Numuru saraksts

Tiesības uz personiskās dzīves neaizskaramību

Atgriezīsimies pie aklā izdziedināšanas notikuma. Saviem mācekļiem Jēzus Kristus atbildēja, ka šī nelaime nav grēka sekas, bet gan izdevība, ar ko Dievs var izpaust savu varu. Un ar brīnišķīgu vienkāršību viņš nolemj – lai aklais redz.

Tā šim cilvēkam vienlaikus iesākas kā laime, tā mocības. Viņu vairs neliks mierā. Vispirms tie ir kaimiņi un tie, kas redzēja viņu iepriekš ubagojam (Jņ 9,8). Evaņģēlijs mums nesaka – viņi priecājās, bet gan, ka viņi nespēj viņam noticēt, lai gan aklais uzstāj, ka tas tiešām bija viņš, kas agrāk neredzēja un tagad redz. Tā vietā, lai viņam ļautu mierīgi priecāties par šo žēlastību, viņi viņu aizved pie farizejiem, kuri no jauna prasa, kā tas notika, bet viņš atbild otro reizi: Viņš uz manām acīm uzlika dubļus, mani mazgāja un es redzu (Jņ 9,15).

Bija noticis labums – liels brīnums, bet farizeji vēlās pierādīt, ka nekā tāda nav bijis. Daži ķērās pie zemiskiem, liekulīgiem, netaisniem prātojumiem: viņš dziedināja sabatā un tā kā šajā dienā ir aizliegts strādāt, viņi noliedz pašu brīnumu. Daži atkal uzsāk to, ko mūsdienās sauktu par izmeklēšanu. Viņi vēršas pie aklā vecākiem: Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka viņš ir akls dzimis? Kā tad viņš tagad redz? (Jņ 9,19). Viņa vecāki baiļu no varenajiem dzīti izsaka frāzi, kurā apvienotas visas zinātniskās metodes garantijas: Mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzima. Bet kā viņš tagad redz, mēs nezinām, un kas atvēra viņa acis, arī nezinām. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, lai saka pats par sevi (Jņ 9,20-21).

Tie, kas izmeklē nevar noticēt, jo viņi to nevēlas. Viņi atkal atsauca cilvēku, kas bija bijis neredzīgs un sacīja viņam… mēs zinām, ka šis cilvēks – Jēzus Kristus – ir grēcinieks (Jņ 9,24).

Dažos vārdos sv. Jāņa stāsts dod piemēru, kā tiek briesmīgi aizskartas ikviena dabiskās pamattiesības – lai pret viņu izturētos ar cieņu.

Šī vēl aizvien ir aktuāla problēma. Pašreiz nebūtu grūti atrast šīs agresīvās ziņķārības piemērus, kas slimīgā veidā rokas otra privātajā dzīvē. Vismazākā taisnīguma apziņa pieprasa, lai, pat izmeklējot šķietamu noziegumu, mēs pielietotu apdomību un mērenību, nepieņemot par drošu to, kas ir tikai iespējamība. Tā var labi saprast, cik šī neveselīgā ziņkārība ir perversa, kad cenšas uzšķērst ne tikai nevainojamu, bet pat ļoti cienījamu uzvedību.

Ikviena cilvēka cieņai, kā arī viņa tiesībām uz klusēšanu jātiek aizstāvētām iepretim šiem aizdomu tirgotājiem, kuri, kā šķiet, uzorganizējuši privātās dzīves tirdzniecību. Visi godīgi cilvēki, kristieši vai nē, šajā jautājumā ir vienisprātis, jo runa ir par visiem kopīgas vērtības aizstāvēšanu: likumīgām tiesībām būt par sevi pašu, neizrādīties, ievērot taisnīgu atturību, saglabājot sev savus priekus, ģimenes bēdas un personiskās ciešanas. Un, īpaši neizrādoties, darīt labu, aiz tīras mīlestības palīdzēt tiem, kam tas vajadzīgs, nejūtot spiedienu izpaust to, ko dara citu labā, un vēl mazāk atklājot savu dvēseli to ziņkārīgajām un nelabvēlīgajām acīm, kuri neko nesaprot un neko nevēlas dzirdēt par iekšējo dzīvi, ja ne vien, lai bezdievīgi par to pasmietos.

