Numuru saraksts

Svētais Matejs, atstāstot šos notikumus savā Evaņģēlijā, nebeidz izcelt uzticību, kas bija Jāzepam, kurš nevilcinoties pildīja Dieva pavēles, lai gan dažreiz to jēga viņam varēja šķist neskaidra vai arī viņš nesaskatīja saikni ar citiem dievišķajiem plāniem.

Garīgie autori un Baznīcas Tēvi daudzreiz ir izcēluši viņa ticības pamatīgumu. Atsaucoties uz eņģeļa vārdiem, kas pavēl Jāzepam bēgt no Hēroda un patverties Ēģiptē (sal. Mt 2,13), Jānis Hrizostoms komentē: Šie vārdi Jāzepu nemaz neizbrīnīja, viņš neizsaucās: tas viss ir ļoti neskaidrs! Pavisam nesen Tu pats pasludināji, ka Viņš izglābs savu tautu, un tagad, lūk, Viņš nav spējīgs izglābt pats sevi un mums jābēg. Doties ceļā un izturēt garu ceļojumu: tas nav tas, ko Tu man biji solījis. Jāzeps šādi nedomā, jo viņš ir uzticīgs cilvēks. Viņš arī nevaicā par brīdi, kad būs jāatgriežas, kaut arī eņģelis viņam to neprecizēja, kad teica: paliec tur – Ēģiptē –, kamēr es tev teikšu. Un Jāzeps nesarežģī lietas, viņš paklausa, tic un ar prieku panes visus pārbaudījumus (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 8, 3 (PG 57, 85)).

Svētā Jāzepa ticība nesvārstās, viņa paklausība aizvien ir stingra un tūlītēja. Lai labāk izprastu mācību, ko mums šeit dod svētais Patriarhs, būtu labi pārdomāt, cik viņa ticība ir darbīga, un viņa paklausība maz līdzinās tai, kāda ir cilvēkam, kas ļauj notikumiem valdīt pār sevi. Jo kristīgā ticība radikālā veidā ir pretrunā ar konformismu vai iekšējo pasivitāti un apātiju.

Jāzeps sevi pilnībā ieliek Dieva rokās, bet viņš vienmēr mēģina saprast notikumu jēgu: tā viņš varēja saņemt no Dieva to, kas ir patiesa gudrība, Dieva darbu izpratnes dāvanu. Šādi viņš pamazām iemācījās, ka pārdabiskajiem nodomiem piemīt dievišķa loģika, kas dažreiz ir pretrunā ar cilvēku plāniem.

Dažādos savas dzīves brīžos, Patriarhs neatsakās domāt; viņš arī nenoveļ savu atbildību uz citiem; tieši pretēji, lai kalpotu savai ticībai, viņš liek lietā visu savu cilvēcisko pieredzi. Kad viņš atgriežas no Ēģiptes, uzzinot, ka sava tēva Hēroda vietā Jūdejā valda Arhelaus, viņš baidījās doties turp (Mt 2,22). Viņš ir iemācījies rīkoties pēc dievišķā nodoma, un, kā apstiprinājumu tam, ka viņa nojaustais ir tas, ko Dievs grib no viņa, viņš saņem norādījumu doties uz Galileju.

Tāda bija svētā Jāzepa ticība: absolūta, uzticīga, viengabalaina. Tā atklājas saprātīgā paklausībā un efektīvā pakļāvībā Dieva gribai. Un ar ticību, cerību, mīlestību. Viņa ticība saplūst ar mīlestību: ar Dieva mīlestību, kas piepildīja Ābrahamam, Jēkabam un Mozum dotos apsolījumus; ar savu laulātā drauga pieķeršanos Marijai, savu tēva sirsnību pret Jēzu. Ticība un mīlestība cerībā uz lielo misiju, ko Dievs arī ar viņa, Galilejas galdnieka, palīdzību uzsāka pasaulē: cilvēku pestīšanu.

Es teiktu, ka starp Svētā Gara dāvanām ir viena, kas kristiešiem jo īpaši vajadzīga: gudrības dāvana, kas, liekot pazīt un izgaršot Dievu, mūs padara spējīgus patiesi izvērtēt šīs dzīves situācijas un lietas. Ja mēs būtu konsekventi savā ticībā, tad, paraugoties ap sevi, pārdomājot vēstures un pasaules panorāmu, mēs savā sirdī noteikti izjustu pašas Jēzus Sirds sajūtas: Bet, redzot ļaudis, Viņam kļuva to žēl, jo viņi bija apspiesti kā avis, kam nav gana (Mt 9,36).

