Priecīgu devēju Dievs mīl

Runājot par šo pilnīgo atraisīšanos, ko Kungs no mums prasa, vēlos jums norādīt vēl uz kādu ļoti būtisku aspektu, proti, uz mūsu veselību. Lielākā daļa no jums pašlaik esat jauni. Jūs piedzīvojat šo lielisko dzīves periodu, kad esat dzīvības un pāri plūstošas enerģijas pilni. Bet laiks paiet, un mēs neizbēgami sākam manīt mūsu fiziskā stāvokļa pasliktināšanos; tad nāk brieduma gadi ar savām slimībām un visbeidzot — vecuma nespēks. Turklāt ikviens no mums jebkurā brīdī var pēkšņi saslimt vai piedzīvot kādas citas veselības problēmas.

Tikai tad, ja mācēsim godprātīgi — kristīgi izdzīvot mūsu jaunības spēka gadus, dzīves labos posmus, mēs spēsim ar pārdabisku prieku pieņemt arī tos dzīves pavērsienus, ko cilvēki maldīgi dēvē par ļauniem. Neieslīgstot pārāk sīkās detaļās, vēlos dalīties savā personīgajā pieredzē par šo tēmu. Kad esam slimi, mēs reizēm kļūstam apnicīgi: viņi nerūpējas par mani labi; neviens par mani neinteresējas; man nepietiekami pievērš uzmanību; neviens mani nesaprot… Sātans, kurš vienmēr ir modrs un nepārtraukti mums uzglūn, izmanto jebkuru iespēju, lai uzbruktu. Kad cilvēks slimo, nelabā taktika ir radīt viņā sava veida psihozi — apsēstību, kas viņu attālinātu no Dieva, iesētu viņā iekšēju rūgtumu vai iznīcinātu viņa ciešanu nopelnu dārgumus, kas tiek iemantoti, ja cilvēks visu dvēseļu labuma vārdā pieņem sāpes ar mīlestību un izdzīvo ar pārdabisku prieku. Tāpēc, ja tāda ir Dieva griba, ka mūs piemeklē kādas ciešanas, tad uztversim to kā zīmi, ka Viņš mūs uzskata par pietiekoši nobriedušiem, lai mēs vēl vairāk vienotos ar Viņa atpestījošo Krustu.

Bet tam mums ir nepieciešama iepriekšēja ilgstoša sagatavošanās, ik dienas praktizējot svētu atraisīšanos no sevis, lai gadījumā, ja Kungs mūsu dzīvē pieļautu slimību vai nelaimi, mēs būtu gatavi tās panest ar vīrišķību un mieru. Jau tagad izmantojiet tās parastās situācijas — kaut kā trūkumu, ikdienišķas nelielas sāpes, mortifikāciju —, lai izdzīvotu kristīgos tikumus.