Numuru saraksts

Kāda dīvaina spēja piemīt cilvēkam aizmirst visbrīnišķīgākās lietas un viegli pierast pie noslēpuma! Šajā Gavēņa laikā no jauna pārdomāsim par to, ka kristietis nevar būt virspusējs. Pat iegrimušam savā ikdienas darbā, citu cilvēku, savu līdzgaitnieku, vidū, aizņemtam, nodarbinātam, pastāvīgi uzvilktam, kristietim vienlaikus jābūt pilnīgi iegrimušam Dievā, jo viņš ir Dieva bērns.

Dievišķā filiācija ir priecīga realitāte, mierinošs noslēpums. Šī dievišķā filiācija piepilda visu mūsu garīgo dzīvi, jo tā mums iemāca satikties ar mūsu Debesu Tēvu, Viņu pazīt, Viņu mīlēt. Tādējādi tā piepilda ar cerību mūsu iekšējo cīņu un mums piešķir mazu bērnu paļāvīgo vienkāršību. Vēl vairāk, tieši tādēļ, ka mēs esam Dieva bērni, mēs esam aicināti ar mīlestību un apbrīnu kontemplēt visas lietas, kas nākušas no Dieva, Radītāja un Tēva, rokām. Tādējādi mēs esam kontemplatīvi pasaulē, mīlot pasauli.

Gavēņa laikā liturģija mums atgādina par Ādama grēku cilvēka dzīvē. Ādams nevēlējās būt labs Dieva bērns, viņš sacēlās pret Dievu. Bet arī mēs pastāvīgi dzirdam šīs felix culpa himnas atbalsi – laimīgā, svētlaimīgā vaina – ko visa Baznīca prieka pārpilnībā dziedās Lieldienu Vigīlijas laikā (Lieldienu slavas himna).

Bet, laikam piepildoties, Dievs Tēvs pasaulē sūtīja savu viendzimušo Dēlu, atjaunot mieru tajā, lai atpirkti no grēka adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4,5), mēs kļūtu par Dieva bērniem, atbrīvoti no grēka jūga, spējīgi piedalīties Svētās Trīsvienības dievišķajā dzīvē. Tādā veidā jaunajam cilvēkam, šim jaunajam potzaram, kas ir Dieva bērni (sal. Rom 6,4-5), kļuva iespējams atbrīvot no haosa visu radību, atjaunojot visas lietas Kristū (sal. Ef 1,5-10), kas tās samierināja ar Dievu (sal. Kol 1,20).

Šis tātad ir gandarīšanas laiks. Bet, kā jau mēs to redzējām, tas nav nekāds negatīvs uzdevums. Gavēnis jāizdzīvo Kristus dotajā filiācijas garā, kas pulsē mūsu dvēselē (sal. Gal 4,6). Kungs mūs aicina Viņam tuvoties, gribot būt kā Viņš: centieties līdzināties Dievam kā Viņa mīļotie bērni (Ef 5,1), pazemīgi, bet dedzīgi līdzdarbojoties dievišķajā lēmumā savienot sasisto, glābt to, kas pazudis, ienest kārtību tur, kur valdīja grēcīgā cilvēka nekārtība, vest uz patieso mērķi to, kas noklīdis, atjaunot visas radības dievišķo harmoniju.

Dieva žēlastības sakramenti

Kad patiešām vēlās cīnīties, tad pielieto vajadzīgos līdzekļus. Un divdesmit kristietības gadsimtos šie līdzekļi nav mainījušies: lūgšana, mortifikācija un bieža iešana pie Sakramentiem. Tā kā mortifikācija arī ir lūgšana – jutekļu lūgšana – , mēs šos līdzekļus varam raksturot divos vārdos: lūgšana un Sakramenti.

Man tagad kopā ar jums gribētos pārdomāt par Sakramentiem. Mums tie ir dievišķās žēlastības avots un brīnišķīga Dieva žēlsirdības izpausme. Lēnām meditēsim svētā Pija V Katehismā sniegto definīciju: Dažas sajūtamas zīmes, kas nes žēlastību, to vienlaikus izpaužot un noliekot mums acu priekšā (Tridentas koncila Romas katehisms, II, c. I, 3). Dievs, mūsu Kungs, ir bezgalīgs, Viņa mīlestība ir neizsmeļama, Viņa iecietībai un līdzjūtībai pret mums nav robežu. Viņš mums dāvā savu žēlastību daudzos veidos un tomēr Viņš skaidri un brīvprātīgi – jo vienīgi Viņš to varēja izdarīt –, ir iedibinājis šīs septiņas iedarbīgās zīmes, lai pastāvīgā, vienkāršā un visiem pieejamā veidā mēs būtu līdzdalīgi Pestīšanas nopelnos.