Nav tā, ka kristietis neapzinātos visu to labo, kas ir cilvēcē, ka viņš nenovērtētu tīrus priekus, ka viņš nepiedalītos zemes ilgās un ideālos. Tieši pretēji, viņš to visu vēl vairāk izjūt savas dvēseles dziļumos, tajā dalās un to izdzīvo īpaši intensīvi, jo labāk kā jebkurš pazīst cilvēka gara dziļumus.

Kristīgā ticība nesašaurina sirdi, neierobežo cēlus dvēseles centienus, jo vērš tos plašumā, atklājot to patieso un visautentiskāko nozīmi: mēs neesam lemti nezin kādai svētlaimei, jo esam aicināti uz tuvību ar Dievu, pazīt un mīlēt Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu, un caur Dieva Trīsvienību un Vienību visus eņģeļus un visus cilvēkus.

Tāda ir ticības lielā uzdrīkstēšanās – sludināt cilvēciskās dabas vērtību un cieņu un apliecināt, ka caur žēlastību, kas mūs paceļ pārdabiskā līmenī, mēs tikām radīti, lai nonāktu līdz Dieva bērnu cieņai. Tiešām neiedomājama uzdrīkstēšanās! Ja vien tās pamatā nebūtu Dieva Tēva pestījošais lēmums, ja to neapstiprinātu Kristus Asinis un no jauna neapliecinātu un nepadarītu iespējamu pastāvīga Svētā Gara darbība.

Mums jādzīvo no ticības, no pieaugšanas ticībā, kamēr par ikvienu no mums, par katru kristieti varēs teikt to, ko viens no Austrumu Baznīcas lielajiem doktoriem rakstīja pirms daudziem gadsimtiem: tāpat kā caurspīdīgi un mirdzoši ķermeņi mirgo un izstaro gaismu, kad tos skar saules stars, arī Svētā Gara vadītas un izgaismotas dvēseles kļūst garīgas un citiem nes gaismu un žēlastību. No Svētā Gara nāk nākamo lietu pazīšana, noslēpumu izpratne un apslēpto patiesību uztveršana, dāvanu došana, debesu pilsonība, sarunas ar eņģeļiem. No Viņa nāk prieks, kas nepazīst galu, pastāvība Dievā, līdzība ar Dievu un visbrīnišķīgākais ko vien var iedomāties – spēja kļūt par Dievu (Sv. Bazīlijs, De Spiritu Sancto, 9, 23 (PG 32, 110)).

Apziņa par cilvēciskās cieņas diženumu – izcilu un neizsakāmu, kad žēlastība mūs padara par Dieva bērniem – apvienota ar pazemību kristietī veido vienu veselumu, jo tie nav mūsu spēki, kas mūs glābj vai mums dod dzīvību, bet dievišķā labvēlība. Šo patiesību nekad nevajadzētu aizmirst, jo tad mūsu dievišķošana samaitātos, kļūstot par iedomību un lepnību. Un agrāk vai vēlāk, pieredzot mūsu niecīgumu un personīgo vājumu, tā sabruktu.

Svētais Augustīns sev vaicāja: Vai es uzdrīkstēšos teikt – es esmu svēts? Ja es teikšu svēts kā svētdarītājs, kam neviens nav vajadzīgs, lai svētdarīt sevi, tad es būšu augstprātīgs un melis. Bet, ja ar svētu mēs saprotam to, kurš ir svētdarīts tā, kā to lasām Levītu grāmatā: esiet svēti, jo es, Dievs esmu svēts, tad arī Kristus miesa tāda ir līdz pēdējam cilvēkam zemes virsū. Un lai ar savu Galvu un zem savas Galvas viņš drosmīgi saka – es esmu svēts (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 85, 4 (PL 37, 1084)).

Mīliet Svētās Trīsvienības Trešo Personu, savas esmes dziļumos ieklausieties dievišķajos pamudinājumos, kas ir gan uzmundrinājumi, gan pārmetumi. Staigājiet pa pasauli gaismā, kas ielieta jūsu dvēselēs; un cerības Dievs jūs piepildīs ar visāda veida mieru, lai Svētā Gara spēkā šī cerība jūsos nemitīgi pieaugtu (sal. Rom 15,13).

