Ja pārdomāsiet daudzās uzslavas, ko Jēzum veltīja Viņa dzīves aculiecinieki, atklāsiet vienu, kas savā ziņā ietver tās visas. Es runāju par to spontāno pārsteiguma un entuziasma pilno izsaucienu, kas atskanēja ļaužu pūlī, redzot Viņa veiktos brīnumus: beneomniafecit — Viņš visu labi darījis (Mk 7, 37); ne tikai lielos brīnumus, bet arī mazās ikdienas lietas, kas nevienu neapžilbināja, bet kuras Kristus paveica kā perfectusDeus, perfectushomo — patiess Dievs un patiess cilvēks.

Visa mūsu Kunga dzīve piepilda mani ar mīlestību uz Viņu, taču īpaši dārgi man šķiet Jēzus dzīves trīsdesmit apslēptie gadi, ko Viņš pavadīja Betlēmē, Ēģiptē un Nācaretē. Šis laika posms, kas ir tik ilgs, salīdzinot ar Viņa publisko dzīvi un Evaņģēlijos tiek tik niecīgi pieminēts, aplūkojot to virspusēji, varētu šķist bez jebkādas īpašas nozīmes. Un tomēr vienmēr esmu apgalvojis, ka šis klusums, kas aptver mūsu Kunga agrīno dzīvi, runā pats par sevi un ir bezgala daiļrunīgs, sniedzot brīnišķīgu mācību mums — kristiešiem. Tie bija intensīva darba un lūgšanas gadi; gadi, kuros Jēzus dzīvoja ikdienišķu dzīvi, kas, mēs varētu teikt, bija līdzīga mūsējai un vienlaicīgi bija gan dievišķa, gan arī cilvēciska. Savā vienkāršajā darbnīcā neviena neievērots Viņš visu darīja nevainojami, tāpat kā vēlāk Viņš to darīja ļaužu pūļa priekšā.