Ja atmetam Sakramentus, patiesā kristīgā dzīve izgaist. Un tomēr ir pietiekami skaidrs, ka daži īpaši jau mūsdienās liekas aizmirsuši un pat nicina šo Kristus žēlastības pestījošo straumi. Ir sāpīgi runāt par šo sabiedrības, kas saucas kristīgā, rētu, bet tas ir vajadzīgs, lai mūsu dvēselēs nostiprinātos vēlme ar lielāku mīlestību un pateicību steigties pie šiem svētdarīšanas avotiem.

Bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tiek nolemts aizkavēt jaundzimušo kristības. Tas ir liels pārkāpums pret taisnīgumu un mīlestību, jo viņiem tiek liegta ticības žēlastība, Svētās Trīsvienības iemājošanas nenovērtējamais dārgums dvēselē, kas pasaulē ierodas pirmgrēka aptraipīta. Arī Iestiprināšanas sakraments tiek izkropļots, lai gan Tradīcija tajā vienmēr viennozīmīgi redzējusi garīgās dzīves stiprinājumu, klusējošu un auglīgu Svētā Gara izliešanos, lai pārdabiski stiprināta, dvēsele spētu cīnīties – miles Christi, kā Kristus karavīrs – iekšējā cīņā pret egoismu un iekāri.

Tam, kurš pazaudējis apziņu par dievišķo, ir grūti saprast Izlīgšanas sakramentu. Sakramentālā grēksūdze nav cilvēcisks dialogs, bet dievišķa saruna; taisnīga – droša un dievišķa – tiesa, un galvenais, žēlsirdības tribunāls, kur sēž ārkārtīgi mīlošs tiesnesis, kam nav prieka par grēcinieka nāvi, bet kurš grib, lai grēcinieks atgriežas un dzīvo (Ez 33,11).

Mūsu Kunga maigums patiešām ir bezgalīgs. Raugieties, ar kādu smalkjūtību Viņš rūpējas par saviem bērniem. No laulības Viņš ir izveidojis svētu savienību – Kristus un Viņa Baznīcas vienotības attēlu (sal. Ef 5,32), dižu sakramentu, uz kā balstīta kristīgā ģimene, kurai ar Dieva žēlastību jābūt miera un saskaņas videi, svētuma skolai. Vecāki ir Dieva līdzstrādnieki. No šejienes nāk arī patīkamais pienākums bērniem godināt savus vecākus. Ceturtais bauslis, kā es jau daudzus gadus atpakaļ to rakstīju, ir pelnījis saukties par dekaloga vismaigāko priekšrakstu. Ja laulībā, kā Dievs to vēlās, dzīvo svēti, tad mājas būs miera, gaismas un prieka stūrītis.

Attiecības ar Jēzu maizē un vārdā

Ja mēs protam apcerēt Kristus noslēpumu, ja cenšamies uz Viņu raudzīties ar skaidrām acīm, mēs sapratīsim, ka pat tagad mums ir iespējams kā dvēselē, tā miesā nonākt Jēzus klātbūtnē. Kristus mums ir skaidri parādījis ceļu: Maize un Vārds; par uzturu saņemt Euharistiju, pazīt un pildīt to, ko Viņš nāca mums mācīt un vienlaikus lūgšanā sarunāties ar Viņu. Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, tas paliek manī un es – viņā (Jņ 6,57). Kam ir mani baušļi un viņš tos pilda, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs; un es mīlēšu viņu un sevi atklāšu tam (Jņ 14,21).

Tie nav tikai solījumi. Patiesībā tā ir autentiskas dzīves realitāte: žēlastības dzīve, kas mūs mudina satikt Dievu personiski un tieši. Ja jūs pildīsit manus baušļus, jūs paliksit manā mīlestībā, tāpat kā es sava Tēva baušļus pildīju un palieku Viņa mīlestībā (Jņ 15,10). Šis Jēzus apgalvojums Pēdējo vakariņu laikā, ir labākais ievads Debeskāpšanas dienai. Kristus zināja, ka Viņa aiziešana ir vajadzīga, jo noslēpumainā veidā, ko mēs nespējam izprast, pēc Debeskāpšanas atnāks jauna dievišķās Mīlestības izliešanās – Svētās Trīsvienības trešā Persona: – Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums (Jņ 16,7).

Viņš ir prom un Viņš mums sūta Svēto Garu, kas vada un svētdara mūsu dvēseli. Paraklēts darbodamies mūsos apstiprina to, ko Kristus mums vēstīja: ka mēs esam Dieva bērni; jo mēs neesam saņēmuši verdzības garu, lai jūs atkal bītos, bet jūs saņēmāt pieņemtā bērna garu, kurā mēs saucam: Abba, Tēvs (Rom 8,15).

Vai jūs redzat? Tā ir Trīsvienības darbība mūsu dvēselēs. Ikviens kristietis var nonākt līdz šai Dieva iemājošanai pašos viņa būtības dziļumos, ja viņš atbild uz žēlastību, kas mūs mudina vienoties ar Kristu Maizē un Vārdā, Svētajā Hostijā un lūgšanā. Katru dienu Baznīca mūsu meditācijai piedāvā Dzīvības Maizes realitāti un ir veltījusi tai divus lielus liturģiskā gada svētkus – Lielo Ceturtdienu un Vissvētākā Sakramenta svētkus. Šajā Debeskāpšanas dienā, uzmanīgi ieklausoties Viņa Vārdā, mēs pārdomāsim savas attiecības ar Jēzu.

Agrāk pieminējām Naimas notikumus. Tagad varētu uzskaitīt vēl citus, jo Evaņģēlijs pārplūst ar šādām ainām. Šie stāsti ir aizkustinājuši cilvēku sirdis un turpinās to darīt, jo tie ne tikai runā par kāda cilvēka patiesu līdzjūtības žestu pret sev līdzīgajiem, bet tie pamatā atklāj Kunga neizmērojamo mīlestību. Jēzus Sirds ir Iemiesotā Dieva – Dieva ar mums, Emanuēla – Sirds.

Baznīca, vienota ar Kristu, dzimst no ievainotas Sirds (Svētku Vesperu himna). No šīs caurdurtās Sirds, mums nāk Dzīvība. Kā lai, kaut vai garāmejot, nepieminam šeit sakramentus, caur kuriem Dievs darbojas mūsos un mūs dara līdzdalīgus Kristus pestījošajā spēkā? Kā lai ar īpašu pateicību nepieminam Vissvētāko Euharistijas Sakramentu, Golgātas svēto Upuri un tā pastāvīgo bez asiņu atjaunošanos mūsu Misē? Jēzus atdod sevi mums par barību; un tādēļ, ka Jēzus ir nācis pie mums, viss ir izmainījies, un mēs saņemam spēkus – Svētā Gara palīdzību – kas piepilda mūsu dvēseli, vada mūsu rīcību un mūsu veidu, kā domāt un just. Kristus Sirds kristietim ir miera avots.

Sevis pilnīgā atdošana, ko no mums pieprasa Kungs, nebalstās tikai uz mūsu vēlmēm vai uz mūsu pašu spēkiem, tik bieži nepietiekamiem, bezspēcīgiem. Tas vispirms balstās uz žēlastībām, ko mums ieguvusi Kristus, Cilvēktapušā Dieva, Sirds. Lūk, kādēļ, nezaudējot drosmi un nepagurstot, mēs varam un mums vajag iet neatlaidīgi uz priekšu šajā iekšējā, Debesu Tēva bērniem raksturīgajā dzīvē. Man patīk parādīt, kā kristietis savā ikdienas un parastajā eksistencē, visvienkāršākajos sīkumos, dienas normālajos apstākļos liek lietā ticību, cerību un mīlestību, kur atrodama dievišķās palīdzības atbalstītas dvēseles uzvedības būtība, un kā, iedzīvinot šos teologālos tikumus, viņš rod prieku, spēku un iekšēju mieru.

Lūk, kādi ir Kristus miera augļi - miera, ko mums atnesa Viņa Svētā Sirds. Jo, atkārtosim to vēlreiz, Jēzus mīlestība pret cilvēkiem ir dievišķā noslēpuma – Dēla mīlestības pret Tēvu un Svēto Garu – neizdibināms aspekts. Svētais Gars, šī mīlestības saikne starp Tēvu un Dēlu, Vārdā atrod cilvēka Sirdi.

Nav iespējams runāt par šīm mūsu ticības pamatrealitātēm, neizjūtot mūsu prāta ierobežojumus un neapzinoties Atklāsmes diženumu. Bet, ja mēs pilnībā nespējam izprast šīs patiesības, pat ja to priekšā mūsu prāts paliek kā mēms, mēs tām pazemīgi un cieši ticam; mēs labi zinām, balstoties Kristus liecībā, ka tās pastāv. Ka mīlestība no Trīsvienības iekšienes caur Jēzus Sirds Mīlestību izlejas uz visiem cilvēkiem.