Darbs —līdzdalība dievišķajā spēkā

Jau kopš radīšanas pirmsākumiem cilvēkam ir bijis jāstrādā. Tas nav nekas tāds, ko es būtu izdomājis. Pietiek vien atvērt Bībeles pirmās lappuses. Tur tu vari lasīt, ka pirms pasaulē ienāca grēks un līdz ar grēku — nāve, sods un posts (sal. Rom 5, 12), Dievs no zemes māliem izveidoja Ādamu, un radīja viņam un viņa pēcnācējiem šo skaisto pasauli, kurā mēs dzīvojam, utoperareturetcustodiretillum (Rad 2, 15), lai mēs to koptu un sargātu.

Tādēļ mums jābūt pārliecinātiem, ka darbs ir kas brīnišķīgs un ka tas mums dots kā neapejams likums, kas tādā vai citādā veidā ir saistošs ikvienam, pat ja daži varētu censties no tā izvairīties. Iegaumējiet to labi. Cilvēka pienākums strādāt nav pirmdzimtā grēka sekas, nedz arī tikai jaunāko laiku izgudrojums. Tas ir neaizstājams līdzeklis, ko Dievs mums uz zemes uzticējis, piešķirot mums dzīves laiku, kurā līdzdarboties Viņa radošajā spēkā, lai nopelnītu sev iztiku un vienlaicīgi arī ievāktu augļus mūžīgajai dzīvei (sal. Jņ 4, 36), jo „cilvēks dzimst, lai strādātu, kā putns, lai lidotu.“ (Īj 5, 7 (Tulkojums no Vulgātas))

Uz to jūs varētu atbildēt, ka ir pagājuši daudzi gadsimti un ļoti maz cilvēku vairs domā šādi; lielākā daļa cilvēku strādā ļoti atšķirīgu iemeslu dēļ: daži — lai pelnītu naudu, citi — lai uzturētu savu ģimeni, vēl citi — lai uzlabotu savu stāvokli sabiedrībā, attīstītu savas spējas, vai varbūt, lai apmierinātu savas nekārtīgās kaislības, vai lai veicinātu sociālo progresu. Citiem vārdiem sakot, lielākā daļa cilvēku savu darbu redz kā nolemtību, no kā nav iespējams izvairīties.

Pretstatā šim tuvredzīgajam, savtīgajam un seklajam skatījumam, mums jāatceras un jāsteidz atgādināt citiem, ka esam Dieva bērni, kuri saņēmuši tādu pašu aicinājumu no mūsu Tēva kā abi brāļi līdzībā: „Dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā!“ (Mt 21, 28) Es galvoju — ja katru dienu centīsimies savus personiskos pienākumus uzlūkot šādā gaismā, tas ir, kā dievišķu aicinājumu, mēs iemācīsimies tos pabeigt ar vislielāko cilvēcisko un pārdabisko pilnību, kādu vien spējam sasniegt. Laiku pa laikam mūsos iespējams modīsies vēlme sacelties, kā tas notika ar vecāko dēlu, kurš atbildēja tēvam: „Es negribu!“ (Mt 21, 29), taču tad mēs noteikti pratīsim ar nožēlu atgriezties un divkāršosim spēkus, lai izpildītu savu pienākumu.