Numuru saraksts

Dieva žēlastības sakramenti

Kad patiešām vēlās cīnīties, tad pielieto vajadzīgos līdzekļus. Un divdesmit kristietības gadsimtos šie līdzekļi nav mainījušies: lūgšana, mortifikācija un bieža iešana pie Sakramentiem. Tā kā mortifikācija arī ir lūgšana – jutekļu lūgšana – , mēs šos līdzekļus varam raksturot divos vārdos: lūgšana un Sakramenti.

Man tagad kopā ar jums gribētos pārdomāt par Sakramentiem. Mums tie ir dievišķās žēlastības avots un brīnišķīga Dieva žēlsirdības izpausme. Lēnām meditēsim svētā Pija V Katehismā sniegto definīciju: Dažas sajūtamas zīmes, kas nes žēlastību, to vienlaikus izpaužot un noliekot mums acu priekšā (Tridentas koncila Romas katehisms, II, c. I, 3). Dievs, mūsu Kungs, ir bezgalīgs, Viņa mīlestība ir neizsmeļama, Viņa iecietībai un līdzjūtībai pret mums nav robežu. Viņš mums dāvā savu žēlastību daudzos veidos un tomēr Viņš skaidri un brīvprātīgi – jo vienīgi Viņš to varēja izdarīt –, ir iedibinājis šīs septiņas iedarbīgās zīmes, lai pastāvīgā, vienkāršā un visiem pieejamā veidā mēs būtu līdzdalīgi Pestīšanas nopelnos.

Ja atmetam Sakramentus, patiesā kristīgā dzīve izgaist. Un tomēr ir pietiekami skaidrs, ka daži īpaši jau mūsdienās liekas aizmirsuši un pat nicina šo Kristus žēlastības pestījošo straumi. Ir sāpīgi runāt par šo sabiedrības, kas saucas kristīgā, rētu, bet tas ir vajadzīgs, lai mūsu dvēselēs nostiprinātos vēlme ar lielāku mīlestību un pateicību steigties pie šiem svētdarīšanas avotiem.

Bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tiek nolemts aizkavēt jaundzimušo kristības. Tas ir liels pārkāpums pret taisnīgumu un mīlestību, jo viņiem tiek liegta ticības žēlastība, Svētās Trīsvienības iemājošanas nenovērtējamais dārgums dvēselē, kas pasaulē ierodas pirmgrēka aptraipīta. Arī Iestiprināšanas sakraments tiek izkropļots, lai gan Tradīcija tajā vienmēr viennozīmīgi redzējusi garīgās dzīves stiprinājumu, klusējošu un auglīgu Svētā Gara izliešanos, lai pārdabiski stiprināta, dvēsele spētu cīnīties – miles Christi, kā Kristus karavīrs – iekšējā cīņā pret egoismu un iekāri.

Tam, kurš pazaudējis apziņu par dievišķo, ir grūti saprast Izlīgšanas sakramentu. Sakramentālā grēksūdze nav cilvēcisks dialogs, bet dievišķa saruna; taisnīga – droša un dievišķa – tiesa, un galvenais, žēlsirdības tribunāls, kur sēž ārkārtīgi mīlošs tiesnesis, kam nav prieka par grēcinieka nāvi, bet kurš grib, lai grēcinieks atgriežas un dzīvo (Ez 33,11).

Mūsu Kunga maigums patiešām ir bezgalīgs. Raugieties, ar kādu smalkjūtību Viņš rūpējas par saviem bērniem. No laulības Viņš ir izveidojis svētu savienību – Kristus un Viņa Baznīcas vienotības attēlu (sal. Ef 5,32), dižu sakramentu, uz kā balstīta kristīgā ģimene, kurai ar Dieva žēlastību jābūt miera un saskaņas videi, svētuma skolai. Vecāki ir Dieva līdzstrādnieki. No šejienes nāk arī patīkamais pienākums bērniem godināt savus vecākus. Ceturtais bauslis, kā es jau daudzus gadus atpakaļ to rakstīju, ir pelnījis saukties par dekaloga vismaigāko priekšrakstu. Ja laulībā, kā Dievs to vēlās, dzīvo svēti, tad mājas būs miera, gaismas un prieka stūrītis.

