Josemaría Escrivá Obras
108

Starp tik daudzām ainām, ko mums atstāsta evaņģēlisti, pakavēsimies pārdomās pie tām, kas runā par Jēzus attieksmi pret divpadsmit mācekļiem. Apustulis Jānis, kurš savā evaņģēlijā ielicis veselas dzīves pieredzi, šo pirmo sarunu atstāsta kā burvīgu brīdi, ko nav iespējams aizmirst: Rabbi (kas tulkojumā nozīmē: Mācītāj), kur Tu mājo? Viņš tiem sacīja: nāciet un redziet. Tad tie gāja un redzēja kur Viņš mājo, un palika tanī dienā pie Viņa (Jņ 1,38-39).

Dievišķs un cilvēcisks dialogs, kas pārveidoja Jāņa, Andreja, Pētera, Jēkaba un tik daudzu citu dzīves un sagatavoja viņu sirdis ieklausīties Jēzus varenajos vārdos pie Galilejas jūras. Bet Jēzus, staigādams gar Galilejas jūru, redzēja divus brāļus: Sīmani, kas tiek saukts Pēteris, un Andreju, tā brāli, izmetam tīklus jūrā, jo viņi bija zvejnieki. Un Viņš tiem sacīja: Sekojiet Man, un Es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem. Un viņi tūdaļ atstāja tīklus un gāja Viņam līdz (Mt 4,18-20).

Trīs nākamos gadus Jēzus dzīvo savu mācekļu vidū; Viņš tos pazīst, Viņš atbild uz viņu jautājumiem, Viņš kliedē viņu šaubas. Viņš ir Rabbi, Mācītājs, kas runā ar autoritāti, Dieva sūtīts Mesija. Bet Viņš ir arī pieejams un tuvs. Kādu dienu Jēzus noiet malā, lai lūgtos; mācekļi atrodas netālu un varbūt pat skatās uz Viņu, mēģinot uzminēt viņa izrunātos vārdus. Kad Jēzus ir atgriezies, viens no viņiem prasa: „Domine doce nos orare, sicut docuit et Ioannes discipulos suos; iemāci mums lūgties, tāpat kā Jānis iemācīja saviem mācekļiem”. Un Jēzus viņiem atbild: Kad jūs lūdzat, sakiet: Tēvs, svētīts, lai top Tavs vārds! (Lk 11,1-2).

Ar Dieva autoritāti un cilvēka mīlestību Kungs tāpat sagaida apustuļus, kas pārsteigti par savas pirmās misijas augļiem Viņam stāsta par pirmajiem sava apustulāta panākumiem: Nāciet savrup vientuļā vietā un atpūšaties drusku (Mk 6,31).

Ļoti līdzīga aina notiek Jēzus zemes dzīves beigās, īsi pirms Debeskāpšanas. Bet rīta ausmā Jēzus stāvēja krastā; tomēr mācekļi nepazina, ka tas Jēzus. Tad Jēzus viņiem sacīja: „Bērni, vai jums ir kas ēdams?” Viņš, kas ir jautājis kā cilvēks, tālāk runā kā Dievs: „Izmetiet tīklu laivas labajā pusē un jūs atradīsiet”. Tad viņi izmeta un vairs nespēja to pavilkt zivju daudzuma dēļ. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: „Tas ir Kungs!”

Un Dievs viņus sagaida krastā. Kad viņi izkāpa malā, tie redzēja saliktas ogles, bet virs tām uzliktu zivi un maizi. Jēzus saka viņiem: „Atnesiet no tām zivīm, ko jūs tagad ieguvāt”. Tad Sīmanis Pēteris, iekāpis laivā, izvilka krastā pilnu tīklu ar simts piecdesmit trim lielām zivīm. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa. Jēzus saka viņiem: „Nāciet un ēdiet!” Un neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās Viņam jautāt: kas tu esi? Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. Tad Jēzus nāk, ņem maizi un dod viņiem, un tāpat arī zivi (Jņ 21,4-13).

Šo smalkjūtību un maigumu Jēzus neizrāda tikai nelielai mācekļu saujiņai, bet gan visiem: svētajām sievietēm, Sinedrija pārstāvjiem, kā Nikodēmam, tādam muitniekam kā Zahejs, slimiem un veseliem, likuma zinātājiem un pagāniem, katram personīgi un veselam pūlim.

Evaņģēliji mums stāsta, ka Jēzum nebija, kur nolikt galvu, bet tie mums saka arī, ka Viņam bija dārgi un uzticami draugi, vienmēr gatavi uzņemt pie sevis. Evaņģēliji mums arī runā par viņa līdzjūtību pret slimiem, par sāpēm, kādas Viņš sajuta neizglītoto un maldos esošo dēļ, par Viņa nepatiku pret liekulību. Jēzus apraud Lācara nāvi, sadusmojas pret tirgotājiem, kuri apgāna templi un ļauj savai sirdij tikt aizkustinātai Naimas atraitnes ciešanu priekšā.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais