Numuru saraksts

Ir tādi, kas kļūdās vājuma dēļ, jo mēs esam radīti no trausla māla, taču viņi paliek pilnībā uzticīgi Baznīcas mācībai. Tie ir tie paši, kas ar Dieva žēlastības palīdzību pauž varonīgu drosmi un pazemību, lai atzītu savas kļūdas un ar īpašu uzsvaru aizstāvētu patiesību.

Tu man atrakstīji, ka visbeidzot tiki līdz biktskrēslam un ka esi nobaudījis, ko nozīmē atvērt savas dzīves kloāku – tā tu to nosauci – „cilvēka“ priekšā.

– Kad beidzot izrausi no sevis šo tukšo sevis vērtējumu? Tad tu dosies uz biktskrēslu priecīgs, ka vari parādīt sevi tādu, kāds esi, šī Kristus svaidītā „cilvēka“ priekšā – viņš ir otrs Kristus – pats Kristus! –, kas tev dod absolūciju, Dieva piedošanu.

Ziemassvētki. Tu man raksti: „Sekojot Marijas un Jāzepa svētajai gaidīšanai, arī es ar nepacietību gaidu Bērnu. Cik laimīgs es būšu Betlēmē! Nojaušu, ka mani piepildīs bezgalīgs prieks. Ak, un kopā ar Viņu arī es vēlos piedzimt no jauna…“

– Kaut šī tava vēlēšanās piepildītos!

Atkal ļaujies saviem vecajiem gājieniem! … Un pēc tam, kad atgriezies, jūti maz prieka, jo tev trūkst pazemības. Varētu domāt, ka tu ietiepīgi nevēlies atzīt līdzības par pazudušo dēlu otro daļu un joprojām esi pieķēries nožēlojamai sēnalu laimei. Tavs vājums tevi ievainoja lepnības dēļ, un tu neizšķiries lūgt piedošanu un neuzskati, ka tad, ja pazemosies, tevi sagaida Dievs Tēvs, kurš tevi līksmi uzņems un rīkos svētkus par godu tam, ka tu atgriezies un sāc visu no jauna.

„Tēvs, es smejos par savu postu, kā jūs man ieteicāt, bet nepiekāpjos tam, un tad es jūtos daudz priecīgāks. Un otrādi, ja muļķības pēc ļaujos skumjām, rezultātā jūtos tā, it kā būtu nogājis no ceļa.“

Mums savā dvēselē jālolo patiesas šausmas pret grēku. Atkārto ar satriektu sirdi – Kungs, kaut es Tevi vairāk neapvainotu! Tomēr nenobīsties no nabaga miesas un cilvēcisko kaislību nastas. Būtu muļķīgi un bērnišķīgi naivi, ja tu tikai tagad uzzinātu – kaut kas „tāds“ pastāv. Tavs posts nav šķērslis, bet gan pamudinājums vairāk vienoties ar Dievu, lai Viņu nemitīgi meklētu, jo Viņš mūs šķīstī.

Tā kā pilnīgi noteikti agrāk vai vēlāk tev būs jāklūp pār paša personiskā posta acīmredzamību, gribu tevi brīdināt par dažiem kārdinājumiem, kurus tev iedvesīs nelabais un kuri tev nekavējoties jānoraida: tās ir domas, ka Dievs ir tevi aizmirsis, ka tavs aicinājums uz apustulātu ir veltīgs vai ka pasaules grēku un sāpju nasta pārsniedz tavus apustuļa spēkus…

– Nekas no tā visa nav taisnība!

Tev sāpēja līdz sirds dziļumiem, kad tev pateica, ka tu meklē nevis atgriešanos, bet gan futlāri savam postam… lai tādējādi ērti turpinātu vilkt sev līdzi šo skumjo nastu, kurai nu būtu alvejas garša!

Tu esi apkaunots Dieva un citu cilvēku priekšā. Esi atklājis vecos netīrumus, kas no jauna parādījušies tevī. Nav tādu instinktu vai sliktu noslieču, ko tu neizjustu uz savas ādas… Un tavu sirdi pilda šaubu mākonis. Turklāt, kad vismazāk to vēlies vai gaidi, parādās kārdinājums, kad aiz noguruma tava griba atslābst. Tu vairs nezini, vai tas tevi pazemo, lai gan tev ir sāpīgi sevi redzēt šādu… Tomēr – lai tev sāp Viņa dēļ, aiz mīlestības pret Viņu. Šī mīlestības nožēla tev palīdzēs palikt modram, jo cīņa turpināsies, kamēr vien dzīvojam.

Nomāktība par to, ka pamani savas nepilnības, vai par to, ka citi tās atklāj, ir nepamatota…

– Lūdz patiesu pazemību.

„Es joprojām esmu nabaga radība,“ tu man saki. Tomēr agrāk, to apjaušot, tu piedzīvoji tik nepatīkamus brīžus! Savukārt tagad, lai arī neesi pie tā pieradis, ne grasies piekāpties, tu pamazām mācies smaidīt un uzsākt savu cīņu no jauna ar pieaugošu prieku.

Vienu dienu tu man teici, ka ar mūsu Māti tu sarunājies šādi: „Bezvainīgā Jaunava, es labi zinu, ka esmu nabaga nožēlojama būtne, kas ik dienu tikai palielina savu grēku skaitu…“ Un es tev noteikti ieteicu lūgties svēto Rožukroni. Ak, svētīgā „Esi sveicināta“ monotonija, kas šķīstī tavu grēku monotoniju!