Lai konkretizētu kaut vai tikai lielos vilcienos dzīvesveidu, kas mūs mudina komunicēt ar Svēto Garu un kopā ar Viņu, ar Tēvu un Dēlu un nonākt tuvās attiecībās ar Paraklētu, mēs varam apstāties pie trim pamatrealitātēm: paklausības (es uzsveru), lūgšanas dzīves un vienotības ar Krustu.

Paklausība tādēļ, ka tas ir Svētais Gars, kas caur savu iedvesmu mūsu domām, vēlmēm un darbiem piešķir pārdabisku nokrāsu. Tas ir Viņš, kas mūs mudina pieņemt un dziļi integrēt Kristus mācību. Tas ir Viņš, kas mūs apgaismo, liek apzināties mūsu personisko aicinājumu un mums dod spēku īstenot visu to, ko Dievs no mums sagaida. Ja mēs būsim paklausīgi Svētajam Garam, mūsos aizvien vairāk veidosies Kristus attēls, un tādējādi mēs ar katru dienu vairāk tuvināsimies Dievam Tēvam. Jo visi, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva bērni (Rom 8,14).

Ja mēs ļausim sevi vadīt šim dzīvību iesākumam, kas atrodas mūsos, kas ir Svētais Gars, mūsu garīgā vitalitāte attīstīsies un mēs ieliksim sevi Dieva mūsu Tēva rokās ar tāda bērna spontānumu un paļāvību, kurš metas sava tēva apskāvienos. Kungs ir teicis: Ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet (Mt 18,3). Tas ir senais un vienmēr aktuālais iekšējās bērnības ceļš, kas nenāk ne no salkanības, ne no cilvēciskā brieduma trūkuma, bet no pārdabiskā brieduma, kas mums liek iedziļināties dievišķās mīlestības brīnumos, atzīt savu niecību un mūsu gribu pilnībā pielīdzināt Dieva gribai.