Kristīgais optimisms

Varbūt mums dažreiz būs kārdinājums domāt, ka tas viss ir tik pat skaists kā neīstenojams sapnis. Es jums runāju par to, ka vajag atjaunot ticību un cerību; palieciet apņēmīgi, pilnīgi pārliecināti, ka mūsu ilgas piepildīs Dieva brīnumi. Bet ir nepieciešams reāli pietauvoties kristīgajam cerības tikumam.

Nepieradīsim pie brīnumiem, kas notiek mūsu priekšā: šis Kunga nepārspējamais brīnums, kad Viņš ikdienas nokāpj priestera rokās. Jēzus vēlas, lai mēs būtu nomodā, lai mēs būtu pārliecināti par Viņa varenības diženumu, un lai mēs no jauna izdzirdētu Viņa apsolījumu: venite post me, et faciam vos fieri piscatores hominum, (Mk 1,17). ja jūs man sekosiet, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem, jūs nesīsiet augļus un pievilksiet dvēseles Dievam. Mums, tātad, jābūt paļāvībai uz šiem Kunga vārdiem, jāsēžas laivā, jāsatver airi, jāuzvelk buras un jādodas šajā pasaules jūrā, ko Kristus atstājis mantojumā. Duc in altum et laxate retia vestra in capturam! (Lk 5,4): dodieties dziļāk un izmetiet savus tīklus zvejai.

Apustuliskajai dedzībai, ko Kristus ielicis mūsu sirdīs nebūtu jāizsmeļas – jāizdziest – neīstas pazemības dēļ. Ja ir taisnība, ka mēs velkam sev līdzi savas personiskās nepilnības, tad ne mazāk patiesi ir tas, ka Kungs ņem vērā mūsu kļūdas. Tas, ka mēs, cilvēki, esam radības ar ierobežojumiem, vājībām, nepilnībām un noslieci uz grēku, nepaslīd garām Viņa žēlsirdīgajam skatienam. Bet Viņš mums pavēl cīnīties, atzīt mūsu trūkumus; nevis lai mūs iebaidītu, bet lai mēs nožēlotu un mūsos rastos vēlme būt labākiem.

Turklāt, mums vienmēr jāatceras, ka mēs esam tikai rīki. Jo kas ir Apolls vai kas ir Pāvils? Tie ir Tā kalpi, uz kuru jūs esat ticējuši tā, kā Kungs katram to devis. Es dēstīju, Apolls laistīja, bet Dievs deva augumu (1 Kor 3,4-6). Doktrīnai, vēstij, kas mums jāizplata, pašai sevī ir bezgalīga auglība, kas nenāk no mums, bet no Kristus. Pats Dievs ir iesaistījies, lai īstenotu pestīšanas darbu, atpirktu pasauli.