Numuru saraksts

Nav taisnība, ka ir pretruna starp to, ka cilvēks ir labs katolis un kalpo pilsoniskajai sabiedrībai. Tāpat kā nav neviena iemesla, kāpēc būtu jānotiek Baznīcas un valsts sadursmei, ja tiek leģitīmi izmantota vara, kas katrai ir, un ja raugās uz misiju, ko Dievs tām ir uzticējis. Tie, kas apgalvo pretējo, melo – tieši tā, melo! Tie ir tie paši, kas neīstas brīvības vārdā „sirsnīgi“ vēlētos, lai mēs, katoļi, atgrieztos katakombās.

Pasaulīgie cilvēki nopūlas, lai dvēseles pēc iespējas ātrāk zaudētu Dievu un pēc tam – lai zaudētu pasauli… Viņi nemīl šo mūsu pasauli, viņi to izmanto, sabradājot pārējos!

– Neesi tu arī šīs dubultās krāpšanas upuris!

Fundamentāla kļūda, no kuras tev jāpiesargās, ir domāt, ka tava laika vai tavas vides cildenie un leģitīmie ieradumi un prasības nevar tik pakārtotas un pielāgotas Jēzus Kristus svētajai morāles doktrīnai. Pievērs uzmanību, ka es precizēju – cildenie un leģitīmie. Pārējiem ieradumiem nav tiesību uz pilsoniskumu.

Nevar atdalīt reliģiju no dzīves ne domās, ne ikdienas realitātē.

Mēs nevaram salikt rokas klēpī, kad, izmantojot smalku vajāšanu, Baznīca tiek nolemta bada nāvei, atstājot to ārpus sabiedriskās jomas un it īpaši aizliedzot tai iejaukties izglītībā, kultūrā, ģimenes dzīvē.

Tās ir Dieva, nevis mūsu tiesības, un Viņš mums, katoļiem, tās ir uzticējis…, lai mēs tās izmantotu!

Daudzas materiālas, tehniskas, ekonomiskas, sociālas, politiskas un kultūras realitātes pārvēršas par milzīgiem šķēršļiem pārdabiskajai dzīvei, ja tās atstāj savā vaļā vai arī uztic to rokām, kam trūkst mūsu ticības gaismas. Tās izveido tādu kā Baznīcai slēgtu un naidīgu cietoksni. Tev, kas esi kristietis – pētnieks, literāts, zinātnieks, politiķis, strādnieks… –, ir pienākums svētdarīt šīs realitātes. Atceries, ka visa pasaule – tā raksta apustulis – vaid kā dzemdību sāpēs, gaidīdama Dieva bērnu atbrīvošanu.

Jau pirms daudziem gadiem man kļuva skaidrs kā diena kāds kritērijs, kas vienmēr būs spēkā: sabiedrībai, ņemot vērā to, cik tā ir nošķirta no kristīgās ticības un morāles, ir nepieciešams jauns veids, kā dzīvot un kā izplatīt Evaņģēlija mūžīgo patiesību. Pašā sabiedrības un pasaules epicentrā Dieva bērniem ir jāmirdz ar saviem tikumiem kā gaismekļiem tumsībā, quasi lucernae lucentes in caliginoso loco.

Šķiet šokējoši tas, cik bieži tik daudziem cilvēkiem (brīvības vārdā!) ir bail no tā, lai katoļi vienkārši būtu labi katoļi; un viņi liek tam šķēršļus!

Piesargies no apmelojumu un mājienu izplatītājiem, kurus vieni uzņem vieglprātības, citi ļaunprātības dēļ, iznīcinot apkārtējās gaisotnes mieru un saindējot sabiedrisko domu. Ir gadījumi, kad patiesa tuvākmīlestība prasa, lai tiktu atklātas šādas ļaunprātības un to izplatītāji. Citādi gan viņi, gan tie, kas viņus dzird ar nomaldījušos vai slikti sagatavotu sirdsapziņu, varētu iedomāties, ka klusēšana ir piekrišana.

Sektanti skaļi iebilst pret to, ko viņi sauc par „mūsu fanātismu“, jo paiet gadsimti, bet mūsu katoļu ticība paliek nemainīga. Turpretī sektantu fanātisms ik pa laikam mainās, jo tas nav paturējis saikni ar patiesību, – tie paceļ pret svēto Baznīcu putnu biedēkli, kas veidots no tukšiem vārdiem, jo viņu darbu dēļ tiem vairs nav nekādas nozīmes: „brīvība“, kas saķēdē; „progress“, kas liek atgriezties selvā; „zinātne“, kas apslēpj nezināšanu… Vienmēr kāds karogs, aiz kura paslēpt vecu, sabojātu preci.

Kaut tavs Ticības „fanātisms“ kļūtu jo dienas, jo spēcīgāks. Vienīgās Patiesības vienīgā aizsardzība!

Nedz bīsties, nedz brīnies par to, cik noslēgti var būt daži cilvēki. Nekad netrūks cilvēku, kas vicinās savas nezināšanas ieroci, plātīdamies ar izglītotību.

Cik sāpīgi ir pārliecināties par to, kādā saskanīgā vienotībā – vienoti dažādu kaislību dēļ, bet vienoti pret kristiešiem, Dieva bērniem, – dodas uz priekšu tie, kas ienīst Kungu, un arī daži citi, kas apgalvo, ka Viņam kalpojot!