Iepazīstināt ar Kristu

Visi dzīves notikumi – gan katra atsevišķa eksistence, gan savā ziņā arī vēstures lielās krustceles – man šķiet kā Dieva mesti aicinājumi cilvēkiem, lai viņi satiktos ar patiesību. Un mums – kristiešiem – tās ir daudzas sniegtās iespējas vārdos un darbos ar žēlastības palīdzību sludināt Garu, kam mēs piederam (sal. Lk 9,55).

Katrai kristiešu paaudzei jāizpērk, jāsvētdara savs laiks; tādēļ vajadzīgs, lai viņi izprastu citu cilvēku, savu līdzinieku, centienus un dalītos tajos, lai, pielietojot runas dāvanu, viņiem mācītu atbildēt uz Svētā Gara darbību, uz dievišķās Sirds pastāvīgo bagātību izliešanos. Mums kristiešiem šajās dienās un šai pasaulei, kā daļa mēs esam un kurā dzīvojam, pienākas sludināt šo Evaņģēlija cik seno, tik jauno vēsti.

Nav taisnība, ka visi mūsu laikmeta cilvēki, tā vispār un pilnīgi visi kopā, būtu aizvērti vai paliktu vienaldzīgi pret to, ko kristīgā ticība māca par cilvēka likteni un būtību; nav taisnība, ka visi mūslaiku cilvēki nodarbojas tikai ar zemes lietām un viņiem nav interese skatīties uz debesīm. Tiesa, noslēgtu ideoloģiju netrūkst un cilvēku, kas tās atbalsta, arī ne. Tomēr mūsu laikmetā ir arī lieli nodomi un maziska izturēšanās, varonīga rīcība un gļēvums, entuziasms un vilšanās; ir cilvēki, kas sapņo par jaunu, taisnīgāku un cilvēcīgāku pasauli, un ir citi, kas varbūt vīlušies par savu pirmo ideālu neizdošanos patveras personiska miera egoistiskos meklējumos vai paliek maldos iegremdēti.

Līdz visiem šiem vīriešiem un visām sievietēm, lai kur viņi neatrastos – pacilājuma brīžos vai krīzēs un zaudējumos – mums jāpalīdz nogādāt svētā Pētera svinīgo un skaidro vēsti, kas sekoja dienās pēc Vasarsvētkiem: Jēzus ir stūrakmens, Pestītājs, mūsu dzīves viss, jo ārpus Viņa nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti (Apd 4,12).