Numuru saraksts

Mēs esam Ziemassvētkos. Kad mūsu skatiens apstājas pie Betlēmes grotas, pie Nācaretes ģimenes, mums ataust atmiņā dažādi notikumi un apstākļi, kas saistīti ar Dieva Dēla dzimšanu. Marija, Jāzeps, Bērns Jēzus ir īpaši klātesoši mūsu sirds pašos dziļumos. Ko mums saka, ko mums māca šīs Svētās Ģimenes vienlaikus vienkāršā un apbrīnojamā dzīve?

Daudzo pārdomu vidū, ko mēs te varētu veikt, šodien es vēlētos īpaši izcelt vienu mācību. Jēzus piedzimšana, kā to atstāsta Svētie Raksti, nozīmē laika piepildījuma iesākšanos (sal. Gal 4,4), Dieva izraudzītu brīdi, lai pilnībā atklātu savu mīlestību uz cilvēkiem, atdodot mums savu paša Dēlu. Šī dievišķā griba piepildās vienkāršos un pavisam ikdienišķos apstākļos – sieviete, kas dzemdē, ģimene, māja. Dievišķā visvarenība, Dieva spožums iet caur cilvēcisko, savienojas ar cilvēcisko. Kopš tā laika mēs, kristieši, zinām, ka ar Dieva žēlastību mēs varam un mums vajag svētdarīt visas mūsu dzīves godīgās realitātes. Virs zemes nav tādas situācijas, lai cik maza un cik ikdienišķa tā liktos, kas nekalpotu par iespēju satikt Kristu vai kas nevarētu būt viens posms mūsu ceļā uz Debesu valstību.

Nav tātad nekā pārsteidzoša tajā, ka Baznīca priecājas, atveldzējas, kontemplējot Jēzus, Marijas un Jāzepa pieticīgo mājokli. Ir patīkami, saka šo svētku himna Rīta pirmajā lūgšanā, domāt par mazo Nācaretes mājiņu un par tajā dzīvoto vienkāršo dzīvesveidu, dziedot svinēt pazemīgo vienkāršību, kas ieskauj Jēzu, Viņa apslēpto dzīvi; tur kā bērns viņš apguva Jāzepa amatu; tur viņš auga un veica savu amatnieka darbu. Viņam līdzās apsēdās Viņa maigā Māte; pie Jāzepa dzīvoja viņa ļoti mīlētā sieva, laimīga, ka var Viņam palīdzēt un sniegt savus pakalpojumus.

Man patīk iztēloties kristīgas ģimenes, gaišas un priecīgas, kāda bija Svētā Ģimene. Kristus Piedzimšanas vēsts atskan visā savā spēkā: Gods Dievam augstumos un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem, (Lk 2,14). Kristus miers, lai valda jūsu sirdīs, raksta apustulis (Kol 3,15). Miers, zinot, ka Dievs mūsu Tēvs mūs mīl, ka esam iekļauti Kristū, svētās Jaunavas Marijas patvērumā, svētā Jāzepa pasargāti. Lūk, lielā gaisma, kas izgaismo mūsu dzīvi un kas mūsu grūtībās un vājībās mūs mudina drosmīgi doties uz priekšu. Katrai kristīgai ģimenei būtu jābūt par miera ostu, kur aiz ikdienas mazajām grūtībām redzam reālas un izdzīvotas ticības augli – īstu un patiesu sirsnību, dziļu sirdsmieru.

Svētā Jāzepa tēls Evaņģēlijā

Svētais Matejs un svētais Lūkass mums par svēto Jāzepu runā kā par vīrieti, kas nāca no ievērojamas dzimtas: no Izraēla ķēniņu Dāvida un Solomona dzimtas. Vēsturiski šīs izcelsmes detaļas ir mazliet neskaidras. Evaņģēlisti runā par diviem ciltskokiem, bet mēs nezinām, kurš ir Marijas – Jēzus Mātes pēc miesas – un kurš ir svētā Jāzepa, kas bija Viņa tēvs pēc jūdu likuma. Mēs arī nezinām, vai Jāzepa dzimtā pilsēta bija Betlēme, kur viņš gāja uz tautas skaitīšanu, vai Nācarete, kur viņš dzīvoja un strādāja.

Toties mēs zinām, ka viņš nebija bagāts: kā miljoni citu visas pasaules cilvēku viņš bija strādnieks. Viņš veica pazemīgo un nogurdinošo amatu, ko Dievs bija izraudzījies pats Sev, kad Viņš kļuva miesa kā mēs un vēlējās trīsdesmit trīs gadus dzīvot kā viens no mums.

Svētie Raksti mums vēstī, ka Jāzeps bija amatnieks; vairāki Baznīcas Tēvi piebilst, ka viņš bija galdnieks. Svētais Justīns, runājot par Jēzus darba dzīvi, apgalvo, ka viņš taisīja arklus un iejūgus; (Sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone, 88, 2, 8 (PG 6, 687)). varbūt tādēļ, balstoties uz šiem apgalvojumiem, svētais Izidors no Seviljas secina, ka Jāzeps bijis kalējs. Jebkurā gadījumā viņš bija strādnieks, kas strādāja, kalpojot saviem līdzpilsoņiem, un kura meistarība bija daudzu gadu smagu pūliņu auglis.

