Josemaría Escrivá Obras
160

Tātad mums vajadzīga ticība, kas neļauj zaudēt drosmi, kas neļauj apstāties pie tīri cilvēciskiem aprēķiniem. Lai pārvarētu šķēršļus, mums jāsāk strādāt, pilnībā nododoties darbam, lai paši mūsu pūliņi ļautu pavērt jaunus ceļus. Līdzeklis pret visām grūtībām ir personiskais svētums, pašatdeve Kungam.

Būt svētiem nozīmē dzīvot tā, kā mūsu debesu Tēvs ir paredzējis, ka mēs dzīvotu. Jūs man teiksiet, ka tas ir grūti. Taisnība, ideāls ir ļoti augsts. Bet vienlaikus tas ir viegli: rokas stiepiena attālumā. Kad cilvēks saslimst, dažreiz gadās, ka nevar atrast piemērotās zāles. Bet pārdabiskajā līmenī tā negadās. Zāles vienmēr ir tuvu: tas ir Jēzus Kristus, klātesošs svētajā Euharistijā un kurš pie tā visa caur citiem sevis iedibinātajiem sakramentiem mums dod savu žēlastību.

Atkārtosim vārdos un darbos: Kungs, es Tev uzticos; man pietiek ar Tavu parasto apredzību, Tavu ikdienas palīdzību. Mums nav iemesla prasīt Dievam lielus brīnumus. Toties mums jālūdz Viņam vairot mūsu ticību, apgaismot mūsu prātu, stiprināt mūsu gribu. Jēzus vienmēr paliek mums līdzās un vienmēr rīkojas atbilstoši savai būtībai.

Jau kopš saviem pirmajiem sprediķiem es jums ieteicu sargāties no neīstas dievišķošanās. Nesatraucies, ja tu sevi atklāj tādu, kāds tu esi: veidots no māla. Neuztraucies. Tāpēc ka tu un es, mēs esam Dieva bērni – lūk labā dievišķošana – dievišķā aicinājuma izraudzīti no pašas mūžības: Tēvs Jēzū Kristū mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un neaptraipīti Viņa priekšā (Ef 1,4). Mēs, kas īpašā veidā piederam Dievam, neskatoties uz mūsu nabaga personiskajiem trūkumiem, esam Viņa rīki, mēs būsim iedarbīgi, ja neizlaidīsim no acīm mūsu personisko vājumu. Kārdinājumi mums sniedz apziņu par mūsu personisko vājumu.

Ja jūs jūtaties grūtsirdīgi, varbūt kādreiz pat īpaši nospiesti, sastopoties ar savu niecību, tas ir brīdis, lai sevi pilnībā, paklausīgi ieliktu Dieva rokās. Stāsta, kā reiz kāds ubags nācis pretī Aleksandram Lielajam un viņam lūdzis žēlastības dāvanu. Aleksandrs apstājies un pavēlēja viņu iecelt par piecu pilsētu kungu. Nabags apjucis un pārsteigts izsaucies: tik daudz es neprasīju! Un Aleksandrs viņam atbildēja: Tu prasīji pēc tā, kas esi tu, es tev dodu pēc tā, kas esmu es.

Pat brīžos, kad visdziļāk izjūtam savus ierobežojumus, mēs varam un mums jāpagriež skatiens uz Dievu Tēvu, uz Dievu Dēlu un uz Dievu Svēto Garu, atceroties, ka mēs piedalāmies dievišķajā dzīvē. Nekad nav pietiekama iemesla, lai raudzītos atpakaļ (sal. Lk 9,62): Kungs ir mums līdzās. Mums jābūt uzticīgiem, lojāli jāpilda savi pienākumi, atrodot Jēzū mīlestību un uzmundrinājumu, kas mums palīdzēs saprast citu kļūdas un pārvarēt mūsu pašu kļūdas. Tad visi šie tavi, mani un visu cilvēku grūtsirdības brīži arī būs par Kristus Valstības pamatu.

Atzīsim mūsu slimības, bet arī apliecināsim Dieva varu. Optimismam, priekam, ciešai pārliecībai, ka Kungs vēlās mūs izmantot, jāvada visu mūsu kristīgo dzīvi. Ja mēs sevi uzskatām par daļu no Svētās Baznīcas, ja jūtamies Pētera nesatricināmās klints un Svētā Gara darbības atbalstīti, tad mēs izlemsim pildīt mūsu mazo ik brīža uzdevumu: katru dienu nedaudz sēt. Un raža pārpildīs mūsu klētis.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais