Numuru saraksts

Ir padevīgi jāpaklausa. – Taču tas jādara ar gudrību, mīlestību un atbildības izjūtu. Un tas ne-kādi nenozīmē, ka drīkst tiesāt to, kurš valda.

Ir daudz veidu, kā sēt apjukumu… – Pietiek, piemēram, pasludināt izņēmumu par vispārīgu noteikumu.

Vai tu domā, ka citi nekad nav bijuši divdesmit gadus veci? Vai tu domā, ka ģimene pret viņiem nekad nav izturējusies tā, it kā viņi būtu nepilngadīgi? Vai tu domā, ka viņi ir tikuši sveikā cauri, nepiedzīvojot sīkas un ne tik sīkas nebūšanas, ar kurām jāsaskaras tev? … Nē. Viņi ir šķērsojuši tos pašus apstākļus, ko tu piedzīvo tagad, un ar žēlastības palīdzību ir nobrieduši, ar dāsnu neatlaidību minot kājām savu „es“, piekāpjoties, kur bija iespējams piekāpties, un paliekot uzticīgi, taču bez uzpūtības un neievainojot, ar rāmu pazemību, kad tas nebija iespējams.

Kad tava griba saļogās, saskaroties ar ikdienas darbu, no jauna atceries šo apsvērumu: „Mācības, darbs ir mana ceļa būtiska sastāvdaļa. Ja slinkuma dēļ es zaudētu savu profesionālo cieņu, tas iznīcinātu vai darītu neiespējamu manu kristīgo darbību. Man ir nepieciešams (jo to vēlas Dievs) augt savā profesionālajā prestižā, lai piesaistītu citus un palīdzētu viņiem.“

– Nešaubies par to, ka, atstādams novārtā savu uzdevumu, tu gan pats atkāpies no dievišķajiem plāniem, gan novirzi no tiem citus.

Nav runa par to, lai tu veiktu savus pienākumus steigā, bet gan par to, lai tos pabeigtu nevilcinoties, Dieva ritmā.

Ja mēs, kristieši, patiešām dzīvotu saskaņā ar savu ticību, tad notiktu visu laiku lielākā revolūcija… Līdzpestīšanas efektivitāte ir atkarīga arī no katra no mums! – Apdomā to!

Tu apzināsies savu atbildību, kad sapratīsi, ka Dieva priekšā tev ir vienīgi pienākumi. Un tas ir Viņš, kas piešķirs tev tiesības!

Kaut tu iemācītos ik dienas rūpēties par citiem ar tādu devību, ka aizmirstu pat par savu eksistenci!

Lūk, doma, kas tev palīdzēs grūtos brīžos: jo uzticīgāks būšu, jo lielāks būs pienesums tam, lai arī citi pieaug šajā tikumā. – Ir tik patīkami just, ka mēs cits citu atbalstām!

Nekļūsti par „teorētiķi“! Mūsu dzīvei ir jābūt tai, kas katru dienu grandiozos ideālus pārvērš par varonīgu un auglīgu ikdienas realitāti.

Tik tiešām, senais ir pelnījis cieņu un pateicību. Lai mācītos – jā. Lai ņemtu vērā šo pieredzi – arī. Taču nepārspīlēsim. Katrai lietai ir savs laiks. Vai tad mēs tagad valkājam vestes ar izšuvumiem un šauras zīda bikses līdz ceļiem un liekam galvā pūderētas parūkas?

Nedusmojies, bieži vien bezatbildīga uzvedība liecina par saprāta vai sagatavotības, nevis par labas gribas trūkumu. No skolotājiem un vadītājiem ir jāpieprasa, lai viņi aizpilda šos robus ar savu pienākumu atbildīgu izpildi.

– Un tev būs jāizdara sirdsapziņas izmeklēšana… ja arī tu esi viens no tiem, kas ieņem šādu amatu.

Tu esi iecelts vadošā amatā un darbojies saskaņā ar to, ko teiks cilvēki? – Vecais sakārni! – Vispirms tev jādomā par to, ko teiks Dievs, un tikai otrajā vietā – bet reizēm nemaz – tev jāapsver tas, ko varētu domāt citi. Kungs saka: „Katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, arī Es atzīšu sava Debesu Tēva priekšā. Un to, kas mani noliegs cilvēku priekšā, arī Es noliegšu sava Debesu Tēva priekšā.“

Tu, kas esi atbildīgā amatā, pildot savu uzdevumu, atceries: personiskais iet bojā kopā ar cilvēku, kas sevi padara neaizstājamu.

Labas pārvaldes pamatnorma ir sadalīt atbildību, bet tā, lai tas nenozīmē ne ērtību, ne anonimitāti. Uzstāju – sadalīt atbildību: katram pieprasot dot norēķinu par to, kas viņam bija uzticēts, lai varētu „dot norēķinu“ Dievam un arī dvēselēm, ja nepieciešams.

Risinot jautājumus, centies nekad tā nepārspīlēt ar taisnīgumu, ka tev aizmirstos tuvākmīlestība.

Ķēdes izturība tiek mērīta pēc tās visvājākā posma.

Ne par vienu no saviem padotajiem nesaki, ka viņš nekam neder.

– Tas, kurš nekam neder, esi tu, jo neproti šo cilvēku nolikt vietā, kur viņš var būt noderīgs.

Noraidi alkas pēc pagodinājumiem. Turpretī apdomā, kādi ir instrumenti, pienākumi un efektivitāte. – Tā tu nealksi pēc augstiem amatiem un, ja tie tev tiks doti, tos uzlūkosi pareizi, kā slogu, kas tev uzlikts, lai kalpotu dvēselēm.

Krusta izsmiekla stundā Jaunava ir tur, sava Dēla tuvumā, nolēmusi pieņemt to pašu likteni. – Zaudēsim bailes uzvesties kā atbildīgi kristieši, kad tas nav ērti vidē, kurā esam. Viņa mums palīdzēs.