Numuru saraksts

Jēzus Kristus, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks

Dieva Dēls ir tapis miesa un Viņš ir perfectus Deus, perfectus homo (Ticības apliecinājums Quicumque), pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. Šajā noslēpumā ir kas tāds, kam vajadzētu kristiešus aizkustināt. Es biju un es palieku šī noslēpuma saviļņots, man patiktu atgriezties Loreto. Es turp dodos domās, lai no jauna izdzīvotu Jēzus bērnības gadus, atkārtodams un pārdomādams šo – HicVerbum caro factum est.

Iesus Christus, Deus Homo, Jēzus Kristus Dievs-Cilvēks. Šeit ir viena no magnalia Dei (Apd 2,11), viens no Dieva brīnumiem, kas mums jāmeditē un par ko jāpateicas šim Kungam, kurš nāca nest mieru uz zemes labas gribas cilvēkiem (Lk 2,14). Visiem cilvēkiem, kas vēlas vienot savu gribu ar Dieva labo Gribu. Ne tikai bagātajiem vai tikai nabagajiem! Visiem cilvēkiem, visiem mūsu brāļiem! Jo Jēzū mēs visi esam brāļi, Dieva dēli, Kristus brāļi: Viņa Māte ir mūsu Māte.

Virs zemes ir tikai viena rase, Dieva dēlu rase. Mums visiem jārunā vienā valodā, tajā, ko mums māca mūsu Tēvs, kas ir debesīs: Jēzus dialoga ar savu Tēvu valodā, valodā, kurā runā ar sirdi un prātu, tajā, ko jūs šobrīd izmantojat savā lūgšanā. Tā ir kontemplatīvo dvēseļu valoda, garīgo cilvēku valoda, jo viņi ir apzinājušies savu dievišķo filiāciju. Tā ir valoda, kas atklājas tūkstošos gribas aktu, caur skaidrām prāta gaismām pacilājošos sirdspukstos, lēmumos dzīvot taisnu dzīvi labajā, priekā un mierā.

Mums jāraugās uz bērnu, mūsu Mīlestību, Viņa šūpulī. Un mums jāraugās uz Viņu, zinot, ka atrodamies noslēpuma priekšā. Ar ticību mums jāpieņem šis noslēpums un ar ticību arī jāpadziļina tā saturs. Tam mums ir vajadzīga pazemīga un kristīgas dvēseles attieksme – nevēlēties Dieva diženumu samazināt mūsu nabadzīgās izpratnes, mūsu cilvēcisko skaidrojumu līmenī, bet saprast, ka savā tumsā šis noslēpums ir gaisma, kas vada cilvēku dzīvi.

Mēs redzam – saka svētais Jānis Hrizostoms – ka Jēzus ir nācis no mums un no mūsu cilvēciskās substances, un ka Viņš ir dzimis no Mātes jaunavas, bet mēs nesaprotam, kā šis brīnums varēja īstenoties. Nepūlēsimies, mēģinot to atklāt, bet drīzāk pieņemsim ar pazemību to, ko Dievs mums atklāja, ziņkārīgi nepētot to, ko Dievs patur apslēptu (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 4,3 (PG 57,43)). Ja mēs paliekam šādā paklausībā, mēs pratīsim saprast un mīlēt, un noslēpums mums kļūs par brīnišķīgu mācību, daudz pārliecinošāku nekā visi cilvēciskie prātojumi.

Kristietis zina, ka ar kristību ir uzpotēts Kristum, ar iestiprināšanu spējīgs cīnīties par Kristu, ar līdzdalību Kristus karaliskajā, pravietiskajā un priesteriskajā funkcijā aicināts darboties pasaulē un caur Euharistiju, vienotības un mīlestības sakramentu, ir kļuvis viens ar Kristu. Tādēļ kā Kristum viņam jādzīvo citu cilvēku priekšā, uz ikvienu un uz visu cilvēci raugoties ar mīlestību.

Ticība mums palīdz Kristū atpazīt Dievu, redzēt mūsu Glābēju, pielīdzināties Viņam, darboties, kā Viņš darbojies. Pēc tam, kad Viņš apustulim Tomam parādot savas brūces kliedē viņa šaubas, Augšāmceltais iesaucas: „Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši (Jņ 20,29).” Šeit – skaidro svētais Gregors Lielais – īpašā veidā tiek runāts par mums, jo garīgi mums pieder Tas, ko neesam miesīgi redzējuši. Runa ir par mums, bet tikai tad, ja mūsu darbi ir saskaņā ar mūsu ticību. Vienīgi tas patiesi tic, kas savos darbos pilda to, kam tic. Tādēļ par tiem, kam no ticības ir tikai vārdi, svētais Pāvils teicis: tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae, 26, 9, (PL 76, 1202). )

Kristū nav iespējams atdalīt Viņa kā Dieva - Cilvēka būtību no Viņa Pestītāja sūtības. Vārds ir kļuvis miesa un nācis uz zemes ut omnes homines salvi fiant (sal. 1 Tim 2,4), lai visi cilvēki būtu atpestīti. Ar mūsu nepilnībām un personiskajiem ierobežojumiem mēs esam cits Kristus, pats Kristus un arī mēs esam aicināti kalpot visiem cilvēkiem.

Vajadzīgs, lai nepārtraukti atskanētu šis bauslis, kas gadsimtiem cauri saglabājas jauns. Svētais Jānis raksta: „Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet veco bausli, kas bija jauns no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko dzirdējāt. Un es rakstu jums atkal jaunu bausli, kas patiess viņā un jūsos, jo tumsība pagājusi un patiesā gaisma jau spīd. Kas saka, ka viņš ir gaismā, bet ienīst savu brāli, tas vēl aizvien ir tumsībā. Kas savu brāli mīl, paliek gaismā, un viņš neklūp” (1 Jņ 2,7-10).