Dievs, mūsu Tēvs ir ļāvis, ka Priesterības sakramentā, daži ticīgie ar jaunu un neizsakāmu Svētā Gara izliešanos savā dvēselē saņemtu neizdzēšamu zīmogu, kas tos padara līdzīgus Kristum-Priesterim, lai viņi darbotos Jēzus Kristus, kas ir Mistiskās Miesas Galva, vārdā (sal. Tridentas koncils, 23 sesija, c. 14. Vatikāna II koncils, Dekrēts Presbyterorum ordinis, 2. nr). Ar šo ordinēto priesterību, kas savā būtībā un nevis pakāpē atšķiras no vispārējās ticīgo priesterības (sal. Vatikāna II koncils, Konstitūcija Lumen Gentium, 10. nr), ordinētie kalpotāji var konsekrēt Kristus Miesu un Asinis, sniegt Dievam Svēto Upuri, Izlīgšanas sakramentā piedot grēkus un īstenot doktrīnas mācīšanas kalpojumu tautai, in iis quae sunt ad Deum (Ebr 5,1), visā, kas attiecas uz Dievu un vienīgi tajā.

Tādēļ priesterim jābūt vienīgi Dieva cilvēkam un jāatsakās spīdēt tādās jomās, kur pārējiem kristiešiem pēc viņa nav nekādas vajadzības. Priesteris nav ne psihologs, ne sociologs, ne antropologs: viņš ir otrs Kristus, pats Kristus, viņa uzdevums ir rūpēties par savu brāļu dvēselēm. Būtu skumji, ja priesteris, balstoties uz laicīgu zinātni – un ja viņš ir nodevies saviem priesteriskajiem uzdevumiem, viņš šo zinātni varēs attīstīt tikai kā diletants vai māceklis, – domātu, ka tā viņam dod tiesībās valdīt dogmatiskās vai morālteoloģijas jomā. Vienīgā lieta, ko viņam izdotos parādīt, būtu divējādā nezināšana kā laicīgā zinātnē, tā teoloģijā, pat ja viņa ārējais gudrinieka tēls viņam sagādātu dažu neaizsargātu lasītāju un klausītāju piekrišanu.

Visi zina, ka mūsdienās daži garīdznieki ir gatavi, nododot Kristu, veidot jaunu Baznīcu, nomainot tās pārdabiskos mērķus – visu dvēseļu pestīšanu pa vienai – uz laicīgiem mērķiem. Ja viņi necīnīsies pret šo kārdinājumu, viņi vairs nepildīs savu svēto kalpojumu, pazaudēs Dieva tautas uzticību un cieņu un izraisīs briesmīgus sabrukumus Baznīcas iekšienē. Turklāt caur nepamatotu iesaistīšanos kristiešu un citu cilvēku politiskajā brīvībā viņu izraisīs sajukumu (jo viņi paši kļūst bīstami cilvēki) sabiedriskajā dzīvē. Ordinācija ir pārdabiska kalpojuma sakraments brāļiem ticībā, ko daži šķiet vēlas pārveidot par pasaulīgu līdzekli jaunam despotismam.

Bet turpināsim kontemplēt šo brīnumu, kas ir Sakramenti. Slimnieku sakramentā jeb Slimnieku svaidījumā, kā to dēvē tagad, mēs piedalāmies mīlestības pilnā sagatavošanā ceļojumam, kura galamērķis ir Tēva mājas. Visbeidzot ar Euharistiju, dievišķās izšķērdības sakramentu, ja tā varētu teikt, Viņš mums piešķir savu žēlastību, un Dievs pats mums sevi dāvā: Jēzu Kristu, kas ir patiesi un vienmēr klātesošs – un ne tikai Svētās Mises laikā – ar savu Miesu, ar savu Dvēseli, ar savām Asinīm un savu Dievišķību.

Es bieži domāju par atbildību, kāda jāuzņemas priesteriem, dodot pieeju visiem kristiešiem pie šiem dievišķiem žēlastības kanāliem – sakramentiem. Dieva žēlastība nāk palīgā ikvienai dvēselei; katra radība pieprasa konkrētu, personisku palīdzību. Pret dvēselēm nevar attiekties kā pret viendabīgu masu! Nav atļauts aizskart cilvēka cieņu, Dieva bērnu cieņu, nerūpējoties par katru personīgi, ar tādu pazemību, kas pienākas tam, kas apzinās sevi kā instrumentu, lai būtu Kristus mīlestības kanāls, jo katra dvēsele ir brīnišķīgs dārgums; katrs cilvēks ir vienreizīgs, neaizvietojams. Katrs ir atpirkts ar Kristus Asinīm.

