Tavai kritikai, kaut ari tā pretendē uz objektivitāti, nevajadzētu būt vērstai nedz pret savu apustulātu, nedz pret saviem brāļiem.

Šis kritiskais gars ir liels traucēklis, jo, apspriežot citu cilvēku darbu (tev vispār nekas nav jāapspriež), pat ar saviem vislabākajiem nodomiem tu neizdari nekā pozitīva un ar savu negatīvo piemēru satracini ari citus.

„Bet kā tad ar manu kritizētāja garu?“ tu norūpējies jautā. „Tā taču ir mana rakstura būtība…“

Klausies! Es tevi nomierināšu. Ņem pildspalvu un papīru. Vienkārši, īsos vārdos uzraksti par to, kas tev sagādā rūpes. Iedod šo zīmīti savam garīgajam tēvam un vairāk par to nedomā. Viņš vai nu izmantos to lietderīgi, vai ari iemetīs papīrgrozā.