Tavs dzīves plāns ir ļoti prasīgs: tu agri celies, lūdzies, pieņem sakramentus, daudz strādā vai mācies, praktizē mērenību, mērdējies…, taču jūti, ka kaut kā tomēr pietrūkst! Cel šo jautājumu savā dialogā ar Dievu: tā kā svētums – cīņa par to, lai svētumu sasniegtu, – ir mīlestības pilnība, tev ir jāpārskata sava mīlestība pret Dievu un Viņa dēļ – mīlestība pret citiem. Varbūt tad tu savā dvēselē atklāsi lielus trūkumus, ar kuriem pat neesi cīnījies: to, ka neesi labs dēls, labs brālis, labs biedrs, labs draugs, labs kolēģis un, tā kā pats mīli „savu svētumu“ ar nesakārtotu mīlestību, tu esi skaudīgs. Tu „upurējies“ ļoti daudzās „personiskās“ detaļās, tāpēc esi pieķēries savam „es“, savai personai un patiesībā nedzīvo ne Dievam, ne pārējiem, vienīgi pats sev.