Tikko mēs runājām par cīņu. Bet cīņa pieprasa vingrināšanos, pienācīgu uzturu, ātru medicīnisko aprūpi slimību, sasitumu, ievainojumu gadījumā. Baznīcas galvenā medicīna – Sakramenti, nav pārmērība. Ja no tiem brīvprātīgi atsakās, vairs nevar spert soli uz priekšu sekošanas Kristum ceļā. Lai ik brīdi labi saprastu to, ko Kungs no mums vēlas, mums tie ir vajadzīgi kā elpošana, kā asins cirkulācija, kā gaisma.

Askētiskam dzīvesveidam kristietim ir vajadzīgs spēks un šo spēku viņš rod savā Radītājā. Mēs esam tumsa un Viņš ir spožākā no gaismām; mēs esam slimība un Viņš ir stipra veselība; mēs esam vājums un Viņš ir atbalsts – quia tu es, Deus fortitudo mea (Ps 42,2), jo Tu vienmēr esi, mans Dievs, mūsu stiprums. Nekas virs zemes nevar pretoties Kristus kvēlajām ilgām izliet savas pestījošās Asinis. Bet mūsu cilvēciskā niecība mums var tā aizmiglot acis, ka tās vairs nesaskata dievišķo varenību. Tādēļ visi ticīgie nes atbildību, bet jo īpaši tie, kam uzticēta Dieva tautas garīgā vadītāja, tas ir, kalpotāja loma, nenosprostot žēlastības avotus, nekaunēties Kristus Krusta.

Kristietis zina, ka ar kristību ir uzpotēts Kristum, ar iestiprināšanu spējīgs cīnīties par Kristu, ar līdzdalību Kristus karaliskajā, pravietiskajā un priesteriskajā funkcijā aicināts darboties pasaulē un caur Euharistiju, vienotības un mīlestības sakramentu, ir kļuvis viens ar Kristu. Tādēļ kā Kristum viņam jādzīvo citu cilvēku priekšā, uz ikvienu un uz visu cilvēci raugoties ar mīlestību.

Ticība mums palīdz Kristū atpazīt Dievu, redzēt mūsu Glābēju, pielīdzināties Viņam, darboties, kā Viņš darbojies. Pēc tam, kad Viņš apustulim Tomam parādot savas brūces kliedē viņa šaubas, Augšāmceltais iesaucas: „Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši (Jņ 20,29).” Šeit – skaidro svētais Gregors Lielais – īpašā veidā tiek runāts par mums, jo garīgi mums pieder Tas, ko neesam miesīgi redzējuši. Runa ir par mums, bet tikai tad, ja mūsu darbi ir saskaņā ar mūsu ticību. Vienīgi tas patiesi tic, kas savos darbos pilda to, kam tic. Tādēļ par tiem, kam no ticības ir tikai vārdi, svētais Pāvils teicis: tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae, 26, 9, (PL 76, 1202). )

Kristū nav iespējams atdalīt Viņa kā Dieva - Cilvēka būtību no Viņa Pestītāja sūtības. Vārds ir kļuvis miesa un nācis uz zemes ut omnes homines salvi fiant (sal. 1 Tim 2,4), lai visi cilvēki būtu atpestīti. Ar mūsu nepilnībām un personiskajiem ierobežojumiem mēs esam cits Kristus, pats Kristus un arī mēs esam aicināti kalpot visiem cilvēkiem.

Vajadzīgs, lai nepārtraukti atskanētu šis bauslis, kas gadsimtiem cauri saglabājas jauns. Svētais Jānis raksta: „Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet veco bausli, kas bija jauns no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko dzirdējāt. Un es rakstu jums atkal jaunu bausli, kas patiess viņā un jūsos, jo tumsība pagājusi un patiesā gaisma jau spīd. Kas saka, ka viņš ir gaismā, bet ienīst savu brāli, tas vēl aizvien ir tumsībā. Kas savu brāli mīl, paliek gaismā, un viņš neklūp” (1 Jņ 2,7-10).

Mūsu Kungs ir nācis visiem cilvēkiem nest mieru, labo vēsti, dzīvību. Ne tikai bagātajiem, ne tikai nabagajiem. Ne tikai gudrajiem, ne tikai vientiesīgajiem. Visiem. Mums visiem, kas esam brāļi, jo esam viena Tēva – Dieva – bērni. Ir tikai viena rase, Dieva bērnu rase. Ir tikai viena krāsa, Dieva bērnu krāsa. Un ir tikai viena valoda, – tā, kas uzrunā sirdi un garu un kas bez vārdiem mums liek pazīt Dievu un mīlēt citam citu.

