priviliģētiem cilvēkiem. Bet Kristus ir tas, kurš runā, Viņš ir tas, kurš izvēlas. Tāda ir Svēto Rakstu valoda: elegit nos in ipso ante mundi constitutionem – saka svētais Pāvils – ut essemus sancti (Ef 1,4). Viņš mūs ir izraudzījies pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti. Es zinu, ka tevi tas nepadara iedomīgu, nemudina sevi uzskatīt pārāku par citiem. Šai izvēlei, kas ir aicinājuma sakne, jābūt arī tavas pazemības pamatam. Vai tad jebkad izcila gleznotāja otām tiek celts piemineklis? Pat ja tās kalpoja šedevru radīšanai, nopelns pienākas māksliniekam. Bet mēs, kristieši, esam pasaules Radītāja, visu cilvēku Pestītāja instrumenti.

Būt par apustuļu apustuli

Piepildīt pasauli ar gaismu, būt par sāli un gaismu (sal. Mt 5,13-14): Tā Kungs raksturojis savu mācekļu misiju. Līdz pasaules malai nest Dieva mīlestības labo vēsti. Tas ir tas, kam visiem kristiešiem tādā vai citādā veidā jāvelta sava dzīve.

Es iešu vēl tālāk. Mums jāsadeg vēlmē nepalikt vieniem, mums jāiedrošina arī citi piedalīties šajā dievišķajā misijā - nest prieku un mieru cilvēku sirdīs. „Tādā mērā, kādā jūs progresējat paši,” raksta Gregors Lielais, „pievelciet arī citus sev, ilgojieties, lai jums savā ceļā pie Kunga būtu ceļabiedri.” (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae, 6, 6 (PL 76, 1098)).

Bet atminieties, kā to saka Kungs vienā no savām līdzībām, ka cum dormirent homines, kamēr cilvēki gulēja, uzradās nezāles sējējs (Mt 13,25). Mūs, cilvēkus, apdraud iespēja ļaut sevi iekarot egoisma, virspusējības miegam, ļaut mūsu sirdij aizrauties ar tūkstošiem gaistošu piedzīvojumu, izvairoties no patiesā zemes realitāšu dziļuma meklējumiem. Šāds miegs ir slikta lieta, tas nomāc cilvēka cieņu un padara par skumju vergu!

Ir kāda lieta par ko mums būtu jācieš īpaši stipri– par kristiešiem, kuri varētu dot daudz vairāk, bet neizlemj, kuri varētu sevi atdot pilnībā, izdzīvojot visu Dieva bērnu aicinājuma sekas, bet kas spurojas pretī iespējai būt devīgiem. Tam jāsagādā mums ciešanas, jo ticības žēlastība mums netika piešķirta, lai paliktu apslēpta, bet tieši pretēji, lai spīdētu cilvēku priekšā (sal. Mt 5,15-16). jo cita starpā uz spēles ir likta to cilvēku laicīgā un mūžīgā laime, kas šādi rīkojas. Kristīgā dzīve ir dievišķs brīnums, apveltīts ar tūlītējiem gandarījuma un iekšēja miera apsolījumiem, tomēr ar nosacījumu, ka mēs spējam novērtēt Dieva dāvanu (sal. Jņ 4,10), esot bez mēra dāsni.

Tātad vajag pamodināt tos, kas būtu varējuši iegrimt šajā sliktajā miegā, vajag viņiem atgādināt, ka dzīve nav spēle, bet dievišķs dārgums, kas jāpavairo. Jāparāda arī ceļš tiem, kas pilni ar labo gribu un slavējamām vēlmēm, bet nezina kā tās likt lietā. Kristus mūs skubina: katram no jums jābūt ne tikai apustulim, bet apustuļu apustulim, kas aizrauj līdzi sev, kas arī citus mudina darīt pazīstamu Jēzu Kristu.

Daži varbūt vaicās, kā, kādā veidā viņi var šo Kristus pazīšanu nodot citiem. Es pateikšu: ar dabiskumu, ar vienkāršību, dzīvojot pasaulē tieši tā, kā jūs to darāt, nodevušies savai profesijai un rūpēm par ģimeni, līdzdarbojoties visās cēlajās cilvēku ilgās, cienot ikviena cilvēka likumīgo brīvību.

Lūk, jau gandrīz trīsdesmit gadi, kā Kungs manā sirdī ielika dedzīgo vēlmi šo mācību darīt saprotamu cilvēkiem ar visdažādāko dzīvesveidu, situāciju un nodarbošanos.- ikdienas dzīve var būt svēta un piepildīta ar Dievu, Kungs mūs aicina svētdarīt mūsu ikdienas darbus, jo arī tajā atrodama kristīgā pilnība. Padomāsim par to vēlreiz, kamēr kontemplējam Dievmātes dzīvi.

