Numuru saraksts

Kristietim laulība nav vienkārša sabiedriska institūcija un vēl jo mazāk kāds līdzeklis pret cilvēciskām vājībām; tas ir patiess pārdabisks aicinājums. Liels noslēpums Kristū un Baznīcā, saka svētais Pāvils (sal. Ef 5,32), un tajā pat laikā nesaraujams līgums, ko uz visiem laikiem noslēdz vīrietis un sieviete, jo, vai mēs to vēlamies vai ne, Jēzus Kristus iedibinātā laulība ir nešķirama. Tā ir sakrāla zīme, kas svētdara, Jēzus darbība, kas pārņem to dvēseles, kas precas, un aicina sekot Viņam, pārveidojot visu viņu laulības dzīvi dievišķā gājumā virs zemes.

Laulātie draugi ir aicināti svētdarīt savu laulību un šajā savienībā svētdarīt sevi; tādēļ viņi pieļautu smagu kļūdu, ja savu garīgumu veidotu ārpus ģimenes vai tai pagriežot muguru. Ģimenes dzīve, laulāto attiecības, rūpes par bērniem un viņu audzināšana, pūles uzturēt, nodrošināt un uzlabot savas ģimenes finansiālo situāciju, attiecības ar citiem cilvēkiem, kuri veido sabiedrības kopienu, – tas viss atbilst parastiem cilvēciskiem apstākļiem, kam kristīgiem laulātajiem jādod pārdabisks raksturs.

Ticībai un cerībai jāizpaužas mierā, ar ko tiek aplūkotas mazas vai lielas problēmas, kas gadās visās ģimenēs, un dedzībā, kas ļauj neatlaidīgi turpināt pildīt savus paša pienākumus. Šādi mīlestība visu pārņems un palīdzēs dalīt priekus un iespējamās bēdas, kas varētu piemeklēt; tā palīdzēs smaidīt un aizmirst savas paša rūpes, lai pievērstu uzmanību citiem; tā palīdzēs ieklausīties savā dzīvesbiedrā vai savos bērnos, šādi viņiem apliecinot, ka viņus patiesi mīl un saprot; tā palīdzēs neņemt vērā mazas nenozīmīgas nesaskaņas, no kurām egoisms kā no mušas spētu izpūst ziloni; visbeidzot tā palīdzēs ielikt daudz mīlestības mazos pakalpojumos, no kā sastāv ikdienas kopdzīve.

No dienas dienā svētdarīt savu ģimeni, ar mīlestību radīt patiesu ģimenisku noskaņu – lūk, par ko ir runa. Lai svētdarītu katru dienu, vajag izmantot daudzus kristīgos tikumus; pirmajā vietā – teologālos tikumus un pēc tam visus pārējos: apdomību, godīgumu, vaļsirdību, pazemību, strādīgumu, prieku… Bet mēs nevaram runāt par laulību un ģimenes dzīvi, vispirms skaidri nerunājot par mīlestību starp laulātajiem.

Svētais Matejs, atstāstot šos notikumus savā Evaņģēlijā, nebeidz izcelt uzticību, kas bija Jāzepam, kurš nevilcinoties pildīja Dieva pavēles, lai gan dažreiz to jēga viņam varēja šķist neskaidra vai arī viņš nesaskatīja saikni ar citiem dievišķajiem plāniem.

Garīgie autori un Baznīcas Tēvi daudzreiz ir izcēluši viņa ticības pamatīgumu. Atsaucoties uz eņģeļa vārdiem, kas pavēl Jāzepam bēgt no Hēroda un patverties Ēģiptē (sal. Mt 2,13), Jānis Hrizostoms komentē: Šie vārdi Jāzepu nemaz neizbrīnīja, viņš neizsaucās: tas viss ir ļoti neskaidrs! Pavisam nesen Tu pats pasludināji, ka Viņš izglābs savu tautu, un tagad, lūk, Viņš nav spējīgs izglābt pats sevi un mums jābēg. Doties ceļā un izturēt garu ceļojumu: tas nav tas, ko Tu man biji solījis. Jāzeps šādi nedomā, jo viņš ir uzticīgs cilvēks. Viņš arī nevaicā par brīdi, kad būs jāatgriežas, kaut arī eņģelis viņam to neprecizēja, kad teica: paliec tur – Ēģiptē –, kamēr es tev teikšu. Un Jāzeps nesarežģī lietas, viņš paklausa, tic un ar prieku panes visus pārbaudījumus (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 8, 3 (PG 57, 85)).

Svētā Jāzepa ticība nesvārstās, viņa paklausība aizvien ir stingra un tūlītēja. Lai labāk izprastu mācību, ko mums šeit dod svētais Patriarhs, būtu labi pārdomāt, cik viņa ticība ir darbīga, un viņa paklausība maz līdzinās tai, kāda ir cilvēkam, kas ļauj notikumiem valdīt pār sevi. Jo kristīgā ticība radikālā veidā ir pretrunā ar konformismu vai iekšējo pasivitāti un apātiju.

Jāzeps sevi pilnībā ieliek Dieva rokās, bet viņš vienmēr mēģina saprast notikumu jēgu: tā viņš varēja saņemt no Dieva to, kas ir patiesa gudrība, Dieva darbu izpratnes dāvanu. Šādi viņš pamazām iemācījās, ka pārdabiskajiem nodomiem piemīt dievišķa loģika, kas dažreiz ir pretrunā ar cilvēku plāniem.

Dažādos savas dzīves brīžos, Patriarhs neatsakās domāt; viņš arī nenoveļ savu atbildību uz citiem; tieši pretēji, lai kalpotu savai ticībai, viņš liek lietā visu savu cilvēcisko pieredzi. Kad viņš atgriežas no Ēģiptes, uzzinot, ka sava tēva Hēroda vietā Jūdejā valda Arhelaus, viņš baidījās doties turp (Mt 2,22). Viņš ir iemācījies rīkoties pēc dievišķā nodoma, un, kā apstiprinājumu tam, ka viņa nojaustais ir tas, ko Dievs grib no viņa, viņš saņem norādījumu doties uz Galileju.

Tāda bija svētā Jāzepa ticība: absolūta, uzticīga, viengabalaina. Tā atklājas saprātīgā paklausībā un efektīvā pakļāvībā Dieva gribai. Un ar ticību, cerību, mīlestību. Viņa ticība saplūst ar mīlestību: ar Dieva mīlestību, kas piepildīja Ābrahamam, Jēkabam un Mozum dotos apsolījumus; ar savu laulātā drauga pieķeršanos Marijai, savu tēva sirsnību pret Jēzu. Ticība un mīlestība cerībā uz lielo misiju, ko Dievs arī ar viņa, Galilejas galdnieka, palīdzību uzsāka pasaulē: cilvēku pestīšanu.

Ticība, mīlestība un cerība: tāds ir svētā Jāzepa un visas kristīgās dzīves centrs. Svētā Jāzepa pašatdeve atklājas uzticīgas mīlestības, mīlošas ticības, paļāvīgas cerības pavedieniem caurausta. Tādēļ mums viņa svētki ir labs brīdis, lai atjaunotu mūsu pašatdevi šajā kristīgajā aicinājumā, ko Kungs devis ikvienam no mums.

Kad patiesi vēlas dzīvot no ticības, mīlestības un cerības, tad atjaunot šo sevis atdošanu nenozīmē atgriezties pie kaut kā, kas nogrimis aizmirstībā. Kad ir ticība, mīlestība un cerība, atjaunoties nozīmē palikt Dieva rokās, neskatoties uz personīgajām kļūdām, kritieniem un vājībām; tas nozīmē apstiprināt uzticības ceļu. Es atkārtoju – atjaunot sevis veltīšanos nozīmē atjaunot uzticību tam, ko Kungs mums prasa – tas ir, mīlēt ar darbiem.

Mīlestībai noteikti ir tai vien raksturīgas izpausmes. Dažreiz par mīlestību runā, it kā tā būtu tiekšanās pēc sevis apmierināšanas vai vienkāršs veids, kā egoistiski papildināt savu personību. Tā nav tāda, īstā mīlestība nozīmē – iziet no sevis, sevi dāvāt. Mīlestība sniedz prieku, bet šī prieka saknēm ir krusta veidols. Kamēr mēs esam virs zemes un neesam nonākuši līdz nākamās dzīves pilnībai, bez upura un sāpju pieredzes nevar būt patiesas mīlestības. Tās ir sāpes, kas tiek izgaršotas, kas ir patīkamas, kas ir dziļa iekšēja prieka pilnas, bet īstas sāpes, jo tās nozīmē uzvaru pār egoismu un to, ka mēs mīlestību ņemam par visu mūsu darbību absolūto mēru.

Par to mēs jau daudz esam runājuši citos gadījumos, bet ļaujiet man no jauna uzsvērt Jāzepa, kurš nenorobežojās no saviem līdzpilsoņiem, nedz arī cēla ap sevi nevajadzīgas barjeras, dzīves dabiskumu un vienkāršību.

Tādēļ, lai gan tas varbūt dažos brīžos vai zināmās situācijās būtu noderīgi, man parasti nepatīk runāt par katoļu strādniekiem, katoļu inženieriem vai katoļu mediķiem, it kā runa būtu par kādu paveidu sugas iekšienē, it kā katoļi veidotu kādu no citiem atšķirtu mazu grupiņu. Jo tas nozīmē radīt iespaidu, ka starp kristiešiem un pārējo cilvēces daļu, ir plaisa. Es respektēju pretēju viedokli, bet es uzskatu, ka precīzāk būtu runāt par strādniekiem, kas ir katoļi, vai par katoļiem, kas ir strādnieki; inženieriem, kas ir katoļi, vai katoļiem, kas ir inženieri. Jo cilvēks, kam ir ticība un kurš strādā intelektuālu, tehnisku vai fizisku darbu, ir un jūtas vienots ar citiem, saviem līdzgaitniekiem, ar tādiem pašiem pienākumiem un tiesībām, ar to pašu vēlmi pilnveidoties, ar tām pašām slāpēm cīnīties pret tām pašām problēmām un rast risinājumu.

Katolis, kas pieņems to visu, pratīs no savas ikdienas dzīves izveidot ticības, cerības un mīlestības liecību, parastu un vienkāršu liecību, kam nav nepieciešamas pārspīlētas izpausmes. Tādējādi ar savas dzīves integritāti viņš izcels Baznīcas pastāvīgo klātbūtni pasaulē, tādēļ ka visi katoļi paši ir Baznīca, jo ar pilnām tiesībām viņi ir vienīgās Dieva tautas locekļi.

Lūk, mēs esam iegājuši Gavēņa – gandarīšanas, šķīstīšanās, atgriešanās – laikā. Tas nav viegls uzdevums. Kristietība nav ērtais ceļš: nepietiek ar to, ka esam Baznīcā un ļaujam gadiem ritēt. Mūsu dzīvē, kristiešu dzīvē, svarīga ir pirmā atgriešanās – šis vienreizīgais brīdis, ko ikviens atceras, kad skaidri atklājām visu, ko mums prasa Kungs. Tomēr vēl svarīgākas, vēl grūtākas izrādās nākamās atgriešanās. Un, lai nākamās atgriešanās palīdzētu Dieva žēlastības darbībai, ir jāsaglabā dvēseles svaigums, jāpiesauc Kungs, jāmācās ieklausīties, atklāt to, kas neiet, jāprasa piedošana.

Šīs svētdienas liturģijā mēs lasām (Ps 90,15 (Mises introits)): invocabit me et ego exaudiam eum, – ja jūs piesauksiet mani, saka Kungs, es jūs paklausīšu. Pārdomājiet kādu brīdi par šīm brīnišķīgajām Dieva rūpēm par mums, Dieva, kurš vienmēr gatavs mūs uzklausīt, ik brīdi uzmanīgs pret katru cilvēka vārdu. Visos laikos – bet jo īpaši tagad, tādēļ ka mūsu sirds ir labi noskaņojusies, nolēmusi gatava šķīstīties, – Viņš klausās mūsos un Viņš neatstās novārtā satriektas un pazemotas sirds lūgšanu (Ps 50,19 (Mises introits). )

Kungs mūs uzklausa, lai iejauktos, lai ienāktu mūsu dzīvē, lai atbrīvotu mūs no ļaunā un piepildītu ar labo: eripiam eum et glorificabo eum (Ps 90,15). – Es viņu atbrīvošu un pagodināšu, Viņš saka par cilvēku. Lūk, godības cerība. Šeit atkal ir sākuma punkts iekšējai atjaunotnei, ko dēvējam par garīgo dzīvi. Šī pagodināšanas cerība nostiprina mūsu ticību un mudina mūsu mīlestību. Tādējādi darbībā tiek iesaistīti trīs teologālie tikumi, šie dievišķie tikumi, kas mūs padara līdzīgus Dievam, mūsu Tēvam.

Vai ir vēl labāks veids, kā uzsākt Gavēni? Mēs atjaunojam ticību, cerību un mīlestību, kurās ir gandarīšanas gara, vēlmes šķīstīties, avots. Gavēnis nav tikai iemesls, lai pastiprinātu mūsu mortifikācijas ārējās izpausmes; ja mēs domājam, ka gavēnis ir tikai tas, tad tā dziļā nozīme kristīgajā dzīvē mums ir paslīdējusi garām, jo, es atkārtoju, – šīs ārējās darbības ir ticības, cerības un mīlestības augļi.