Bet cik gan grūti ir atbrīvoties no šīs okšķerējošās agresivitātes! Ir pavairojušies veidi, kā cilvēkam nelikt mieru. Es runāju ne vien par tehniskajiem līdzekļiem, bet arī par vispārpieņemtām argumentāciju sistēmām, kurām grūti pretoties tam, kurš cenšas aizstāvēt savu godu. Tā piemēram, bieži tiek iziets no pārliecības, ka visi rīkojās negodīgi. Šis kļūdainais postulāts neizbēgami noved pie meakulpisma, pie paškritikas. Ja kāds neaplej sevi ar tonnu dubļu, tiek izsecināts, ka viņš ne tikai caurcaurēm ir negodīgs, bet arī liekulīgs un iedomīgs.

Bet reizēm rīkojas citādi: tas, kurš apmelo vārdos vai rakstiski, ir gatavs pieņemt, ka jūs esat godīgs cilvēks, bet saka, ka citi varbūt tā nedomās, ka varētu sludināt, ka jūs esat zaglis. Kā jūs tad pierādīsiet, ka neesat zaglis? Vai arī pateiks tā: jūs esat nenogurstoši apliecinājis savu tīro, cienījamo un taisno uzvedību: vai nevēlieties no jauna to apdomāt, lai pārliecinātos, vai tā tieši pretēji, nav negodīga, nekrietna/zemiska un nepatiesa?

Cieņa un tuvākmīlestība

Sākumā mūs pārsteidza Jēzus mācekļu attieksme pret aklo no dzimšanas. Viņi patiešām rīkojās saskaņā ar šo nožēlojamo sakāmvārdu: domā slikto un tu būsi pareizi uzminējis. Vēlak, kad viņi bija labāk iepazinuši Skolotāju, kad viņi izprata, ko nozīmē būt kristietim, viņu spriedumi bija izpratnes piepildīti.

Svētais Akvīnas Toms raksta: katrā cilvēkā ir kāda iezīme, kas pārējo acīs viņam liek izskatīties pārākam, kā to saka apustulis Pāvils: „pazemībā viens otru uzskatiet augstāku par sevi” (Flp 2,3). Sekojoši, visiem cilvēkiem sevi savstarpēji jāciena (Sv. Akvīnas Toms, S. Th., II-II, q. 103, a. 2-3). Pazemība ir tikums, kas ļauj atklāt, ka cieņas apliecinājumi cilvēkam, viņa godam, labajam nodomam, viņa privātajai dzīvei, nav virspusējs formālisms, bet gan tuvākmīlestības un taisnīguma pirmās izpausmes.

Kristīgā mīlestība neaprobežojas ar materiālās palīdzības sniegšanu tam, kam tā nepieciešama, bet vispirms cenšas cienīt un saprast ikvienu personīgi un respektēt cilvēkam un Radītāja bērnam piemītošo cieņu. Tādēļ ikviena kādas personas, viņas reputācijas, viņas goda aizskaršana, atklāj kādas kristīgās ticības patiesības nepieņemšanu vai nepraktizēšanu pie pašiem apvainotājiem un jebkurā gadījumā patiesas Dieva mīlestības neesamību. Mīlestība, ar kādu mēs mīlam Dievu un savu tuvāko, ir viens un tas pats tikums, jo tieši Dievs ir tas iemesls, kura dēļ mēs mīlam savu tuvāko, un kā dēļ tad, kad mēs mīlam savu tuvāko ar tuvākmīlestību, mēs mīlam Dievu (Sv. Akvīnas Toms, S. Th., II-II, q. 103, a. 2-3).

Es ceru, ka no šī sarunas brīža Kunga klātbūtnē, mēs spēsim secināt ļoti konkrētas lietas. Un vispirms jau apņemšanos otru netiesāt, viņu neaizvainot, pat ja tikai ar aizdomām, nogremdēt ļaunumu labā pārpilnībā, ap sevi izplatot uzticību, taisnīgumu un mieru.

Nolemsim arī nekad neskumt, ja citi apšaubītu mūsu uzvedības taisnumu, ja viņi greizi interpretē labo, ko ar Kunga palīdzību mēs cenšamies īstenot, un, ja nepatiesi spriežot par mūsu nodomiem, viņi mums piedēvētu sliktus nodomus un negodīgu un liekulīgu uzvedību. Vienmēr piedosim ar smaidu uz lūpām. Runāsim skaidri un bez rūgtuma tad, kad savā sirdsapziņā uzskatām – mums ir jārunā. Ja runa ir par personiskiem uzbrukumiem, lai cik brutāli un necienīgi tie arī būtu, dievišķā klusumā ieliksim visu Dieva mūsu Tēva rokās: Iesus autem tacebat (Mt 26,63), Jēzus klusēja. Rūpēsimies vienīgi darīt labu, jo tas ir Viņš, kas tam liks spīdēt cilvēku priekšā (Mt 5,16).