Neaizmirsīsim, ka gandrīz visas viņas izdzīvotās dienas šeit virs zemes aizritēja līdzīgā veidā kā miljoniem citu sieviešu dienas, kas pašas nododas rūpēm par ģimeni, savu bērnu audzināšanai, ģimenes pavarda darbiem. Marija visu līdz pat mazākajam sīkumam svētdarīja, visu, ko citi kļūdaini uzskata par nenozīmīgu un nevērtīgu - ikdienas darbu, uzmanību pret tiem cilvēkiem, ko mīlam, sarunas vai vecāku un draugu apciemojumus. Svētīgā ikdienas dzīve, kas var būt tik ļoti pilna ar Dieva mīlestību!

Jo, lūk, kas izskaidro Marijas dzīvi - viņas mīlestība. Tā ir mīlestība, kas iet līdz galam, līdz pilnīgai sevis aizmiršanai, apmierināta atrasties tur, kur viņa ir, tur, kur Dievs viņu vēlējās, pilnībā piepildot dievišķo gribu. Tādēļ pat visnenozīmīgākā viņas rīcība nekad nav banāla, bet tieši pretēji, atklājas satura pilna. Marija, mūsu Māte, mums ir piemērs un ceļš. Mums jāmēģina būt kā viņai, tieši tajos konkrētajos apstākļos, kādos Dievs ir vēlējies, lai mēs dzīvojam.

Tā rīkojoties, mēs apkārtējiem sniedzam liecību par vienkāršu un normālu dzīvi, ar visiem cilvēka dabai raksturīgajiem ierobežojumiem un trūkumiem, bet konsekventu dzīvi. Un, redzot, ka mēs esam viņu līdzinieki visās lietās, citi vēlēsies mums jautāt: „Kā izskaidrojams jūsu prieks? No kurienes jums spēks, lai cīnītos ar egoismu un tieksmi uz ērtībām? Kas jums iemāca šo izpratni, šo atklātības pilno saskaņu, šo kalpošanas garu un sevis atdevi citiem?”

Tas tad arī ir brīdis, lai viņiem atklātu kristīgās dzīves dievišķo noslēpumu, viņiem stāstītu par Dievu, Kristu, Svēto Garu, Mariju. Šis ir brīdis, lai ar mūsu nabaga vārdiem nodotu tālāk Dieva mīlestības neprātu, ko žēlastība ielējusi mūsu sirdīs.

Svētais Jānis savā Evaņģēlijā mums atstāsta kādu brīnišķīgu Jaunavas Marijas izteicienu no ainas, ko mēs jau minējām iepriekš,– kāzām Kānā. Evaņģēlists mums stāsta, ka vēršoties pie apkalpotajiem, Marija viņiem iesaka: „Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.” (Jņ 2,5). Tieši par to arī ir runa: kā aizvest dvēseles satikt Jēzu vaigu vaigā un vaicāt Viņam: „Domine, quid me vis facere?; Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” (Apd 9,6).

Kristīgais apustulāts– un es šeit konkrēti atsaucos uz vienkāršu kristieti, uz tādu vīrieti vai sievieti, kas dzīvo tāpat, kā viņiem līdzīgie,– ir pamatīga katehēze, kurā pateicoties personiskajiem kontaktiem, uzticīgai un īstai draudzībai, mēs citos modinām izsalkumu pēc Dieva un viņiem palīdzam atklāt jaunus apvāršņus dabiski, vienkārši, kā jau es teicu, ar pilnībā izdzīvotas ticības piemēru, ar mīļu, bet dievišķās patiesības spēka pilnu vārdu.

Esiet drošsirdīgi. Jūs varat rēķināties ar Marijas, Regina apostolorum, palīdzību. Un Dievmāte, pat, ja viņas izturēšanās vienmēr paliek kā Mātei, zina kā nolikt savus bērnus viņu tiešo pienākumu priekšā. Tiem, kuri viņai tuvojas un kontemplē viņas dzīvi, Marija vienmēr sniedz milzīgo labumu - ved viņus pie krusta, liekot viņiem vaigu vaigā apcerēt Dieva Dēla piemēru. Un, stājoties Jēzus vaiga priekšā, kur tiek pieņemts kristīgās dzīves izšķirošais lēmums, Marija aizlūdz par mums, lai mūsu uzvedība vainagotos ar samierināšanos starp mazo brāli – tevi un mani – un Tēva Pirmdzimto Dēlu.

