„Ja jau pietiek vien ar to, ka blakus ir svarīgs cilvēks, kurš raisa vispārēju cieņu, lai klātesošie uzreiz sāktu pievērst lielāku uzmanību savai uzvedībai, cik gan vairāk mūsu runu, rīcību un jūtas būtu jāuzlabo apziņai par Dieva pastāvīgo un visaptverošo klātbūtni, ko pazīstam caur mūsu iekšējām spējām un pateicīgi mīlam?“(Sv. Klements no Aleksandrijas, Stromata, 7, 7 (PG 9, 450—451)) Patiesi, ja šī pārliecība, ka Dievs mūs redz, būtu dziļi iesakņojusies mūsu apziņā, un ja mēs izprastu, ka viss mūsu darbs, pilnīgi viss — jo nekas Dievam nepaslīd garām neievērots —, tiek darīts Viņa klātbūtnē, cik gan rūpīgi mēs tad pabeigtu darbus, un cik gan atšķirīga tad būtu mūsu attieksme! Tas ir svētuma noslēpums, kuru es jau tik ilgus gadus sludinu. Dievs mūs visus ir aicinājis Viņu atdarināt. Viņš ir aicinājis jūs un mani, lai mēs, dzīvojot pasaules vidū un esot pavisam ikdienišķi cilvēki, Jēzu Kristu liktu visu savu godīgo cilvēcisko nodarbju virsotnē.

To zinot, jūs vēl labāk sapratīsiet: ja kāds no jums nemīlētu to darbu, kas viņam jādara; ja viņš nejustos patiesi nodevies kādai godīgai profesijai šajā pasaulē, lai to svētdarītu, vai arī, ja viņam vispār nebūtu profesionālā aicinājuma, šis cilvēks nekad nespētu līdz galam izprast tās pārdabiskās lietas, par kurām šis priesteris ar jums runā. To viņš nevarētu tā viena vienīgā iemesla dēļ, ka viņam trūktu kāda pilnīgi nepieciešama priekšnosacījuma — viņš nebūtu īsts darba cilvēks.