Mēs – kristieši lielās žēlastības bagātības nesam māla traukos (sal. 2 Kor 4,7). Dievs savas dāvanas ir uzticējis cilvēka brīvībai – trauslai un vājai – un, pat ja neapšaubāmi Kunga spēks mūs atbalsta, mūsu iekāre, tieksme pēc ērtībām un iedomība to dažreiz atraida un mūs ieved grēkā. Lūk, jau vairāk kā ceturtdaļgadsimtu skaitot Credo un apliecinot savu ticību Baznīcas dievišķībai, vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai, es bieži pievienoju: „neskatoties ne uz ko”. Kad man sanāk skaidrot šo personisko paradumu, ja kāds man vaicā, uz ko tieši es norādu, es viņam atbildu: uz taviem grēkiem un uz manējiem.

Tas viss ir patiesi, bet nekādā veidā neļauj tiesāt Baznīcu cilvēciski, bez teologālās ticības un, redzot tikai vairāk vai mazāk lielas dažu garīdznieku vai kristiešu dotības. Tā rīkoties, nozīmē palikt lietu virspusē. Baznīcā svarīgākais nav redzēt, kā atbild cilvēki, bet ieraudzīt to, ko dara Dievs. Baznīca, tas ir Kristus klātesošs mūsu vidū; Dievs, kas nāk pie cilvēces, lai to glābtu, ar savu atklāsmi mūs aicinot, ar savu žēlastību svētdarot, ar savu palīdzību pastāvīgi atbalstot mūsu ikdienas dzīves mazos un lielos cīniņos.

Mums var sanākt neuzticēties cilvēkiem un jebkurā gadījumā, katram vajag neuzticēties pašam sev un vainagot savu dienu ar mea culpa, ar dziļu un vaļsirdīgu grēku nožēlas aktu. Bet mums nav tiesību šaubīties par Dievu. Un šaubīties par Baznīcu, tās dievišķo izcelsmi, sludināšanas un sakramentu pestījošo iedarbību – tas nozīmētu šaubīties par pašu Dievu, neticēt pilnībā Svētā Gara atnākšanas realitātei.

Svētais Jānis Hrizostoms raksta: Pirms Jēzu sita krustā, nebija samierināšanās. Un kamēr nebija samierināšanās, Svētais Gars netika sūtīts… Svētā Gara prombūtne bija dievišķo dusmu pierādījums. Tagad, kad tu redzi, ka Viņš ir sūtīts pilnībā, nešaubies par samierināšanos. Bet, ja kāds tev vaicā, kur tagad atrodas Svētais Gars, jo varējām runāt par Viņa klātbūtni notikušajos brīnumos, kad mirušie augšāmcēlās un lepras slimnieki tika dziedināti, bet kā lai zinām, ka Viņš patiešām ir klātesošs tagad? Neuztraucieties. Es jums pierādīšu, ka Svētais Gars arī tagad ir mūsu vidū…

Ja Svētais Gars nepastāvētu, mēs nevarētu teikt: Kungs Jēzus, jo neviens nevar piesaukt Jēzu kā Kungu, ja ne Svētajā Garā (1 Kor 12,3).Ja Svētais Gars nepastāvētu, mēs nevarētu lūgties ar paļāvību. Patiešām, kad lūdzamies, mēs sakām: Tēvs mūsu, kas esi debesīs (Mt 6,9). Ja Svētais Gars nepastāvētu, mēs nevarētu saukt Dievu par mūsu Tēvu. Kā mēs to zinām? Jo mums to saka apustulis: Bet tā kā jūs esat bērni, tad Dievs sūtīja sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba – Tēvs! (Gal 4,6).

Līdz ar to, kad tu piesauc Dievu Tēvu, atceries, ka tā ir Svētā Gara darbība tavā dvēselē, kas tevi iedvesmoja uz šo lūgšanu. Ja Svētais Gars nepastāvētu, Baznīcā nebūtu neviena gudrības, ne zināšanas vārda, jo ir rakstīts: caur Garu tiek doti gudrības vārdi (1 Kor 12,8).Ja Svētais Gars nebūtu klātesošs, Baznīca nepastāvētu. Bet, ja pastāv Baznīca, tad kļūst skaidrs, ka Svētais Gars ir klātesošs (Sv. Jānis Hrizostoms, Sermones panegyrici in solemnitates D.N. Iesu Christi, hom. 1, De Sancta Pentecostes, n. 3-4 (PG 50, 457)).

Es uzsveru – pāri cilvēciskām vājībām un ierobežojumiem Baznīca zināmā mērā ir zīme un zināmā mērā Dieva universālās klātbūtnes pasaulē sakraments. Bet ne jau tajā striktajā nozīmē, pēc kuras tika dogmatiski definēta Jaunās derības septiņu sakramentu būtība. Būt kristietim nozīmē būt Dieva atjaunotam un sūtītam pie cilvēkiem sludināt glābšanu. Ja mūsu ticība būtu stipra un dzīva un ja mēs drosmīgi iepazīstinātu ar Kristu, mēs ar savām acīm redzētu notiekam līdzīgus brīnumus tiem no apustuļu laikiem.

Jo arī šodien aklie, kas bija zaudējuši spēju raudzīties uz debesīm un apcerēt Dieva brīnumus, atgūst redzi; klibie un paralizētie, savu kaislību gūstekņi un, kam sirds vairs neprata mīlēt, atgūst brīvību; kurlie, kas negribēja neko zināt par Dievu, no jauna dzird; mēmie, kam bija sasieta mēle un kas atteicās atzīt savus zaudējumus, spēj parunāt; mirušie, kuros grēks bija iznīcinājis dzīvību, augšāmceļas. Mēs vēlreiz pārliecināmies, ka Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu (Ebr 4,12). un ka līdzīgi pirmajiem kristiešiem mēs piepildāmies ar prieku, apbrīnojot Svētā Gara spēku un Viņa darbību savu radību prātā un gribā.