Numuru saraksts

Pasaule mūs gaida. Jā! Ar dedzību mīlam šo pasauli tādēļ, ka Dievs mums to tā ir mācījis: sic Deus dilexit mundum – jo tik ļoti Dievs mīlēja pasauli. Un tādēļ, ka tas ir mūsu cīņas lauks skaistajā mīlestības karā par to, lai visi sasniegtu mieru, ko Kristus ir nācis iedibināt.

Kungs ar smalkjūtīgas mīlestības žestu ir ļāvis, lai mēs šo zemi iekarojam Viņam. Viņš (vienmēr tik pazemīgs!) vēlējās pie tā apstāties – Viņš vienkārši darīja to iespējamu… Un mums Viņš piešķīra vieglāk paveicamo un patīkamāko daļu – darbību un triumfu.

Pasaule… – „Tā ir mūsu joma!“… – Tu to apgalvo, vispirms pacēlis skatienu un galvu uz debesīm, ar pārliecību, kāda piemīt zemkopim, kas kā saimnieks pārstaigā savu labības lauku: Regnare Cristum volumus! – Mēs vēlamies, lai Viņš valda pār šo savu zemi!

„Šis ir cerības laiks, un es pārtieku no šī dārguma. Tie nav tikai vārdi, tēvs,“ tu man saki, „tā ir realitāte.“ Tādā gadījumā… visa pasaule, visas cilvēciskās vērtības, kas tevi saista ar milzīgu spēku, – draudzība, māksla, zinātne, filozofija, teoloģija, sports, daba, kultūra, dvēseles… – tam visam par pamatu liec cerību, Kristus cerību.

Pasaules mainīgais un tīkamais šarms… Tas tevi tik neatlaidīgi pievelk… Ceļmalas puķes, kas tevi saista ar savu krāsu un smaržu,… putni debesīs, visa radība…

– Mans nabaga bērns! Tā tam ir jābūt. Citādi, ja tevi tas neapburtu, kādu upuri tu piedāvātu mūsu Kungam?

Kristieša aicinājums tevi mudina būt Dievā un vienlaikus rūpēties par zemes lietām, lietojot tās objektīvi – tā, kā pienākas, lai atdotu tās atpakaļ Viņam.

Liekas neticami, ka varam būt tik laimīgi šajā pasaulē, kur tik daudzi cilvēki ietiepīgi vēlas būt noskumuši, jo skrien pakaļ savam egoismam, it kā viss beigtos te, virs zemes! Nekļūsti par vienu no viņiem… Labojies ik brīdi!

Pasaule ir auksta, šķiet, tā ir aizmigusi.

Bieži vien no sava skatupunkta tu uz to noraugies ar liesmojošu skatienu. Lai tā pamostas, Kungs!

Apvaldi savu nepacietību, būdams drošs, ka tad, ja pratīsim labi sadedzināt savu dzīvi, mēs pielaidīsim uguni it visos kaktos… un apkārtējā vide mainīsies.

Uzticamība, tā kalpošana Dievam un dvēselēm, ko tev vienmēr lūdzu, nav gaistošs entuziasms, bet gan tāds, ko iegūst uz ielas, raugoties uz to, cik daudz it visur ir darāmā.

Labam Dieva bērnam ir jābūt ļoti cilvēcīgam. Taču ne tik ļoti, lai nolaistos līdz prastumam un sliktai audzināšanai.

Ir grūti kliegt ikviena cilvēka ausī ar darbu, ko paveic klusējot, un ar to, ka rūpīgi izpildām savu pilsoņa pienākumu, lai vēlāk pieprasītu savas tiesības un nodotu tās Baznīcas un sabiedrības rīcībā. Tas ir grūti… taču ļoti efektīvi.

Nav taisnība, ka ir pretruna starp to, ka cilvēks ir labs katolis un kalpo pilsoniskajai sabiedrībai. Tāpat kā nav neviena iemesla, kāpēc būtu jānotiek Baznīcas un valsts sadursmei, ja tiek leģitīmi izmantota vara, kas katrai ir, un ja raugās uz misiju, ko Dievs tām ir uzticējis. Tie, kas apgalvo pretējo, melo – tieši tā, melo! Tie ir tie paši, kas neīstas brīvības vārdā „sirsnīgi“ vēlētos, lai mēs, katoļi, atgrieztos katakombās.

Lai sekotu Kristus pēdās, mūsdienu apustulis nenāk, lai kaut ko reformētu vai – vēl mazāk – lai attālinātos no apkārt valdošās vēsturiskās realitātes… Pietiek, ja viņš rīkojas kā pirmie kristieši, dzīvinot apkārtējo vidi.

Tu, kas dzīvo pasaulē un esi viens no pilsoņiem, esi saskarē ar cilvēkiem, kuri apgalvo, ka ir labi vai ka ir slikti… tev ir jājūt nemitīga vēlēšanās dāvāt cilvēkiem prieku, kuru tu baudi, būdams kristietis.

Nāca Cēzara Augusta pavēle, saskaņā ar kuru bija jāpierakstās visiem Izraēlas iedzīvotājiem. Marija un Jāzeps devās uz Betlēmi… – Vai neesi iedomājies, ka Kungs izmantoja konkrētu likuma izpildi, lai īstenotu savu pravietojumu? Mīli un ievēro godīgas līdzāspastāvēšanas normas un nešaubies, ka uzticīga pakļaušanās pienākumam arī būs instruments, ar kura starpniecību citi atklās kristietības godīgumu, kas ir dievišķās mīlestības auglis, un sastaps Dievu.