Bet turpināsim kontemplēt šo brīnumu, kas ir Sakramenti. Slimnieku sakramentā jeb Slimnieku svaidījumā, kā to dēvē tagad, mēs piedalāmies mīlestības pilnā sagatavošanā ceļojumam, kura galamērķis ir Tēva mājas. Visbeidzot ar Euharistiju, dievišķās izšķērdības sakramentu, ja tā varētu teikt, Viņš mums piešķir savu žēlastību, un Dievs pats mums sevi dāvā: Jēzu Kristu, kas ir patiesi un vienmēr klātesošs – un ne tikai Svētās Mises laikā – ar savu Miesu, ar savu Dvēseli, ar savām Asinīm un savu Dievišķību.

Es bieži domāju par atbildību, kāda jāuzņemas priesteriem, dodot pieeju visiem kristiešiem pie šiem dievišķiem žēlastības kanāliem – sakramentiem. Dieva žēlastība nāk palīgā ikvienai dvēselei; katra radība pieprasa konkrētu, personisku palīdzību. Pret dvēselēm nevar attiekties kā pret viendabīgu masu! Nav atļauts aizskart cilvēka cieņu, Dieva bērnu cieņu, nerūpējoties par katru personīgi, ar tādu pazemību, kas pienākas tam, kas apzinās sevi kā instrumentu, lai būtu Kristus mīlestības kanāls, jo katra dvēsele ir brīnišķīgs dārgums; katrs cilvēks ir vienreizīgs, neaizvietojams. Katrs ir atpirkts ar Kristus Asinīm.

Tikko mēs runājām par cīņu. Bet cīņa pieprasa vingrināšanos, pienācīgu uzturu, ātru medicīnisko aprūpi slimību, sasitumu, ievainojumu gadījumā. Baznīcas galvenā medicīna – Sakramenti, nav pārmērība. Ja no tiem brīvprātīgi atsakās, vairs nevar spert soli uz priekšu sekošanas Kristum ceļā. Lai ik brīdi labi saprastu to, ko Kungs no mums vēlas, mums tie ir vajadzīgi kā elpošana, kā asins cirkulācija, kā gaisma.

Askētiskam dzīvesveidam kristietim ir vajadzīgs spēks un šo spēku viņš rod savā Radītājā. Mēs esam tumsa un Viņš ir spožākā no gaismām; mēs esam slimība un Viņš ir stipra veselība; mēs esam vājums un Viņš ir atbalsts – quia tu es, Deus fortitudo mea (Ps 42,2), jo Tu vienmēr esi, mans Dievs, mūsu stiprums. Nekas virs zemes nevar pretoties Kristus kvēlajām ilgām izliet savas pestījošās Asinis. Bet mūsu cilvēciskā niecība mums var tā aizmiglot acis, ka tās vairs nesaskata dievišķo varenību. Tādēļ visi ticīgie nes atbildību, bet jo īpaši tie, kam uzticēta Dieva tautas garīgā vadītāja, tas ir, kalpotāja loma, nenosprostot žēlastības avotus, nekaunēties Kristus Krusta.

Kristus miers

Tomēr man vēl jums jāpiedāvā kādas citas pārdomas: lai darītu labo, mums nepārtraukti jācīnās tieši tādēļ, ka mēs zinām, cik mums, cilvēkiem, ir grūti nopietni izlemt īstenot taisnīgumu un cik garš ceļš vēl jānoiet, lai cilvēku dzīvi vadītu mīlestība, nevis naids vai vienaldzība. Mums ir zināms arī – pat ja mums izdotos panākt prātīgu labumu sadali un harmonisku sabiedrības kārtību, mēs vienalga nebūtu atbrīvojušies no ciešanām, ko izraisa slimība, nesapratne vai vientulība, mums dārgu cilvēku nāve, apziņa, ka mums ir pašiem savi ierobežojumi.