Tikšanās ar Mariju bieži apsteidz daudzas atgriešanās, daudzus lēmumus pilnībā sevi atdot kalpošanai Dievam. Dievmāte šajās dvēselēs ir veicinājusi meklējuma vēlmes, ir mātišķīgi uzmundrinājusi šo veselīgo dvēseles nemieru, kas lika tiekties pēc pārmaiņām, pēc jaunas dzīves. Lūk, kā šis „visu, ko Viņš jums sacīs, dariet”, kļuvis par realitāti - mīlestības pilna sevis atdošana, kristīgais aicinājums, kas kopš tā brīža izgaismo visu mūsu personisko dzīvi.

Šo sarunas brīdi Kunga priekšā, kad mēs apcerējām godināšanu un mīlestību pret Viņa Māti, kas ir arī mūsu māte, mēs varam noslēgt, no jauna uzmodinot mūsu ticību. Tikko iesācies maija mēnesis. Kungs vēlas, lai, pateicoties dziļajām attiecībām ar Viņa Māti, mēs nepalaistu garām šo iespēju pieaugt Viņa Mīlestībā. Katru dienu mēģināsim kā bērni būt uzmanīgi pret viņu – sīkās lietās, ar smalkjūtīgas uzmanības pierādījumiem –, kas kļūs par lielām personiskā svētuma un apustulāta izpausmēm, tas ir, par karstu vēlēšanos nemitīgi līdzdarboties Kristus nestajā pestīšanā pasaulei.

Sancta Maria, spes nostra, ancilla Domini, sedes sapientiae, ora pro nobis! Svētā Marija, mūsu cerība, Kunga kalpone, gudrības sēdeklis, lūdz par mums!

Kristīgais optimisms

Varbūt mums dažreiz būs kārdinājums domāt, ka tas viss ir tik pat skaists kā neīstenojams sapnis. Es jums runāju par to, ka vajag atjaunot ticību un cerību; palieciet apņēmīgi, pilnīgi pārliecināti, ka mūsu ilgas piepildīs Dieva brīnumi. Bet ir nepieciešams reāli pietauvoties kristīgajam cerības tikumam.

Nepieradīsim pie brīnumiem, kas notiek mūsu priekšā: šis Kunga nepārspējamais brīnums, kad Viņš ikdienas nokāpj priestera rokās. Jēzus vēlas, lai mēs būtu nomodā, lai mēs būtu pārliecināti par Viņa varenības diženumu, un lai mēs no jauna izdzirdētu Viņa apsolījumu: venite post me, et faciam vos fieri piscatores hominum, (Mk 1,17). ja jūs man sekosiet, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem, jūs nesīsiet augļus un pievilksiet dvēseles Dievam. Mums, tātad, jābūt paļāvībai uz šiem Kunga vārdiem, jāsēžas laivā, jāsatver airi, jāuzvelk buras un jādodas šajā pasaules jūrā, ko Kristus atstājis mantojumā. Duc in altum et laxate retia vestra in capturam! (Lk 5,4): dodieties dziļāk un izmetiet savus tīklus zvejai.

Apustuliskajai dedzībai, ko Kristus ielicis mūsu sirdīs nebūtu jāizsmeļas – jāizdziest – neīstas pazemības dēļ. Ja ir taisnība, ka mēs velkam sev līdzi savas personiskās nepilnības, tad ne mazāk patiesi ir tas, ka Kungs ņem vērā mūsu kļūdas. Tas, ka mēs, cilvēki, esam radības ar ierobežojumiem, vājībām, nepilnībām un noslieci uz grēku, nepaslīd garām Viņa žēlsirdīgajam skatienam. Bet Viņš mums pavēl cīnīties, atzīt mūsu trūkumus; nevis lai mūs iebaidītu, bet lai mēs nožēlotu un mūsos rastos vēlme būt labākiem.

Turklāt, mums vienmēr jāatceras, ka mēs esam tikai rīki. Jo kas ir Apolls vai kas ir Pāvils? Tie ir Tā kalpi, uz kuru jūs esat ticējuši tā, kā Kungs katram to devis. Es dēstīju, Apolls laistīja, bet Dievs deva augumu (1 Kor 3,4-6). Doktrīnai, vēstij, kas mums jāizplata, pašai sevī ir bezgalīga auglība, kas nenāk no mums, bet no Kristus. Pats Dievs ir iesaistījies, lai īstenotu pestīšanas darbu, atpirktu pasauli.