Jāzepa spēcīgā personība Evaņģēlija stāstos izceļas: viņš nekad neparādās kā dzīves priekšā bikls vai bailīgs cilvēks; tieši pretēji – viņš zina, kā cīnīties ar problēmām, tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām un ar atbildību un uzņēmību veikt viņam uzticētos uzdevumus.

Es nepiekrītu klasiskajai ikonogrāfijai, kas svēto Jāzepu attēlo kā sirmgalvi, pat ja tas skaidrojams ar lielisko nodomu izcelt Marijas mūžīgo jaunavību. Es viņu sevī iztēlojos jaunu, spēcīgu, varbūt dažus gadus vecāku par Jaunavu, bet gadu un cilvēcisko spēku pilnbriedā.

Lai dzīvotu šķīstības tikumu, nav nepieciešams gaidīt pienākam vecumu vai kļūt nespēcīgam. Šķīstība rodas no mīlestības, un skaidrai mīlestībai spēks un jaunības prieks nav šķērslis. Svētais Jāzeps bija jauns sirdī un miesā, kad viņš apprecēja Mariju, kad viņš iepazina viņas dievišķās Mātišķības noslēpumu un dzīvoja viņai līdzās, respektējot viņas jaunavību, ko Dievs vēlējās dot pasaulei kā vēl vienu zīmi savai nākšanai starp radībām. Kurš nespēj saprast šādu mīlestību, patiešām nezina, kas ir patiesa mīlestība un pavisam neizprot šķīstības kristīgo nozīmi.

Mēs jau teicām, ka Jāzeps bija Galilejas amatnieks, tāds pats cilvēks kā daudzi citi. Un ko no dzīves var sagaidīt tāda nomaļa ciemata kā Nācaretes iedzīvotājs? Neko citu kā darbu dienu no dienas un vienmēr ar to pašu piepūli; un dienas beigās mazu un nabadzīgu mājiņu, lai tur atgūtu spēkus un nākamajā dienā atsāktu savus pienākumus.

Bet Jāzeps ebrejiski nozīmē Dievs pieliks. To svētajai dzīvei, kuri pilda Viņa gribu, Dievs pievieno negaidītas dimensijas: svarīgo, kas piešķir visām lietām dievišķo vērtību. Svētā Jāzepa pazemīgajai dzīvei, ja es tā varētu izteikties, Dievs pievienoja Jaunavas Marijas un Jēzus, Mūsu Kunga, dzīvi. Dievs nekad neļauj sevi pārspēt dāsnumā. Jāzeps varēja padarīt par saviem šos Svētās Marijas, savas laulātās draudzenes, vārdus: quia fecit mihi magna qui potens est – Visuvarenais darījis man lielas lietas, quiarespexit humilitatem – jo viņš ievēroja manu pazemību (Lk 1,48-49).

Jāzeps patiešām bija vienkāršs cilvēks, kam Dievs uzticējās, lai veiktu lielas lietas. Visus savas dzīves notikumus viņš prata dzīvot tā, kā Kungs viņam prasīja. Tādēļ Svētie Raksti slavē Jāzepu, sakot, ka viņš bija taisns (sal. Mt 1,19). Un ebreju valodā taisns nozīmē – dievbijīgs, nevainojams Dieva kalps, uzticīgs dievišķajai gribai; (sal. Rad 7,1; 18,23-32; Ez 18,5 et seqq.; Sak 12,10). citreiz taisns nozīmē – labs un žēlsirdīgs pret tuvāko (sal. Tob 7,5; 9,9). Īsāk sakot, taisnais ir tas, kurš mīl Dievu un šo mīlestību pierāda, pildot Viņa baušļus, un visu savu dzīvi velta kalpošanai cilvēkiem – saviem brāļiem.

Jāzepa attiecības ar Jēzu

Jau ilgāku laiku man sagādā prieku skaitīt aizkustinošu lūgšanu svētajam Jāzepam, ko, lai sagatavotos Misei, mums piedāvā pati Baznīca: Jāzep, svētītais un laimīgais cilvēk, kam bija piešķirts redzēt un dzirdēt Dievu, ko daudzi karaļi bija gribējuši redzēt un dzirdēt un ne redzēja, ne dzirdēja; un ne tikai Viņu redzēt un Viņu dzirdēt, bet arī Viņu nest savās rokās, skūpstīt Viņu, Viņu ģērbt un rūpēties par Viņu: lūdz par mums. Šī lūgšana mums būs par ievadu pēdējai tēmai, ko es šodien pieminēšu: Jāzepa sirsnīgās attiecības ar Jēzu.