Iepretim visām šīm dzīves nelaimēm kristietim ir tikai viena iespējamā atbilde, bet tā ir galīga atbilde: Kristus Krustā; Dievs, kurš cieš un mirst, Dievs, kurš mums dāvā savu sirdi, ko aiz mīlestības uz mums visiem ir caurdūris šķēps. Mūsu Kungam riebjas netaisnība, un Viņš notiesā tos, kas to dara. Bet, tā kā Viņš ciena ikviena cilvēka brīvību, Viņš pieļauj, ka tā pastāv. Dievs, Mūsu Kungs, neizraisa savu radību ciešanas, bet Viņš tās piecieš, jo pēc pirmgrēka ciešanas ir daļa no cilvēka eksistences. Un tomēr Viņa Mīlestības pilnā Sirds pret cilvēkiem Viņu mudināja ņemt Krustu ar visām tām mocībām uz saviem pleciem - mūsu ciešanas, skumjas, nomāktību, izsalkumu un slāpes pēc taisnības.

Kristīgā mācība par ciešanām nav vieglu mierinājumu programma. Šī mācība vispirms nozīmē pieņemt katra cilvēka dzīvei raksturīgās sāpes. Nevaru jums noslēpt, ka sāpes bieži ir ienākušas manā dzīvē un ne vienu reizi vien man ir gribējies raudāt – bet ne bez prieka – jo es vienmēr esmu sprediķojis šajā virzienā un centies dzīvot ar apziņu, ka tur, kur ir Krusts, atrodams arī Jēzus Kristus, Mīlestība. Citos brīžos esmu jutis briestam sevī lielu apjukumu iepretim netaisnībai un ļaunumam. Un esmu ar rūgtumu konstatējis savu nespēku un to, ka, neskatoties uz manām ilgām un pūliņiem, es nespēju novērst šīs netaisnības.

Kad es runāju par sāpēm, tas nav par kādu teoriju. Un es arī neaprobežojos ar svešu pieredžu atstāstījumu, kad jums apstiprinu: ja ciešanu realitātes priekšā jūs kādreiz jūtat, ka jūsu dvēsele šaubās, ir tikai viens līdzeklis: uzlūkot Kristu. Golgātas aina apliecina visiem, ka skumjām jātiek svētdarītām, ja dzīvojam vienotībā ar Krustu.

Jo, ja šie pārbaudījumi tiek pieņemti kristīgi, tiem ir atlīdzināšanas, gandarīšanas vērtība un tie kļūst par līdzdalību Jēzus liktenī un dzīvē, kurš brīvprātīgi aiz Mīlestības uz cilvēkiem izjuta visas ciešanu formas un visu veidu mocības. Viņš piedzima, dzīvoja un nomira nabags; Viņam uzbruka, apvainoja, cēla neslavu, apmeloja un netaisnīgi notiesāja; Viņš iepazina mācekļu nodevību, kas Viņu pameta; Viņam bija vientulības, soda un nāves rūgtā pieredze. Vēl šodien Kristus turpina ciest savos locekļos, visā cilvēcē, kas piepilda šo zemi, kam Viņš ir Galva, Pirmdzimtais Dēls un Pestītājs.

Sāpes iekļaujas Dieva plānā. Tāda, lūk, ir realitāte, kaut gan mums grūti to saprast. Arī Jēzum Kristum kā cilvēkam, to bija grūti panest: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr, ne mana griba, bet gan Tava lai notiek! (Lk 22,42). Šajā spriedzē starp mokām un Tēva gribas pieņemšanu Jēzus mierīgi soļo pretim nāvei, piedodot saviem krustā sitējiem.

Tomēr tieši tā sāpju pārdabiskā pieņemšana ir lielākais ieguvums. Mirdams krustā, Jēzus uzvarēja nāvi; Dievs no nāves iegūst dzīvību. Dieva bērna attieksme nav līdzīga tā cilvēka attieksmei, kurš padodas savai traģiskajai nelaimei; tieši otrādi - Dieva bērna attieksme ir tā cilvēka gandarījums, kurš jau nojauš uzvaru. Kristus uzvarošās mīlestības vārdā mēs, kristieši, varam doties visos zemes ceļos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem kļūtu par miera un prieka sējējiem. Mums miermīlīgi jācīnās pret ļauno, pret netaisnību, pret grēku, lai ar to pasludinātu, ka pašreizējā cilvēku situācija nav neatgriezeniska; ka šī Dieva mīlestība, kas pastāvīgi atklājas Kristus Sirdī, nodrošinās cilvēcei godības garīgo triumfu.