Apustulāts, līdzpestīšana

Ar apbrīnojamu dabiskumu, kas nāk no Dieva, kontemplatīva dvēsele pārplūst vēlmē nodoties apustulātam: Mana sirds smeldza manās krūtīs, manas neatlaidīgās pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē (Ps 38,4). Par kādu uguni ir runa, ja ne par to, par kuru runā Kristus: – Es atnācu uguni mest uz zemi, un ko gan es vēlos? Kaut tā jau degtu! (Lk 12,49). Apustulāta uguni stiprina lūgšana: nav labāka līdzekļa kā šis, lai no viena pasaules gala līdz otram izplestu šo miera cīniņu, uz ko ikviens kristietis ir aicināts: piepildīt to, kas pietrūkst Kristus ciešanām (sal. Kol 1,24).

Mēs sakām – Jēzus ir aizgājis uz debesīm. Bet kristietis var lūgšanā un Euharistijā līdz ar pirmajiem divpadsmit mācekļiem veidot attiecības ar Viņu, iedegties apustuliskā dedzībā, lai kopā ar Viņu paveiktu šo līdzpestīšanas kalpojumu – sēt mieru un prieku. Tātad kalpot – apustulāts nav nekas cits. Ja mēs balstāmies tikai uz pašu spēkiem, mēs neko nepaveiksim pārdabiskā līmenī; ja mēs esam Dieva rīki, mēs varēsim visu: Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina (Flp 4,13). Dievs savā bezgalīgajā labestībā vēlējās izmantot šos neveiklos rīkus. Un tādējādi apustulim nav cita nodoma, kā ļaut Kungam darboties, būt pilnīgi gatavam, lai Dievs varētu īstenot savu pestīšanas darbu caur savām radībām un caur dvēseli, ko izraudzījis.

Ikviens kristietis, uzpotēts Kristum, ir apustulis. Kristībā pielīdzinājies Viņam, Iestiprināšanā saņēmis spēju cīnīties par Viņu, apustulis kalpo Dievam, darbojoties pasaulē un pateicoties visu ticīgo kopīgajai priesterībai, piedalās paša Kristus priesterībā. Lai gan šī līdzdalība savā būtībā atšķiras no ordinētās priesterības, tā sniedz spēju līdzdarboties Baznīcas kultā un palīdz cilvēkiem viņu ceļā pie Dieva ar vārda un piemēra, lūgšanas un gandarīšanas liecību. .

Katram no mums ir jābūt ipse Christus. Viņš ir vienīgais vidutājs starp Dievu un cilvēkiem (sal. 1 Tim 2,5), un mēs vienojamies ar Viņu, lai kopā ar Viņu visu veltītu Tēvam. Mūsu, Dieva bērnu, aicinājums pasaulē prasa no mums nemeklēt tikai savu personisko svētumu, bet, lai mēs dotos pa zemes takām un radītu ceļus, kas, neskatoties uz šķēršļiem, vestu dvēseles pie Kunga. Lai mēs, kas esam parasti pilsoņi, līdzdarbotos visās laicīgajās aktivitātēs un būtu raugs (sal. Mt 13,33), kas uzraudzē visu mīklu (sal. 1 Kor 5,6).

Kristus ir uzkāpis debesīs, bet visam, kas ir godīgs un cilvēcisks, Viņš piešķīra konkrētu iespēju tikt atpirktam. Svētais Gregors Lielais spēcīgos vārdos piedāvā šo lielo kristietības ideju: tādējādi Jēzus atgriezās tur, no kurienes Viņš bija nācis un atgriezās no vietas, kur Viņš turpina palikt. Patiešām, brīdī, kad Viņš devās uz debesīm, ar savu dievišķību Viņš savienoja Debesis un Zemi. Šodienas svētkos būtu svinīgi jāuzsver, ka tiek atcelts mūs nosodošais lēmums, spriedums, kas mūs bija nolēmis iznīcībai. Šī daba, kam tika veltīti vārdi: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties (Rad 3,19), šī pati daba šodien ir uzkāpusi debesīs kopā ar Kristu (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae 29, 10 (PL 76, 1218)).

