Kungs no tevis gaida ļoti konkrētu apustulātu – kā tā zveja, kad tika noķertas simt piecdesmit trīs lielas zivis (tieši tādas, nevis citas), metot tīklu pa labi no laivas. Un tu man jautā: kā tas ir iespējams, ka, apzinoties sevi par cilvēku zvejnieku, dzīvojot saskarē ar daudziem biedriem un spējot saprast, kurā virzienā man jāraida savs apustulāts, es tomēr neko nenozvejoju? … Vai man trūkst mīlestības? Vai man trūkst iekšējās dzīves? Ieklausies atbildē, kas nāk no Pētera lūpām citas brīnumainas zvejas laikā: „Mācītāj, esam strādājuši visu nakti un neko neesam noķēruši, bet Tavā vārdā es izmetīšu tīklu.“ Jēzus Kristus vārdā sāc vēlreiz. – Stiprināts. Prom šo vājumu!