Mūsu Kungs ir nācis visiem cilvēkiem nest mieru, labo vēsti, dzīvību. Ne tikai bagātajiem, ne tikai nabagajiem. Ne tikai gudrajiem, ne tikai vientiesīgajiem. Visiem. Mums visiem, kas esam brāļi, jo esam viena Tēva – Dieva – bērni. Ir tikai viena rase, Dieva bērnu rase. Ir tikai viena krāsa, Dieva bērnu krāsa. Un ir tikai viena valoda, – tā, kas uzrunā sirdi un garu un kas bez vārdiem mums liek pazīt Dievu un mīlēt citam citu.

Varam labi saprast to cilvēku nepacietību, iekšējo nemieru, satrauktās ilgas, kuri ar savu dabiski kristīgo dvēseli (sal. Tertuliāns, Apologeticum, 17 (PL 1, 375)), nevar samierināties ar personisku un sabiedrisku netaisnību uz ko spējīga cilvēka sirds. Tik daudzus gadsimtus cilvēki aizvadījuši kopā šajā pasaulē un vēl aizvien tik daudz naida, iznīcības, fanātisma to skatienā, kuri nevēlas redzēt un to sirdīs, kuri nevēlas mīlēt.

Zemes labumi ir sadalīti dažu starpā; kultūras bagātības ieslēgtas krātuvēs. Un ārpusē –maizes un izglītības bads. Un cilvēku dzīvības, kaut arī svētas, jo nāk no Dieva, tiek uzskatītas vien par parastām lietām, par statistiskas datiem. Es saprotu un ņemu dalību šajā nepacietībā, kas man liek pacelt acis uz Kristu, šo Kristu, kurš nemitīgi mūs aicina īstenot jauno mīlestības bausli.

Visas situācijas, ar ko sastapsimies mūsu dzīves laikā, ir dievišķi vēstījumi, kas mums prasīs mīlestības atbildi, sevis atdošanu citiem. Bet kad Cilvēka Dēls nāks Savā majestātē un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs savā godības tronī. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā; un Viņš tās atdalīs vienu no otras, kā gans atšķir avis no āžiem. Un Viņš novietos avis savā labajā, bet āžus kreisajā pusē. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas būs Viņa labajā pusē: Nāciet jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt. Es biju kails un jūs mani apģērbāt; es biju slims un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā un jūs atnācāt pie Manis. Tad taisnīgie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam redzējuši Tevi izsalkušu un Tevi paēdinājuši, izslāpušu un devuši Tev dzert? Kad mēs esam redzējuši Tevi kā svešinieku un Tevi pieņēmuši, vai kailu un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam redzējuši Tevi slimu vai cietumā un esam gājuši pie Tevis? Un ķēniņš atbildēs viņiem un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši (Mt 25,31-40).

Ir jāatpazīst Kristus, kurš nāk mūs satikt mūsu brāļos cilvēkos. Neviena cilvēka dzīvi nevar skatīt izolēti, jo tā ir savīta kopā ar citām dzīvēm. Neviens nav atsevišķs pants, mēs visi esam vienas dievišķās poēmas daļa, ko Dievs raksta ar mūsu brīvības līdzdalību.

Marija mums liek justies kā brāļiem

Nevar būt ar Mariju šajās filiālajās attiecībās un vienlaikus domāt vienīgi par sevi, savām personiskajām problēmām. Nevar veidot attiecības ar Jaunavu Mariju un ieslēgties personisko problēmu egoismā. Marija mūs ved pie Jēzus, un Jēzus ir primogenitus in multis fratribus; pirmdzimtais starp daudziem brāļiem (Rom 8,29). Tātad pazīt Jēzu nozīmē apzināties, ka mūsu dzīvei nevaram izvēlēties kādu citu virzienu, kā vienīgi pilnībā atdot sevi kalpošanai citiem. Kristietis nevar aprobežoties ar savām personiskajām problēmām, jo viņam jādzīvo saiknē ar universālo Baznīcu, domājot par visu dvēseļu pestīšanu.

Tādējādi arī tās lietas, ko mēs varētu uzskatīt par īpaši personiskām un privātām – rūpes par mūsu pašu iekšējo attīstību –, patiesībā nepieder tikai mums, jo svētdarīšana un apustulāts veido vienu veselu. Tātad mums jācīnās gan savā iekšējā dzīvē, gan kristīgo tikumu attīstīšanā, domājot par visas Baznīcas labumu, jo mēs nevarēsim darīt labu un citiem atklāt Kristu, ja mūsos nav patiesas piepūles iedzīvināt mūsu dzīvē Evaņģēlija mācību.

Piepildītas ar šo garu mūsu lūgšanas ir pat tad, kad tās sākas ar šķietami personiskām tēmām un jautājumiem, vienmēr beidzas ar vēlmi kalpot citiem. Un, ja mēs roku rokā ejam uz priekšu ar svēto Jaunavu Mariju, Viņa mums liks sajust mūsu brālību ar visiem cilvēkiem, jo mēs visi esam šī Dieva bērni, kam Viņa ir Meita, Līgava un Māte.

Vajadzētu, lai citu cilvēku problēmas būtu arī mūsējās, kristīgajam brālīgumam dziļi jāiesakņojas mūsu dvēselēs, lai neviens cilvēks mums nebūtu vienaldzīgs. Marija, Jēzus Māte, kura Viņu baroja, audzināja un pavadīja Viņa zemes dzīves laikā un tagad atrodas līdzās Viņam Debesīs, mums palīdzēs atpazīt Jēzu, kas iet mums līdzās un ir klātesošs mūsu brāļu, cilvēku vajadzībās.