Tādēļ es bez mitas atkārtoju, ka pasaule ir svētdarāma un, ka šis uzdevums īpaši ir jāveic mums, kristiešiem. Mums tā jāattīra no grēka kārdinājumiem ar ko padarām šo pasauli neglītu un tā jāvelta Kungam kā garīga hostija, ko Dieva žēlastība un mūsu pūliņi ir gatavojuši un padarījuši cienīgu. Strikti runājot, pēc tam, kad Vārds pilnībā pieņēma cilvēka dabu un ar savu klātbūtni un roku darbu svētīja šo zemi, mēs vairs nevaram teikt, ka ir cēlas lietas, kas būtu vienīgi laicīgas. Lielā misija, ko saņemam līdz ar kristību, ir līdzpestīšana. Kristus Mīlestība skubina mūs (sal. 2 Kor 5,14). uzņemties uz saviem pleciem daļu no šī dievišķā uzdevuma – dvēseļu atpirkšanas.

Agrāk pieminējām Naimas notikumus. Tagad varētu uzskaitīt vēl citus, jo Evaņģēlijs pārplūst ar šādām ainām. Šie stāsti ir aizkustinājuši cilvēku sirdis un turpinās to darīt, jo tie ne tikai runā par kāda cilvēka patiesu līdzjūtības žestu pret sev līdzīgajiem, bet tie pamatā atklāj Kunga neizmērojamo mīlestību. Jēzus Sirds ir Iemiesotā Dieva – Dieva ar mums, Emanuēla – Sirds.

Baznīca, vienota ar Kristu, dzimst no ievainotas Sirds (Svētku Vesperu himna). No šīs caurdurtās Sirds, mums nāk Dzīvība. Kā lai, kaut vai garāmejot, nepieminam šeit sakramentus, caur kuriem Dievs darbojas mūsos un mūs dara līdzdalīgus Kristus pestījošajā spēkā? Kā lai ar īpašu pateicību nepieminam Vissvētāko Euharistijas Sakramentu, Golgātas svēto Upuri un tā pastāvīgo bez asiņu atjaunošanos mūsu Misē? Jēzus atdod sevi mums par barību; un tādēļ, ka Jēzus ir nācis pie mums, viss ir izmainījies, un mēs saņemam spēkus – Svētā Gara palīdzību – kas piepilda mūsu dvēseli, vada mūsu rīcību un mūsu veidu, kā domāt un just. Kristus Sirds kristietim ir miera avots.

Sevis pilnīgā atdošana, ko no mums pieprasa Kungs, nebalstās tikai uz mūsu vēlmēm vai uz mūsu pašu spēkiem, tik bieži nepietiekamiem, bezspēcīgiem. Tas vispirms balstās uz žēlastībām, ko mums ieguvusi Kristus, Cilvēktapušā Dieva, Sirds. Lūk, kādēļ, nezaudējot drosmi un nepagurstot, mēs varam un mums vajag iet neatlaidīgi uz priekšu šajā iekšējā, Debesu Tēva bērniem raksturīgajā dzīvē. Man patīk parādīt, kā kristietis savā ikdienas un parastajā eksistencē, visvienkāršākajos sīkumos, dienas normālajos apstākļos liek lietā ticību, cerību un mīlestību, kur atrodama dievišķās palīdzības atbalstītas dvēseles uzvedības būtība, un kā, iedzīvinot šos teologālos tikumus, viņš rod prieku, spēku un iekšēju mieru.

Lūk, kādi ir Kristus miera augļi - miera, ko mums atnesa Viņa Svētā Sirds. Jo, atkārtosim to vēlreiz, Jēzus mīlestība pret cilvēkiem ir dievišķā noslēpuma – Dēla mīlestības pret Tēvu un Svēto Garu – neizdibināms aspekts. Svētais Gars, šī mīlestības saikne starp Tēvu un Dēlu, Vārdā atrod cilvēka Sirdi.

Nav iespējams runāt par šīm mūsu ticības pamatrealitātēm, neizjūtot mūsu prāta ierobežojumus un neapzinoties Atklāsmes diženumu. Bet, ja mēs pilnībā nespējam izprast šīs patiesības, pat ja to priekšā mūsu prāts paliek kā mēms, mēs tām pazemīgi un cieši ticam; mēs labi zinām, balstoties Kristus liecībā, ka tās pastāv. Ka mīlestība no Trīsvienības iekšienes caur Jēzus Sirds Mīlestību izlejas uz visiem cilvēkiem.