Numuru saraksts

Mortifikācijas sāls

Parastajam kristietim, kurš nav kāds klosterbrālis un nepamet pasauli – jo pasaule ir vieta, kur viņš satiek Kristu – svētdarīšanai nav nepieciešams habits vai zīmes, kas viņu raksturotu. Viņa raksturīgās zīmes ir iekšējas: Dieva pastāvīgās klātbūtnes apziņa un mortifikācijas gars. Būtībā abas zīmes ir tikai viena, jo mortifikācija nav nekas cits kā jutekļu lūgšana.

Kristīgo aicinājumu raksturo upuris, gandarīšana un izpirkšana. Mums jāgandara par saviem grēkiem. Cik reizes neesam novērsuši savu skatienu, lai neredzētu Dievu! Un arī par visu cilvēku grēkiem. Mums uzticīgi jāiet Kristus pēdās: mēs vienmēr nesam sevī nāvi, Kristus pašaizliegšanos, Viņa pazemošanu pie krusta, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā (2 Kor 4,10). Mūsu ceļu raksturo upuris, un šajā atteikšanās procesā mēs atradīsim gaudium cum pace, prieku un mieru.

Neraudzīsimies uz pasauli ar skumju pilnu skatienu. Svēto dzīves aprakstītāji, kuri vēlējās par jebkuru cenu atklāt pie Dieva kalpiem ārkārtējas īpašības – un pat kopš zīdaiņa brēkšanas laika –, varbūt negribēdami ir snieguši sliktu pakalpojumu katehēzei. Un viņi stāsta, ka daži no viņiem vēl būdami zīdaiņi neraudāja un piektdienās nezīda mātes krūti… Tu un es, esam dzimuši raudot, kā Dievs to ir iedibinājis, un mēs zīdām mātes krūti, nerūpējoties ne par Gavēņa laiku, ne Gada ceturkšņiem (Gada ceturksnis: Īss gavēņa laiks, ko pirms II Vatikāna koncila liturģiskās reformas kristieši ievēroja katra gadalaika sākumā. ).

Tagad, ar Dieva palīdzību, mēs iemācījāmies ikvienas šķietami līdzīgas dienas garumā atklāt spatium verae poenitentiae, patiesas gandarīšanas laiku, kas mums ļauj izdarīt apņemšanās aktus, lai labotu mūsu dzīvi: emendatio vitae. Tas ir ceļš, kas mūs sagatavos saņemt mūsu dvēselē Svētā Gara žēlastību un iedvesmas. Šo žēlastību, es atkārtoju, pavada gaudium cum pace, prieks, miers un neatlaidība ceļā (Gaudium cum pace, emendationem vitae, spatium verae poenitentiae, gratiam et consolationem Sancti Spiritus, perseverantiam in bonis operibus, tribuat nobis omnipotens et misericors Dominus. Amen (Romas breviārs, sagatavošanās lūgšana Svētajai Misei)).

Mortifikācija ir mūsu dzīves sāls. Un labākā mortifikācija ir tā, kas, balstoties uz mazām detaļām, visu cauru dienu ķeras klāt miesas iekārei, acu iekārei un augstprātībai. Mortifikācijas, kas nedara pāri citiem, bet kas mūs padara smalkjūtīgākus, izprotošākus un atvērtākus uz citiem. Tu nebūsi „mortificēts”, ja esi viegli aizvainojams, ja ieklausies tikai savā egoismā, ja sevi uzspied citiem, ja nespēj atteikties no nevajadzīgā un dažkārt pat no vajadzīgā, ja tu es apbēdināts par to, ka lietas nerisinās, kā tu biji paredzējis. Un pretēji, tu esi „mortificēts”, ja tu vari būt viss visiem, lai visus izglābtu (1 Kor 9,22).

Piedalīties Svētajā Misē nozīmē palikt lūgšanā nepārtraukti, būt pārliecinātam, ka ikvienam no mums tā ir personīga satikšanās ar Dievu: mēs pielūdzam, slavējam, lūdzam, pateicamies un gandarām par saviem grēkiem, mēs šķīstījamies, mēs Kristū jūtamies vienoti ar visu cilvēci.

Varbūt, ka mums ir nācies sev vaicāt, kā lai atbild uz tik lielu mīlestību no Dieva puses; mēs varbūt esam vēlējušies redzēt skaidri izklāstītu kristīgās dzīves programmu. Risinājums ir viegls un pieejams visiem ticīgajiem: ar mīlestību piedalīties Svētajā Misē, mācīties Svētajā Misē veidot attiecības ar Dievu, jo šis upuris sevī ietver visu to, ko Dievs no mums vēlas.

Ļaujiet man jums atgādināt to, ko tik bieži jums ir nācies novērot – kā noris liturģiskās ceremonijas. Ja mēs tās aplūkojam soli pa solim, ir visai iespējams, ka ikvienam no mums Kungs atklās to, kas viņam jāuzlabo, kādi trūkumi jāizrauj no sevis un kādai jābūt mūsu brālīgajai attieksmei pret katru cilvēku.

Priesteris dodas pie Dieva altāra, Dieva, kurš iepriecina mūsu jaunību. Svētā Mise sākas ar priecīgu dziesmu, jo Dievs ir šeit. Tas ir šis prieks, kas ar pateicību un mīlestību izpaužas, noskūpstot altāri – Kristus simbolu un svēto piemiņu, nelielu laukumu, kas svētdarīts, jo šeit piepildās Sakraments, kam ir bezgalīga iedarbība.

Confiteor izceļ mūsu necienīgumu. Nevis abstraktas atmiņas par vainu, bet pavisam konkrētu mūsu grēku un vainu klātbūtni. Tādēļ mēs atkārtojam: Kyrie eleison, Christe eleison, Kungs, apžēlojies par mums; Kristu, apžēlojies par mums. Ja piedošanu, kas mums ir vajadzīga, saņemtu saskaņā ar mūsu nopelniem, šai brīdī mūsu dvēsele piepildītos ar rūgtām skumjām. Bet, pateicoties dievišķajai labestībai, piedošana mums nāk no Dieva žēlsirdības, ko mēs jau tagad slavējam – Gloria! –, jo Vienīgi Tu esi svēts, vienīgi Tu esi Kungs. Tu – visaugstākais, Kungs Jēzu Kristu, ar Svēto Garu: Dieva Tēva godībā.