Gribu tevi brīdināt par kādu „sātana“ – tieši tā, ar mazo burtu!, jo vairāk viņš nav pelnījis – viltību, jo viņš mēģina izmantot pašus parastākos apstākļus, lai daudz vai nedaudz novirzītu mūs no ceļa, kas ved pie Dieva. Ja tu cīnies un, vēl vairāk, ja cīnies patiesi, tad nebrīnies, ka pārņem nogurums vai arī pienāk laiks, kad jāpeld „pret straumi“, nesaņemot nekādu garīgu vai cilvēcisku mierinājumu. Paklausies, ko pirms kāda laika man atrakstīja kāds cilvēks un ko es paturēju prātā, domājot par dažiem, kuri naivi uzskata, ka žēlastībai nav nekā kopīga ar dabu: „Tēvs, jau vairākas dienas jūtu šausmīgu slinkumu un apātiju attiecībā pret to, lai izpildītu dzīves plānu. Visu daru it kā piespiedu kārtā, un gara tur ir maz. Lūdzieties, lai man drīz beidzas šī krīze, jo tā man liek ļoti ciest, domājot, ka es varētu novirzīties no ceļa.“

– Pietika ar šādu atbildi: Vai tu nezināji, ka mīlestība prasa upurus? Lēnām izlasi Skolotāja vārdus: „Kas neņem savu krustu „cotidie“ – katru dienu –, nav manis cienīgs.“ Un tālāk: „Es jūs neatstāšu bāreņus…“ Kungs pieļauj šo tavu sausumu, kas tev šķiet tik smags, lai tu Viņu vairāk mīlētu, lai uzticētos vienīgi Viņam, lai ar krustu būtu līdzatpestītājs, lai Viņu atrastu.