Tātad mūsu ticībai ir jābūt dzīvai, tai mūs jāmudina patiešām ticēt Dievam un uzturēt ar Viņu pastāvīgu dialogu. Kristīgai dzīvei jābūt nepārtrauktas lūgšanas dzīvei: mums jācenšas būt Dieva klātbūtnē no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Kristietis nekad nav vientuļš cilvēks, jo viņš atrodas pastāvīgā saiknē ar Dievu, kurš ir līdzās mums un debesīs.

„Sine intermissione orate, lūdziet Dievu bez mitēšanās” (1 Tes 5,17), pavēl apustulis Pāvils. Atminoties šo apustuļa bausli, Klements no Aleksandrijas raksta: „Mums ir pavēlēts slavēt un godināt Vārdu par kuru mēs zinām, ka Viņš ir glābējs un karalis; un caur Viņu arī Tēvs, bet ne jau izvēlētās dienās, kā to dara citi, bet gan pastāvīgi visas mūsu dzīves garumā un visos iespējamos veidos.” (Klements no Aleksandrijas, Stromata, 7, 7, 35 (PG 9, 450)).

Ikdienas nodarbēs, brīdī, kad jāuzveic tieksmes uz egoismu, kad izjūtam prieku no draudzības ar citiem cilvēkiem, kristietim ir jāatrod Dievs. Caur Kristu un Svētajā Garā kristietis nokļūst Dieva Tēva tuvumā un veic savu ceļu, meklējot šo valstību, kas, lai gan nebūdama no šīs pasaules, tomēr tiek sagatavota un iesākas šajā pasaulē.

Ar Kristu jāveido attiecības Vārdā un Maizē, Euharistijā un lūgšanā. Jāveido attiecības, kā veidojam attiecības ar draugu, reālu un dzīvu būtni, un tāds ir arī Kristus, jo Viņš ir augšāmcēlies. „Bet Viņam”, mēs lasām Vēstulē ebrejiem, „priesterība ir neiznīcīga, tāpēc ka paliek mūžīgi. Tāpēc arī Viņš visos laikos spēj izglābt tos, kas caur Viņu tuvojas Dievam, vienmēr dzīvs būdams, lai mūs aizstāvētu.” (Ebr 7,24-25).

Kristus, augšāmcēlies Kristus, ir ceļabiedrs, ir Draugs. Viņš ir ceļabiedrs, ko redzam kā mijkrēslī, bet Viņa realitāte piepilda visu mūsu dzīvi un liek ilgoties pēc Viņa pastāvīgas klātbūtnes. Gars un Līgava saka: Nāc! Un kas to dzird, lai saka: Nāc! Kam slāpst, lai nāk, un kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas… Tas, kas visu šo apliecina, saka: Tiešām, es nāku drīz! Amen! Nāc, Kungs Jēzu! (Atkl 22, 17 un 20).