Tā ir ticība Kristum, kurš miris un augšāmcēlies, ir klātesošs visos un katrā mūsu dzīves brīdī, izgaismo mūsu sirdsapziņu un aicina ar visiem mūsu spēkiem piedalīties cilvēku vēstures kāpumos, kritumos un problēmās. Šajā vēsturē, kas sākās ar pasaules radīšanu un beigsies ar laiku beigām, kristietis nav bezpavalstnieks. Viņš ir šīs pasaules pilsonis ar dvēseli, kas pilna ilgām pēc Dieva, kura mīlestību jau šajā zemes dzīvē viņš sācis atklāt un kurā atklāj galamērķi, uz ko visi, kas dzīvojam virs zemes, esam aicināti.

Ja mana personiskā liecība var šķist kaut mazliet interesanta, es teiktu, ka savu priestera un dvēseļu gana darbu vienmēr esmu redzējis kā uzdevumu ikvienam likt skaidri stāties pretī visām viņa dzīves prasībām un palīdzēt viņam atklāt to, ko Dievs konkrēti sagaida no viņa , bet tomēr, neuzstādot nekādas robežas šai svētajai neatkarībai un svētīgajai personiskajai atbildībai, kas raksturīgas kristīgajai sirdsapziņai. Šis veids un gars kā darboties balstās cieņā pret atklātās patiesības transcendenci un uz katras cilvēciskas radības brīvības mīlestību. Es varētu arī pievienot, ka tas balstās pārliecībā par vēstures nenoteiktību, jo tā ir atvērta uz daudzām iespējamībām, ko Dievs nav vēlējies izslēgt.

Sekot Kristum nenozīmē meklēt patvērumu templī, paraustot plecus sabiedrības attīstības priekšā, cilvēku un tautu veiksmju vai kļūmju priekšā. Tieši pretēji - kristīgā ticība mums liek raudzīties uz pasauli kā uz Kunga radību un līdz ar to novērtēt visu to, kas ir cēls un skaists, atzīt katra cilvēka, radīta pēc Dieva attēla, cieņu, un apbrīnot šo tik īpašo brīvības dāvanu, kas mūs padara par savas rīcības saimniekiem, spējīgiem ar Debesu žēlastību veidot savu mūžīgo likteni.

Padarīt ticību par šīszemes ideoloģiju nozīmē to sašaurināt, paceļot politiski reliģisku karogu, lai nezin kādas dievišķas varas vārdā nosodītu tos, kuri nedomā līdzīgi kā mēs par problēmām, kas jau pēc savas dabas pieļauj daudzas un dažādas iespējas.