Ticības ceļš

Gala mērķis nav viegls – pielīdzināt sevi Kristum. Bet tas tomēr nav smagi, ja mēs dzīvojam tā, kā Kungs mums ir mācījis: ja ik dienas steidzamies pie Viņa Vārda, ja mūsu dzīve ir sakramentālās realitātes piesātināta Euharistijā, ko Viņš mums atstājis uzturam; jo kristieša ceļš ir viegli ejams, kā to atgādina kāda sena manas dzimtenes dziesma. Dievs mūs aicinājis skaidri un nepārprotami. Kā Austrumu gudrie mēs ieraudzījām zvaigzni – gaismu un ceļu – mūsu dvēseles debesīm.

Mēs ieraudzījām Viņa zvaigzni austrumos, un mēs ieradāmies Viņu pielūgt (Mt 2,2). Mums ir līdzīga pieredze. Arī mēs esam ievērojuši, ka pamazām jauna gaisma uzausa mūsu dvēselē: vēlme kļūt par kristieti pilnībā – ja jūs man atļaujat lietot šādu izteikumu − rūpes uztvert Dievu nopietni. Ja ikviens no jums tagad sāktu skaļā balsī stāstīt sava pārdabiskā aicinājuma vēsturi, pārējie nāktu pie slēdziena, ka tas viss bija dievišķs. Pateiksimies Dievam Tēvam, Dievam Dēlam, Dievam Svētajam Garam un arī Jaunavai Marijai, caur kuru pie mums nonāk visas debesu svētības, par šo dāvanu, kas kopā ar ticību ir lielākā, ko Kungs var piešķirt kādai radībai: stingra apņēmība sasniegt mīlestības pilnību, esot pārliecinātam, ka profesionālo un sociālo pienākumu vidū svētums ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams.

Ar kādu iejūtību Kungs mūs aicina! Viņš runā cilvēka vārdiem kā tāds, kas iemīlējies: es tevi saucu vārdā… tu esi mans (Is 43,1). Dievs, kurš ir skaistums, lielums, gudrība, mums paziņo, ka mēs Viņam piederam, ka Viņš mūs izraudzījis kā Viņa bezgalīgās mīlestības galamērķi. Ir jābūt stiprai ticības dzīvei, lai neizkropļotu šo brīnumu, ko dievišķā Apredzība mums uztic. Mums jābūt tādai ticībai kā Austrumu gudrajiem – pārliecībai, ka ne tuksnesis, ne vētras, ne oāzes miers mums nebūs par šķērsli, lai nonāktu mūžīgajā Betlēmē, kas ir galīgā dzīve kopā ar Dievu.