Jēzus Krustā, aiz Mīlestības pret cilvēkiem caurdurtu sirdi; lūk daiļrunīga atbilde – vārdi būtu lieki – uz jautājumu par lietu un cilvēku vērtību. Cilvēkiem, viņu dzīvei, viņu laimei ir tik liela vērtība, ka pats Dieva Dēls atdod sevi, lai viņus atpirktu, šķīstītu, paaugstinātu. Kurš nespētu mīlēt Viņa, tik ievainoto Sirdi?, raugoties uz to, sev vaicāja kontemplatīva dvēsele. Kurš tad mīlestībai neatmaksās ar mīlestību? – viņa turpināja. Kurš neapskaus tik tīru Sirdi? Mēs, kas esam no miesas, mēs atmaksāsim mīlestību ar mīlestību, mēs apskausim mūsu ievainoto, to, kura rokas un kājas, sānus un Sirdi caurdūra ienaidnieki.Lūgsim, lai Viņš mūsu sirdi sasien ar savas mīlestības saiti un to caurdur ar šķēpu, jo tā vēl ir skarba, nespējīga uz nožēlu (Sv. Bonaventūra, Vitis mystica, 3, 11 (PL 184, 643)).

Tādas ir bijušas domas, sirsnības pilnas jūtas, vārdi, ko mīlestības pārņemtas dvēseles laiku laikos veltījušas Jēzum. Bet, lai labi saprastu šo valodu, lai patiešām zinātu, kas ir cilvēka sirds, Kristus Sirds un Dieva mīlestība, mums ir vajadzīga ticība, mums ir vajadzīga pazemība. Savā ticībā un pazemībā svētais Augustīns mums ir atstājis visā pasaulē slavenos vārdus: Tu mūs esi radījis, Kungs, lai mēs būtu Tavi, un mūsu sirds nepazīst mieru, kamēr tā neatdusas Tevī (Sv. Augustīns, Confessiones, 1, 1, 1 (PL 32. 661)).

Kad cilvēks atstāj novārtā pazemību, viņš sev piešķir tiesības piesavināties Dievu, bet viņš to nedara, ejot dievišķo ceļu, ko pats Kristus pavēra, sakot: Ņemiet un ēdiet, jo tā ir mana Miesa (1 Kor 11,24): Pretēji, cilvēks tad cenšas samazināt dievišķo lielumu, to aprobežojot tīri cilvēciskās dimensijās. Prāts - vēsais un aklais prāts, kas nav ne sapratne, kas nāk no ticības, ne taisnais radības prāts, kas spēj baudīt un mīlēt lietas - kļūst par neprātu tam, kas grib visu pakļaut saviem maznozīmīgajiem ikdienišķajiem piedzīvojumiem. Tie samazina pārcilvēcisko patiesības plašumu un ieskauj cilvēka sirdi čaulā, kas viņu padara nejūtīgu Svētā Gara iedvesmām. Mūsu nabaga prāts būtu pazudis bez Dieva žēlsirdības varas, kas liek pārraut mūsu bēdīgā stāvokļa ierobežojumus: Un es jums dāvāšu jaunu sirdi, es ielikšu jūsos jaunu garu, es izņemšu no jūsu miesas akmens sirdi un jums dāvāšu miesas sirdi (Ez 36,26). Tad mūsu dvēsele atkal saņems gaismu un, redzot Svēto Rakstu apsolījumus, piepildīsies ar prieku.

Jo es zinu, kādas Man domas par jums, - saka tas Kungs – miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas (Jer 29,11), saka Kungs ar pravieša Jeremija lūpām. Liturģija šos vārdus piedēvē Jēzum, jo Viņā mums skaidri atklājās, ka Dievs mūs mīl šādā veidā. Viņš nenāk mūs notiesāt, mest mums sejā mūsu garīgo nabadzību, mūsu zemiskumu: Viņš nāk mūs glābt, mums piedot, mūs attaisnot, nest mums mieru un prieku. Ja mēs atklāsim šo brīnišķīgo saikni starp Kungu un Viņa bērniem, mūsu sirdis noteikti izmainīsies. Mēs apzināsimies, ka mūsu acu priekšā paveras jauns apvārsnis, kontrastu pilns, dziļumā un gaismā.