Svētajam Jāzepam Jēzus dzīve bija viņa paša aicinājuma pastāvīga atklāsme. Mēs tikko atcerējāmies šos pirmos gadus, pilnus ar ārēji pretrunīgiem apstākļiem: pagodinājums un bēgšana, Austrumu gudro diženums un silītes nabadzība, eņģeļu dziedājums un cilvēku klusēšana. Kad pienāk brīdis bērna prezentācijai templī, Jāzeps, kurš atnesis pieticīgo baložu pāri upurim, redz, kā Simeons un Anna pasludina, ka Jēzus ir Mesija: un viņa tēvs un māte brīnījās (Lk 2,33), saka svētais Lūkass. Vēlāk, kad, Marijai un Jāzepam nezinot, bērns paliek templī, tas pats evaņģēlists mums atstāsta, ka viņi sajūsminājās (Lk 2,48), viņu atrodot pēc trīs dienu meklēšanas.

Jāzeps ir pārsteigts, viņš brīnās. Pamazām Dievs viņam atklāj savus nodomus, un Jāzeps pūlas tos saprast. Kā ikviena dvēsele, kas vēlas cieši sekot Jēzum, viņš tūlīt atklāj, ka to nav iespējams darīt gausā solī, ka rutīnai nav vietas. Jo Dievs nesamierinās, ja cilvēks zināmā līmenī apstājas un atpūšas uz saviem lauriem. Dievs pieprasa aizvien vairāk, un Viņa ceļi nav mūsu cilvēciskie ceļi. Svētais Jāzeps, kā neviens cits cilvēks to vēl nebija darījis un nekad nedarīs, iemācījās atvērt savu dvēseli un sirdi un palikt nomodā, lai atpazītu Dieva brīnumus.

Bet, ja no Jēzus Jāzeps bija iemācījies dzīvot dievišķā veidā, tad es atļaušos teikt, ka cilvēciskā līmenī tas bija viņš, kurš Dieva Dēlam iemācīja daudzas lietas. Man ne īpaši patīk svētajam Jāzepam dažreiz piemērotais audžutēva apzīmējums, jo tas liek domāt, ka Jāzepa un Jēzus attiecības bija aukstas un virspusējas. Protams, mūsu ticība saka to, ka viņš nebija miesīgais tēvs, bet tā nav vienīgā tēvišķība, kas pastāv.

Mums ne tikai Jāzepam ir jādod tēva vārds, – lasām svētā Augustīna sprediķī – bet mums viņam tas jādod vēl vairāk nekā jebkuram citam. Un viņš piebilst: kādā veidā viņš bija tēvs? Viņa tēvišķība bija vēl jo dziļāka, jo tā bija šķīsta. Daži domāja, ka viņš bija mūsu Kunga Jēzus Kristus tēvs tādā pašā veidā, kā citi, kas savus bērnus rada pēc miesas un pieņem viņus ne tikai kā savas garīgās mīlestības augļus. No šejienes arī svētā Lūkasa vārdi: kā jau domāja, viņš bija Jēzus tēvs. Kāpēc viņš saka – tikai domāja? Tādēļ, ka cilvēka domas un spriedums balstās uz to, kas parasti mēdz notikt pie cilvēkiem. Jā, Kungs nav dzimis no Jāzepa sēklas, un tomēr viņa dievbijības un mīlestības dēļ Jāzepam bija dēls no Jaunavas Marijas, kas bija Dieva Dēls (Sv. Augustīns, Sermo 51, 20 (PL 38, 351)).

Jāzeps mīlēja Jēzu kā tēvs savu dēlu un rūpējās par Viņu, dodot Viņam labāko, kas bija pašam. Jāzeps rūpējās par šo Bērnu, kā viņam bija pavēlēts, un, nododot Viņam savu prasmi, no Jēzus izveidoja amatnieku. Tādēļ Nācaretes kaimiņi, runājot par Jēzu, Viņu dēvēja par faber vai faber filius (Mk 6,3; Mt 13,55), amatnieku vai amatnieka dēlu. Ar Jāzepu Jēzus bija strādājis viņa darbnīcā. Kādam bija jābūt Jāzepam un kā žēlastībai bija jādarbojas viņā, lai viņš būtu spējīgs līdz galam veikt šo uzdevumu – cilvēciskajā līmenī audzināt Dieva Dēlu?

Savās rakstura iezīmēs, savā darbā un runas veidā, Jēzum vajadzēja līdzināties Jāzepam. Savā reālismā, novērošanas spējā, veidā, kā apsēsties pie galda un dalīties maizē, vēlmē konkrēti izklāstīt mācību, par piemēru ņemot lietas no ikdienas dzīves, atainojas tas, kāda bija Jēzus bērnība un jaunība, kādas tātad bija viņa attiecības ar Jāzepu.

Nav iespējams neatzīt noslēpuma diženumu. Šis Jēzus – cilvēks, kurš runā ar konkrēta Izraēlas reģiona akcentu, kurš līdzinās amatniekam vārdā Jāzeps, patiešām ir Dieva Dēls. Un kurš gan var kaut ko iemācīt Dievam? Tomēr Viņš patiešām ir cilvēks un dzīvo normālu dzīvi: vispirms bērns, tad jauns cilvēks, kurš palīdz Jāzepa darbnīcā, un visbeidzot nobriedis vīrietis gadu pilnbriedā: Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem (Lk 2,52).