Numuru saraksts

Ir veltīgi censties izpatikt visiem. Vienmēr būs neapmierināti cilvēki, kas iebildīs. Paskaties, kā to rezumē tautas gudrība: „Kad jēriem klājas labi, tad vilkiem klājas slikti.“

Tevi nesaprot? … Viņš bija Patiesība un Gaisma, taču savējie Viņu tāpat nesaprata. – Kā jau tik daudzkārt esmu tev licis apdomāt, atceries Kunga vārdus: „Māceklis nav lielāks par savu Skolotāju.“

Apvainojumi un nomelnošana, ko cieš Dieva bērns, ir salīdzināmi ar ievainojumiem, ko karavīrs gūst kaujas laukā.

Tevi vazā šurpu turpu, tevi nomelno… Kāda gan nozīme ir tavai labajai slavai? Katrā ziņā nejūti ne kaunu, ne bēdas par sevi, bet gan par viņiem – par tiem, kas tev dara pāri.

Reizēm cilvēki negrib saprast, viņi ir kā akli… Taču citreiz savukārt tas biji tu, kurš nemācēji likt sevi saprast. Labojies!

Nepietiek ar to, ka tev ir taisnība. Vēl ir nepieciešams prast to parādīt… Un panākt, lai citi vēlas to atzīt. Tomēr apliecini patiesību vienmēr, kad tas nepieciešams, neapstājoties pie „ko teiks citi“.

Ja tu regulāri apmeklēsi Mācītāja skolu, tevi nepārsteigs tas, ka tev ir jācīnās pret tik ļoti daudzu cilvēku neizpratni, kaut arī viņi būtu spējuši tev neizsakāmi palīdzēt ar to vien, ja nedaudz papūlētos būt saprotoši.

Tu neesi pret viņu fiziski slikti izturējies… Taču tik daudzkārt tu neesi viņu ņēmis vērā, esi uz viņu raudzījies vienaldzīgi, kā uz svešinieku.

– Vai tas tev šķiet nebūtiski?

Paši to neapzinoties, vajātāji mūs svētdara… – Taču vai! šiem „svētdarītājiem“!

Virs šīs zemes bieži atmaksā, ceļot neslavu.

Mēs nevaram salikt rokas klēpī, kad, izmantojot smalku vajāšanu, Baznīca tiek nolemta bada nāvei, atstājot to ārpus sabiedriskās jomas un it īpaši aizliedzot tai iejaukties izglītībā, kultūrā, ģimenes dzīvē.

Tās ir Dieva, nevis mūsu tiesības, un Viņš mums, katoļiem, tās ir uzticējis…, lai mēs tās izmantotu!

Maigs vējiņš un viesulis nav viens un tas pats. Pirmajam pretoties var kurš katrs – tā ir bērnu spēle, cīņas parodija.

– Sīki šķērslīši, vajadzībiņas, grūtībiņas… Tu to visu līksmi panesi un pie sevis priecīgs domāji: nu gan strādāju Dievam, jo krusts ir klātesošs! Nē, mans nabaga bērns, klāt ir viesulis, un tagad tu jūti tādu kratīšanu un triecienus, kas varētu izraut ar saknēm simtgadīgus kokus. Un tas attiecas gan uz iekšējo, gan ārējo… Paļaujies! Šis viesulis nevarēs izraut tavu Ticību un tavu Mīlestību, nedz arī nostumt tevi no tava ceļa… ja vien tu nenošķirsies no savas „galvas“, ja vien jūti vienotību.