Mūsu pašreizējās situācijas nenovēršamo ierobežojumu vidū, jo zināmā veidā grēks mūsos turpina mājot, kristietis ar jaunu skaidrību uztver visu savas dievišķās filiācijas bagātību tad, kad viņš apzinās sevi pilnībā atbrīvotu, jo darbojas sava Tēva lietās, kad viņa prieks kļūst nepārtraukts, jo nekas nevar iznīcināt viņa cerību.

Tad arī vienlaikus kristietis spēj apbrīnot visu zemes skaistumu un brīnumus, novērtēt tās bagātību un labestību, mīlēt ar visu iespējamo skaidrību un nelokāmu uzticību, kurai ir radīta cilvēka sirds. Kad viņa sāpes grēka priekšā nekad nepārvēršas rūgtuma, bezcerības vai augstprātības žestā, jo nožēla un cilvēciskā vājuma pazīšana viņam liek no jauna pielīdzināties Kristus slāpēm pestīt un vēl dziļāk izjust solidaritāti ar visiem cilvēkiem. Kad visbeidzot kristietis ar pārliecību sevī izjūt Svētā Gara spēku tā, ka personiskie kritieni viņu vairs nesatriec, bet drīzāk kļūst par aicinājumu atsākt no jauna un turpināt būt par uzticamu Kristus liecinieku visās zemes krustcelēs, neskatoties uz personiskajām vājībām, kas šādos gadījumos mēdz būt nelielas vainas un tikai nedaudz satrauc dvēseli. Un, pat ja tās būtu nopietnas vainas, vienkārši ar nožēlu dodoties pie Gandarīšanas Sakramenta, viņš atgūs mieru, kas nāk no Dieva, un atkal kļūs labs Viņa žēlsirdības liecinieks.

Lūk, kāda kopumā ir ticības bagātība, ko mūsu nabaga cilvēciskie vārdi gandrīz nespēj izteikt, tāda ir kristieša dzīve, ja vien viņš Svētajam Garam ļauj sevi vadīt. Tādēļ es nevaru nobeigt savādāk, kā padarot par savējo lūgumu, kas izteikts Vasarsvētku liturģiskajā dziedājumā, kas ir it kā visas Baznīcas pastāvīgās lūgšanas atbalss: Nāc, Svētais Gars Dievs Radītājs, Tu žēlastību Dāvātājs. Nāc, mājo mūsu dvēselēs, lai tavi bērni būtu mēs. Tavā skolā liec mums pazīt Tēvu un iepazīstini mūs ar Dēlu. Visbeidzot, liec mums mūžīgi ticēt Tev, Gars, kas izej no viena un no otra (No Vasarsvētku Stundu liturģijas himnas Veni Creator Spiritus).